Juhanness pieceļas un pieiet pie loga. Ir jau gandrīz gaišs. Mazajā spogulī uz palodzes viņš redz, ka viņa deniņi ir piesārtuši. Viņš nodzēš lampu un pelēcīgajā rīta gaismā vēlreiz pārlasa savas grāmatas pēdējo lappusi. Tad viņš apgulstas.
Pēcpusdienā Juhanness samaksāja par istabu, nodeva manuskriptu izdevējam un atstāja pilsētu. Viņš aizbrauca uz ārzemēm — neviens nezināja, uz kurieni.
VI
Lielā grāmata iznāca — vesela maza pasaule mainīgu noskaņu, balsu un ainavu.
To nopirka, izlasīja un nolika. Pagāja daži mēneši. Uz rudens pusi Juhanness laida klajā jaunu grāmatu. Nu un? Tagad viņa vārds bija visiem uz lūpām, viņš guva panākumus. Šī jaunā grāmata bija rakstīta svešatnē, tālu projām no ierastajiem apstākļiem, tā bija stipra kā nostāvējies vīns.
«Dārgais lasītāj, tas ir stāsts par Dideriku un Iselinu. Rakstīts laimīgā laikā, vieglās dienās, kad jebkura nasta liekas panesama, rakstīts jūtu uzplūdā pret Dideriku, ko dievs bija piemeklējis ar mīlestību.»
Juhanness mita svešās zemēs, neviens nezināja, kur. Un pagāja vairāk nekā gads, iekams tas kļuva zināms.
— Pie durvīm tā kā klauvē, — kādu vakaru saka vecais dzirnavnieks.
Un viņi abi ar sievu apklust un ieklausās.
— Nē, nav neviena, — tad viņa saka. — Pulkstenis jau ir desmit, drīz būs tumšs.
Paiet dažas minūtes.
Pie durvīm atkal klauvē — šoreiz stipri un noteikti, it kā beidzot sadūšojies.
Dzirnavnieks atver. Uz sliekšņa stāv pils jaunkundze.
— Nebaidieties, tā esmu es, — viņa saka un mulsi smaida. Viņa ienāk iekšā, viņai pasniedz krēslu, bet viņa paliek stāvot. Ap pleciem viņai tikai silts lakats, bet kājās mazas, seklas kurpītes, lai gan vēl nav pavasaris un ceļi ir dubļaini.
— Es tikai gribēju jūs brīdināt, ka pavasarī te atbrauks leitnants, — viņa saka, — leitnants, mans līgavainis. Viņš droši vien medīs meža slokas. Es tikai gribēju jūs brīdināt, lai jūs neizbītos.
Dzirnavnieks un viņa sieva izbrīnījušies raugās uz pils jaunkundzi. Parasti pils kungi nekad nevienu nebrīdināja, kad viesi devās mežā un laukos medībās. Viņi pazemīgi pateicas:
— Paldies par jūsu laipnību! Viktorija pagriežas pret durvīm.
— Tikai to es gribēju pateikt. Domāju, jūs esat veci cilvēki, nebūs par ļaunu, ja es iepriekš to pateikšu.
Dzirnavnieks atbild:
— Paldies, ka par mums domājāt, jaunkundz! Bet vai jaunkundze nav saslapējusi kājas?
— Nē, ceļš ir sauss, — viņa īsi atbild. — Es vispār gribēju kādu gabaliņu pastaigāt. Ar labu nakti!
— Ar labu nakti!
Viņa pavelk aizšaujamo un atver durvis, bet pēkšņi pagriežas un vaicā:
— Ak jā, vai jums ir kāda ziņa no Juhannesa?
— Nē, nav. Paldies par vaicājumu, jaunkundz! Nē, nav nekādas.
— Viņš droši vien drīz pārbrauks. Domāju, ka jums ir kādas ziņas.
— Nē, viņš nav mums rakstījis kopš pagājušā pavasara. Esot svešās zemēs.
— Jā, es zinu, ka ārzemēs. Viņam tur klājas labi. Viņš pats grāmatā raksta, ka viņam pienākušas vieglas dienas. Tātad klājas labi.
