Viņš mētājās apkārt pa pilsētu kā galvu zaudējis.
Beidzot viņš piezvanīja pie kambarkunga durvīm.
— Vai Viktorijas jaunkundze mājās?
Viktorija bija izgājusi.
Viņš paskaidroja, ka ir no vienas puses ar Viktorijas jaunkundzi, tikai vēlējies ar viņu sasveicināties, ja viņa būtu mājās, uzdrošinājies iegriezties uz brīdi. Gribējis nodot kādu ziņu savējiem. Nu, neko darīt.
Tad viņš devās klaiņot pa pilsētu. Varbūt viņš nejauši satiks Viktoriju, varbūt ieraudzīs viņu karietē. Viņš klīda apkārt līdz pat vakaram.
Viktoriju viņš ieraudzīja pie teātra, paklanījās, pasmaidīja un paklanījās, viņa atbildēja uz sveicienu. Viņš gribēja iet viņai klāt — viņus šķīra tikai daži soļi —, bet piepeši ieraudzīja, ka viņa nav viena, bet kopā ar Oto, kambarkunga dēlu. Viņam mugurā bija leitnanta forma.
Juhanness nodomāja: «Tūlīt viņa dos man kādu mājienu, varbūt neuzkrītoši paskatīsies uz manu pusi.» Taču viņa steigšus iegāja pa teātra galvenajām durvīm — pietvīkusi, nodurtu galvu, itin kā gribēdama paslēpties.
Varbūt mēģināt viņu satikt teātrī? Juhanness nopirka biļeti un iegāja iekšā.
Viņš zināja, kura ir kambarkunga loža; jā, šiem bagātniekiem bija īpaša loža. Un šai ložā sēdēja Viktorija — grezni ģērbusies un skaista. Viņa raudzījās apkārt, bet uz viņa pusi nepaskatījās. Ne reizi nepaskatījās.
Starpbrīdī viņš sagaidīja Viktoriju foajē. Viņš atkal paklanījās. Viņa palūkojās uz viņu mazliet izbrīnījusies un atņēma sveicienu.
— Atspirdzinājumus var dabūt tur, — Oto sacīja un norādīja uz priekšu.
Viņi devās tālāk.
Juhanness viņus pavadīja ar skatienu. Viņa acis aizplīvuroja dīvaina migla. Visi uz viņu kurnēja, viņu grūstīja. Viņš mehāniski atvainojās, bet joprojām palika stāvot.
Viņa vairs nebija redzama.
Kad viņa atgriezās, viņš dziļi palocījās un nomurmināja:
— Atvainojiet, jaunkundz...
Oto atbildēja uz sveicienu un, acis piemiedzis, viņu nopētīja.
— Tas ir Juhanness, — Viktorija viņus iepazīstināja. — Vai tu neatceries? Jūs droši vien gribat zināt, kā klājas jūsu tuviniekiem, — viņa turpināja, un viņas seja bija skaista un rāma. — Es īsti nezinu, bet domāju, ka visi ir veseli. Jā, jā, sveiki un veseli. Es pasveicināšu jūsu vecākus.
— Pateicos. Vai drīz brauksiet mājās, jaunkundz?
— Tuvākajās dienās. Jā, es viņus pasveicināšu. Viņa pamāja ar galvu un aizgāja.
Juhanness pavadīja viņu ar skatienu, kamēr viņa nozuda, tad atstāja teātri. Viņš bez mērķa klaiņoja pa ielām, smagi un gurdi staigāja šurp un turp, lai kaut kā nosistu laiku. Ap desmitiem viņš stāvēja pie kambarkunga nama. Izrāde drīz beigsies, viņa brauks šurp. Varbūt viņam izdosies atvērt karietes durvis un, noņemot cepuri, palocīties līdz zemei.
Beidzot pēc pusstundas viņa piebrauca. Vai viņš drīkstēja palikt stāvam pie durvīm un atkal sevi atgādināt? Ātri, atpakaļ neskatīdamies, viņš pārgāja pāri ielai.
Viņš dzirdēja, ka atveras kambarkunga nama vārti, kariete iebrauca pagalmā, un vārti atkal aizvērās. Tad viņš pagriezās.
Veselu stundu viņš staigāja šurpu turpu gar māju. Viņš nevienu negaidīja, neloloja nekādu nodomu. Piepeši durvis atvērās, un uz ielas iznāca Viktorija. Galvā viņai nebija cepures, uz pleciem viņa bija tikai uzmetusi šalli. Viņa pasmaidīja — tā kā izbijusies, tā ka samulsusi un ievaicājās:
— Vai jūs staigājat un par kaut ko domājat?
— Domāju? Nē, — viņš atbildēja. — Tāpat vien staigāju.
— Redzēju jūs staigājam uz priekšu un atpakaļ un nolēmu... Redzēju jūs pa logu. Man tūlīt jāiet atpakaļ.
— Pateicos, ka jūs iznācāt, Viktorij! Pirms brīža es biju tik izmisis, tagad tas jau pārgājis. Piedodiet, ka es jūs sveicināju teātrī! Es izdarīju vel lielāku aplamību — atnācu šurp, piezvanīju pie durvīm un vaicāju pēc jums. Gribēju jūs satikt un uzzināt, kas jums tovakar bija prātā.
