Arī bērnu baru lietus bija aizdzinis, viņi tagad rotaļājās pavārtē, svieda akmentiņus un lēca «klases». Taču desmit gadu vecais, ķēmīgais večuks joprojām sēdēja un viņos noraudzījās. Ej nu sazini, varbūt viņš tur sēž un par kaut ko priecājas, varbūt viņam pagrabistabiņā ir lelle, ķipars vai vilciņš. Varbūt viņa dzīvē vēl viss nav zaudēts, varbūt viņa sačervelējušajā dvēselē vēl plaiksnī cerība.
Pēkšņi parādījās stalta, eleganta dāma. Juhanness satrūkās un apstājās. Nē, viņš šo dāmu nepazina. Viņa bija iznākusi no šķērsielas un steidzās tālāk, viņai nebija lietussarga, lai gan lietus gāza straumēm. Viņš dāmu panāca, paraudzījās uz viņu un pagāja garām. Cik viņa smalka un jauna! Viņa sālīs, viņa saaukstēsies, bet viņš neuzdrīkstējās dāmai tuvoties. Tad viņš nolaida savu lietussargu — ja jāsamirkst, tad samirksim abi! Mājās viņš pārnāca pāri pusnaktij.
Uz galda atradās vēstule — ielūgums. Seieri priecāšoties, ja viņš atnākšot pie viņiem rītvakar. Viņš sastapšot paziņas, starp citu — vai varot uzminēt? — Viktoriju, pils jaunkundzi. «Ar sirsnīgiem sveicieniem jūsu...»
Juhanness aizmiga, sēdēdams uz krēsla. Pēc divām stundām viņš pamodās. Vēl samiegojies, drebuļu kratīts, pagājušās dienas pārestību izmocīts, viņš apsēdās pie galda, lai atbildētu uz vēstuli, uz ielūgumu, kuru negribēja pieņemt.
Viņš uzrakstīja atbildi un jau gribēja to nonest lejā, pasta kastītē. Pēkšņi viņš apjēdza, ka arī Viktorija ir ielūgta. Ak tā, viņa nekā nebija teikusi, baiļojās, ka viņš atnāks, viņa negribēja ar viņu tikties starp svešiem cilvēkiem.
Viņš saplēš vēstuli sīkos gabaliņos, uzraksta jaunu — paldies, viņš ieradīsies.
Saviļņojumā viņam trīc roka, viņu pārņēmusi dīvaina, sūra līksme. Kādēļ lai viņš neietu? Kādēļ viņam jāslēpjas? Tik un tā visam beigas!
Viņa dvēsele pilna juceklīgu izjūtu. Vienā atvēzienā viņš nopleš no sienas kalendāra žūksni lapiņu, aizsteidzas veselu nedēļu uz priekšu. Viņš iedomājas, ka saņēmis priecīgu vēsti, jūtas ārkārtīgi laimīgs, viņam gribas izbaudīt šo brīdi, viņš aizsmēķēs pīpi, apsēdīsies krēslā un ļausies svētlaimei. Taču pīpe ir aizsērējusi, viņš veltīgi meklē nazi vai īlenu, lai pīpi iztīrītu, un pēkšņi nolauž rādītāju sienas pulkstenim. Viņš tīksminās, skatoties uz sagandēto pulksteni. «Ha-ha-hā!» viņš klusībā smejas un skatās apkārt, vai nevarētu vēl kaut ko salauzt.
Laiks rit. Beidzot viņš ar visām slapjajām drēbēm iekrīt gultā un aizmieg.
Kad viņš pamostas, ir jau liela diena. Lietus joprojām līst, ielas ir slapjas. Viņa galvā valda juceklis, sapņi jaucas kopa ar atmiņām par vakardienu. Drudzis viņu vairs nekrata, gluži otrādi, karstums ir rimis, viņu apvēda vēsums, it kā viņš visu nakti būtu klīdis pa pielijušu mežu un tagad atrastos ūdens tuvumā.
Pie durvīm klauvē, pastnieks atnes vēstuli. Viņš atplēš aploksni, skatās vēstulē, lasa, tikai ar pūlēm saprot vārdu jēgu. Vēstule ir no Viktorijas, maza zīmīte: viņa aizmirsusi pateikt, ka vakarā ielūgta pie Seieriem. Viņa gribētu Juhannesu tur sastapt, paskaidrot visu tiešāk, lūgt, lai viņš aizmirst viņu, lai iztur šo triecienu kā vīrs.
«Atvainojiet par slikto papīru. Patiesā sirsnībā jūsu...»
Viņš izgāja no mājas, kaut kur steigā paēda, atgriezās atpakaļ un beidzot uzrakstīja Seieriem atbildi — šodien viņš nevarot ierasties, bet gribētu attiecināt šo ielūgumu uz citu reizi, kaut vai uz rītvakaru.
Vēstuli viņš nosūtīja ar ziņnesi.
V
Pienāca rudens, Viktorija bija aizbraukusi, bet mazajā, aklajā ieliņā viss bija tāpat kā agrāk — tās pašas mājas un tāds pats klusums. Juhannesa istabā pa naktīm dega lampa. Tā iedegās vakarā līdz ar zvaigznēm un nodzisa, kad jau ausa diena. Viņš strādāja, galvu nepacēlis, rakstīja savu lielo grāmatu.
