Ceļa gājējs noņem cepuri un palokās gandrīz līdz zemei. Viņa pamāj pretī. Nācējs paveras apkārt, uz ceļa nav neviena, un viņš pasper dažus soļus uz žoga pusi. Tad viņa atkāpjas un sauc: «Ne, nē!» — met ar roku. «Viktorija,» viņš saka, «tā ir taisnība, ko jūs reiz teicāt, es nedrīkstēju to iedomāties, jo tas nav iespējams.» — «Jā,» viņa atbild, «bet ko jūs tagad gribat?» Viņš pienāk viņai pavisam tuvu. Viņus šķir tikai žogs, un viņa atbilde skan: «Ko es gribu? Es gribu te pastāvēt tikai vienu mirkli. Pēdējo reizi. Es gribu pieiet jums iespējami tuvāk. Lūk, es stāvu jums gandrīz blakām.» Viņa klusē. Mirklis aizrit. «Ar labu nakti!» viņš saka, atkal noņem cepuri un palokās līdz zemei. «Ar labu nakti!» viņa atbild. Un viņš aiziet, atpakaļ nepaskatījies...
Kāds tam visam sakars ar nāvi? Juhanness saburza aprakstīto lapu un iesviež krāsnī. Tur jau ir citi aprakstīti papīri, kas nolemti liesmām, nevaldāmās iztēles uzplūdi. Un viņš atkal raksta par ceļa gājēju, par ceļinieku, kas paklanījies atvadījās, kad tikšanās mirklis bija garām. Bet dārzā palika meitene baltās drēbēs, viņai bija divdesmit gadu. Viņa negribēja kļūt šā ceļinieka sieva, nē, nekādā ziņā ne. Tomēr viņš bija stāvējis pie tā žoga, aiz kura viņa dzīvoja. Tā viņam reiz bija laimējies.
Atkal paiet nedēļas un mēneši, un pienāk pavasaris. Sniegs jau nokusis, un gaiss pilns šalkoņas, it kā no saules līdz mēnesim brāzmotu pali. Bezdelīgas atlidojušas, mežā aiz pilsētas sāk rosīties visa dzīvā radība, čivina putni, sarunādamies svešā mēlē. No zemes dvesmo svaiga, asa smarža.
Juhanness bija strādājis visu ziemu. Dienu un nakti apšu sausie zari rakstā sitās pret mājas sienu, bet tagad, pavasarī, vētras rimušas un klaudzoņa mitējusies.
Atvēris logu, Juhanness paraugās ārā. Iela jau ir klusa, lai gan līdz pusnaktij vēl tālu; tīrajās debesīs margo zvaigznes, rīt būs skaidra un silta diena. Viņš ieklausās pilsētas dunoņā, kas saplūst kopā ar tālo, nerimtīgo šalkoņu. Piepeši iesvilpjas lokomotīve, tas ir nakts vilciena signāls. Izklausās, it kā nakts klusumā būtu iedziedājies gailis. Laiks ķerties pie darba, visu ziemu šis lokomotīves svilpiens bija viņam skanējis kā aicinājums.
Juhanness aizver logu un atkal apsēžas pie galda. Viņš atbīda sāņus grāmatas, ko bija lasījis, pievelk tuvāk papīru un paņem spalvu.
Lielā grāmata ir gandrīz pabeigta, trūkst tikai pēdējās nodaļas — atvadu sveiciena no aizbraucoša kuģa —, bet tā jau ir nobriedusi viņa galvā.
Ceļmalas viesnīcā sēž kāds cilvēks, viņš te apmeties, garām braucot, viņam priekšā vēl tāls ceļš. Viņa mati un bārda ir sirmi, gadi atstājuši savas pēdas; lai gan viņš vēl ir stalts un spēcīgs, tomēr izskatās vecāks, nekā ir patiesība. Pagalmā gaida viņa ekipāža, zirgi atpūšas, kučieris ir priecīgs un apmierināts, jo svešinieks viņam pasūtījis vīnu un ēdienu. Kad svešinieks ieraksta savu vārdu viesu grāmatā, saimnieks viņu pazīst, dziļi palokās un parāda viņam lielu cieņu. «Kas tagad dzīvo pilī?» svešinieks jautā. Saimnieks atbild: «Kapteinis, viņš ir ļoti bagāts, bet viņa sieva, pilskundze, ir laba pret visiem.» — «Pret visiem?» svešais pats sev vaicā un dīvaini pasmaida. «Tātad arī pret mani?» Un tad viesis apsēžas un sāk kaut ko rakstīt, pēc tam pārlasa uzrakstīto. Tas ir dzejolis — rāms un svinīgs, taču tajā ir daudz rūgtu vardu. Tad viesis saplēš uzrakstīto, sēž un plēš papīru sīksīkos gabaliņos. Pēkšņi pie durvīm klauvē, istabā ienāk sieviete dzeltenā kleitā. Viņa atmet plīvuru, tā ir pilskundze, Viktorijas kundze. Viņa izturas kā karaliene. Viesis pietrūkstas kājās, viņa sadrūmušo seju pēkšņi it kā apstaro iekšēja gaisma. «Jūs esat tik laba pret visiem,» viņš sarūgtināts