— To taču jūs pats zināt, — viņa atbildēja. — Tovakar es pateicu jums tik daudz, jūs nevarējāt mani pārprast.
— Es tomēr nevaru tam ticēt.
— Nerunāsim vairs par to! Es pateicu daudz, pat pārāk daudz, bet tagad nerīkojos saskaņā ar saviem vārdiem. Es jūs mīlu, es nemeloju aizvakar un nemeloju arī tagad, bet mūs šķir nepārejama plaisa. Jūs man ļoti patīkat, es tik labprāt ar jums runāju, daudz labprātāk nekā ar kādu citu, bet... Es nedrīkstu stāvēt te ilgāk, mūs var ieraudzīt pa logu. Juhannes, ir iemesli, kurus jūs nezināt, tāpēc nevaicājiet man nekad vairs, kas man bija prātā. Esmu par to domājusi dienām un naktīm, es teicu jums taisnību. Taču tas nav iespējams.
— Kas nav iespējams?
— Viss. Itin viss. Juhannes, nespiediet mani izturēties lepni.
— Piedodiet, to es nekādā ziņā nedarīšu! Bet tātad aizvakar jūs esat dzinusi ar mani jokus. Gadījās, ka jūs mani nejauši satikāt uz ielas, bijāt labā noskaņā un tad...
Viņa pagriezās, grasīdamās iet iekšā.
— Vai esmu izdarījis kādu pārkāpumu? — viņš vaicāja. Viņa seja bija nāves bālumā. — Kā gan citādi es varēju zaudēt jūsu... Šajās divās dienās un naktīs es droši vien esmu izdarījis kādu lielu aplamību.
— Nē, tā tas nebūt nav. Es tikai visu pārdomāju. Vai tiešam jūs nepārdomājāt? Saprotiet mani, tas nekad nav bijis iespējams. Man jūs ļoti patīkat, es jūs novērtēju un...
— Un cienu.
Viņa skatās uz Juhannesu, kurš smaida, un aizskarta iekarsīgi turpina:
— Ak dievs, vai tad jūs pats nesaprotat, ka tēvs jūs noraidīs? Kāpēc jūs piespiežat mani to sacīt? Jūs taču pats saprotat. Kurp tas novedīs? Vai man nav taisnība?
Klusums.
— Jā, — viņš atbild.
— Bez tam, — viņa atsāk, — ir tik daudz iemeslu... Ne, jums tiešam nevajag man vairs sekot, teātri jūs mani galīgi pārbiedējāt. Nedariet tā vairs nekad!
— Nedarīšu, — viņš piekrīt. Viktorija satver viņa roku.
— Varbūt jūs atbrauksiet uz kādu nedēļu mājās? Mani tas ļoti iepriecinātu. Cik silta ir jūsu roka! Bet es trīcu. Nu man jāiet. Ar labu nakti!
— Ar labu nakti! — viņš atbild.
Auksta un pelēka iela stiepās cauri pilsētai kā smilšu josta, kā ceļš, kam nav gala.
Juhanness ieraudzīja zēnu, kas pārdeva vecas, novītušas rozes. Viņš uzsauca zēnam, paņēma vienu rozi un iedeva tam naudas gabalu — zelta pieckronu monētu, karalisku samaksu, un devās tālāk. Bars bērnu rotaļājās pie vārtiem. Gadus desmit vecs puišelis nepakustēdamies sēdēja un vēroja viņus; zilās, vecīgās acis sekoja rotaļai, viņa vaigi bija iekrituši, zods četrstūrains, galvā audekla cepurīte. Patiesībā tā bija cepures iedrēbe, tā aizstāja zēnam parūku. Matu slimība uz visiem laikiem bija izķēmojusi viņa galvu. Droši vien arī dvēsele viņam bija pavisam sačervelējusies no slimības.
To visu Juhanness ievēroja, lai gan viņam nebija skaidra priekšstata, kurā pilsētas daļā viņš atrodas un kurp iet. Sāka līņāt, bet viņš to nejuta un neatvēra lietussargu, kaut arī visu dienu to nēsāja līdzi.
Beidzot viņš bija nonācis pie kāda laukuma un apsēdās uz sola. Lietus pieņēmās, viņš neapzināti atvēra lietussargu un palika sēžam. Viņam uzmācās pārvarīgs gurdums, domas kļuva miglainas, viņš aizvēra acis un iesnaudās.
Taču drīz viņš uztrūkās, viņu pamodināja garāmgājēju skaļās balsis. Viņš piecēlās un slāja tālāk. Galva bija skaidrāka, viņš atcerējās visu, kas noticis, visus sīkumus, pat to, ka samaksājis puisēnam par novītušu rozi piecas kronas. Viņš iztēlojās, kā puišelis priecāsies, starp saviem grašiem atklājis šo neparasto naudas gabalu — nevis nieka divdesmit piecas ēras, bet veselu zelta pieckronnieku! Žēlīgais dievs!