Aizritēja nedēļas un mēneši. Viņš dzīvoja noslēgti, ne ar vienu nesatikās, pie Seieriem vairs negāja. Iztēle bieži dzina ar viņu ļaunus jokus, iepina viņa grāmatā neiederīgas izdomas, un uzrakstīto vēlāk vajadzēja izsvītrot un aizmest. Tas stipri kavēja darbu. Pēkšņs troksnis uz ielas nakts klusumā, ratu rīboņa satrauca viņa domas un izsita tās no sliedēm.
Pa ielu joņo kariete.
— Ei! Sargies! Nost no ceļa!
Kādēļ? Kādēļ jāsargās no šīs karietes? Tā aizdrāzās garām, tagad jau nogriezusies gar stūri. Varbūt tur stāv kāds cilvēks bez mēteļa, bez cepures, stāv, saliecies uz priekšu, gaida triecienu pa galvu, viņš grib, lai kariete viņu sabrauc, sašķaida, nosit.
Cilvēks grib mirt, bet tā ir viņa darīšana. Viņš jau sen vairs neaizpogā krekla pogas, no rītiem neaizsien zābaku auklas, viņš staigā apkārt neaizpogājies, izģindušās krūtis ir kailas, viņš grib mirt... Un šis cilvēks jau guļ uz nāves gultas, viņš raksta draugam vēstuli — mazu zīmīti, lūgumu. Cilvēks nomira, bet vēstule palika, uz tās ir datums un paraksts, tā rakstīta lieliem un maziem burtiem, taču cilvēks, kas to rakstīja, pēc stundas nomira. Cik savādi! Parakstoties viņš savam vārdam pat pievilka parasto asti, bet pēc stundas nomira... Un tad kāds cits cilvēks... Viņš guļ viens pats mazā istabiņā, tās sienas ir nokrāsotas zilas un apsistas ar koka paneli. Nu un tad? Nekas. Tieši viņam vienīgajam visā plašajā pasaulē tagad pienākusi kārta mirt. Viņš domā par to, domā līdz galīgam spēku izsīkumam. Jau iestājies vakars, sienas pulkstenis rāda astoņi, viņš skatās uz pulksteni un nesaprot, kāpēc tas nesit. Pulkstenis nesit. Jau ir dažas minūtes pāri astoņiem, pulkstenis joprojām tikšķ, tomēr nesit. Nabadziņš, viņam jau zūd apziņa, pulkstenis sita, bet viņš to nedzirdēja. Pie sienas karājas viņa mātes ģīmetne, — bac! — viņš izdur tajā ar pirkstu caurumu. Ko lai iesāk ar šo portretu, kāpēc tas jāglabā, ja viņam pašam gals klāt? Apmiglotais skatiens pievēršas puķpodam uz galda, viņš pastiepj roku, lēnām un apdomīgi novelk puķpodu zemē uz grīdas, un pods saplīst. Kādēļ jāsaudzē šo puķi? Pēc tam viņš izsviež ārā pa logu savu dzintara iemuti. Ko lai viņš ar to iesāk? Viņam tas ir skaidrs — nav nekādas jēgas atstāt te iemuti, kad viņš pats gulēs kapā. Pēc nedēļas šis cilvēks nomira...
Juhanness pieceļas un sāk staigāt šurpu turpu pa istabu. Kaimiņš aiz sienas atmostas, krākšana mitējas, dzirdama nopūta un žēls kunkstiens. Juhanness uz pirkstgaliem pieiet pie rakstāmgalda un atkal apsēžas. Aiz loga vējš šalc apsēs.
Vecajām apsēm ir nobirušas lapas, koki atgādina nelaimīgus kropļus. Rēpuļainie zari klakstēdami sitas pret mājas sienu gluži kā sausi koka spriguļi, kas nemitīgi klaudz un klaudz.
Juhanness pārlasa uzrakstītās lappuses. Jā, iztēle viņu atkal aizvedusi pa maldu ceļiem. Kāpēc iepīta nāve un kariete, kas aizdrāžas garām? Viņš taču apraksta dārzu, zaļu, ziedošu dārzu savā dzimtajā pusē. Pils dārzu. Lūk, par ko viņš raksta. Dārzs tagad ir miris un sniegots, taču viņš raksta nevis par ziemu, bet par pavasari, smaržām un vieglu, siltu vēju. Ir vakars. Ūdens līcī ir tik dziļš un nekustīgs — gluži kā izkausēts svins. Zied ceriņi, dzīvžogs zaļš un sapumpurojis, gaiss tik rāms, ka var dzirdēt līča otrā krastā dziedam putnu. Dārza alejā stāv Viktorija, viņa ir viena, ģērbusies baltās drēbēs, viņai apritējušas divdesmit vasaras. Viņa stāv dārzā. Viņa ir garāka par augstāko rožu krūmu, viņa raugās uz līci, uz mežu un tālē dusošiem kalniem; viņa atgādina baltu parādību zaļajā dārzā. Lejā uz ceļa dzirdami soļi, viņa pieiet pie zaļumu ieskautās lapenes, atspiežas ar elkoņiem pret žogu un lūkojas lejup.