saka, «jūs atnācāt arī pie manis.» Viņa neatbild, stāv un klusēdama raugās uz viņu, viņas vaigi tumši pietvīkst. «Ko jūs vēlaties?» viņš ar tādu pašu sarūgtinājumu saka. «Vai esat atnākusi, lai atgādinātu man pagātni? Bet lieciet vērā, ka mēs redzamies pēdējo reizi, cienītā kundze, jo es braucu projām uz visiem laikiem.» Tomēr jaunā pilskundze nekā neatbild, bet viņas lūpas trīc. «Vai jums ar to nepietiek, ka es atzinos jums savā neprātā?» viņš jautā. «Nu tad dzirdat, es atzīstos vēlreiz. Es atdevu jums savu sirdi, bet neesmu jūsu cienīgs — vai tagad jūtaties apmierināta?» Un viņš turpina, arvien vairāk iekaisdams: «Jūs mani atraidījāt un aizgājāt pie cita. Es biju neaptēsts lauku puisis, lācis, barbars, kas savā jaunības muļķībā iemaldījies karaļa medību josla!» Bet tad viesis atkrīt krēslā, šņukst un lūdzas: «Ejiet projām! Piedodiet man un ejiet savu ceļu!» Sārtums pazūd no pilskundzes vaigiem. Un viņa lēnām, katru vārdu skaidri izrunādama, saka: «Es mīlu jūs. Saprotiet taču beidzot: es mīlu jūs — vienu vienīgo cilvēku. Ardievu!» Un tad jaunā pilskundze aizklāj seju ar rokām un ātri iziet ārā pa durvīm...
Juhanness noliek spalvu un atslīgst pret krēsla muguru. Tātad punkts, beigas. Tur guļ grāmata, visas lappuses, ko viņš pierakstījis, deviņu mēnešu darbs. Sirds viņam viegla un līksma — darbs ir pabeigts. Un, kamēr viņš sēž, stingi raudzīdamies logā, aiz kura svīst gaisma, viņa galvā joprojām saspringti rosās domas, iztēle nerimtīgi darbojas. Viņš ir radoša gara pārpilns, viņa apziņa šķiet kā aizaudzis dārzs, kas pārbagāts nenovāktu augļu un leknas, kūpošas zemes.
Noslēpumainā veidā viņš nokļuvis dziļā, izmirušā ielejā, kur nav nevienas dzīvas radības. Tikai tālumā dzirdamas ērģeļu skaņas. Viņš pieiet ērģelēm tuvāk un tās aplūko, no ērģelēm plūst asinis, ērģeles joprojām spēlē, bet no sāniem tām sūcas asinis. Viņš iet tālāk un nonāk pie kāda laukuma. Tas ir tukšs, tur neaug neviens koks, nav dzirdama neviena skaņa — tuksnesīgs laukums. Taču smiltīs ir manāmas pēdas, gaisā vēl jaušas pēdējo vārdu atskaņas, tātad cilvēki tikai nesen šo vietu pametuši.
Viņu pārņem dīvaina sajūta; vārdu atbalsis, kas vēl plīvo pār laukumu, viņu biedē, apstāj, nomāc. Viņš atgaiņājas, bet tās atkal tuvojas. Taču viņš redz, ka tie ir nevis vārdi, bet sirmi večuki, dejojoši večuki, tagad viņš tos skaidri saskata. Kādēļ viņi dejo un kādēļ dejo tik gurdeni? No sirmajiem dejotājiem vēdī aukstums, večuki viņu neredz, jo ir akli, un viņš uzsauc viņiem, bet viņi nedzird, viņi ir miruši. Viņš dodas tālāk uz austrumiem — pretī saulei un pienāk pie kalna. Kāda balss jautā: «Vai tu tur stāvi kalna pakājē?» — «Jā, es stāvu kalna pakājē.» — «Kalns, pie kā tu stāvi, ir mana kāja, es guļu, važās iekalts, pašā zemes viņā malā, nāc un atbrīvo mani!» Un viņš dodas uz zemes viņu malu. Pie tilta viņam uzglūn kāds cilvēks, katram, kas iet pāri tiltam, viņš atņem ēnu. Šis cilvēks ir no muskusa. Viņu pārņem baismas, ieraugot šo vīru, kas grib atņemt viņa ēnu. Viņš spļauj tam virsū, draud ar dūrēm, bet tas stāv nekustīgi un gaida. «Griezies atpakaļ!» kāds uzsauc viņam aiz muguras. Viņš pagriežas un ierauga galvu, kas ripo pa ceļu, norādot viņam virzienu. Tā ir cilvēka galva, laiku pa laikam tā klusi iesmejas. Galva ripo dienu un nakti, un viņš tai seko.
Jūras malā galva iegrimst zemē un pazūd. Viņš metas ūdenī, ienirst. Pēkšņi viņš stāv pie milzīgiem vārtiem, un viņu sagaida liela, rejoša zivs. Tai ir zirga krēpes, bet tā rej kā suns. Aiz zivs stāv Viktorija. Viņš izstiepj viņai pretī rokas. Viktorija ir kaila. Viņa uzsmaida viņam, vējš plivina viņas matus. Tad viņš skaļi sauc viņu, pats dzird savu saucienu — un pamostas.