— Ak, lai dievs dod! Mēs viņu gaidām. Tikai viņš mums neraksta, nevienam neraksta. Bet mēs viņu gaidām.
— Tātad viņam labāk klājas tur, kur viņš pašlaik atrodas, ja jau ir vieglas dienas. Viņam tur patīk. Es tikai gribēju zināt, vai viņš pavasarī būs mājās. Vēlreiz ar labu nakti!
— Ar labu nakti!
Dzirnavnieks un viņa sieva pavada Viktoriju ārā un noskatās viņai pakaļ, bet viņa, galvu pacēlusi, iet savās seklajās kurpītēs pa ceļu uz pili, laipodama ap dubļu peļķēm.
Pēc dažām dienām no Juhannesa pienāk vēstule. Viņš atgriezīšoties mājās pēc kāda mēneša, kad būšot pabeidzis vēl vienu jaunu grāmatu. Šajā ilgajā laikā viņam esot klājies labi, jaunais darbs drīz būšot pabeigts. Tajā viņš esot ļāvis vaļu savai nevaldāmajai iztēlei...
Dzirnavnieks dodas uz pili. Uz ceļa viņš atrod mutautiņu, tas apzīmēts ar Viktorijas iniciāļiem, viņa to pazaudējusi aizvakar vakarā.
Pils jaunkundze esot augšstāvā, bet istabene piedāvājas pateikt. Ko viņš vēloties?
Dzirnavnieks pateicas, bet viņš labāk pagaidīšot.
Beidzot jaunkundze nonāk lejā.
— Jūs gribot ar mani runāt? — viņa vaicā un atver blakus istabas durvis.
Dzirnavnieks pieiet viņai tuvāk, atdod mutautiņu un saka:
— Mēs saņēmām arī vēstuli no Juhannesa.
Uz mirkli viņas sejā iestarojas prieks, bet tikai vienu īsu mirkli. Viņa atbild:
— Pateicos, tas tiešām ir mans mutautiņš.
— Viņš brauks mājās, — dzirnavnieks saka gandrīz čukstus.
Viņas seja kļūst salta.
— Runājiet skaļāk, dzirnavniek! Kas brauks? — viņa vaicā.
— Juhanness.
— Juhanness? Nu un tad?
— Nekas, es tikai... mēs domājām, ka jums tas jāpasaka... Es aprunājos ar sievu, arī viņa tā domāja. Aizvakar jūs prasījāt, vai viņš braukšot mājās pavasarī. Jā, viņš brauks.
— Un jūs droši vien ļoti priecājaties? — pils jaunkundze vaicā. — Kad tad viņš pārbrauks?
— Pēc viena mēneša.
— Ak tā? Un nekas cits jums nav sakāms?
— Nē, mēs tikai domājām, tā kā jūs prasījāt... Nē, cits nekas. Tas ir viss.
Dzirnavnieks atkal runā klusākā balsī.
Viktorija pavada viņu līdz ārdurvīm. Gaitenī viņi satiek jaunkundzes tēvu, un, garām ejot, viņa skaļi un vienaldzīgi saka:
— Dzirnavnieks teica, ka Juhanness drīz atgriezīšoties mājās. Tu taču atceries Juhannesu?
Dzirnavnieks, iedams ārā pa pils vārtiem, nosolās nekad vairs neklausīt sievai, kad viņai liksies, ka viņa prot lasīt kāda sirdī. To viņš skaidri un gaiši viņai pateiks.
VII
Slaido pīlādzi pie dzirnavu dambja viņš reiz gribēja nogriezt makšķeres kātam.
Pagājuši daudzi gadi, un pīlādzis kļuvis resnāks par viņa dilbu. Izbrīnījies viņš to apskatīja un gāja tālāk.
Augšpus gar upmalu joprojām kuploja paparžu audze, īsts biezoknis, dzīvnieki tajā bija ieminuši takas, pār kurām slīga paparžu lapas. Juhanness, tāpat kā bērnībā, lauzās cauri šai biežņai, pašķirdams to ar rokām, bet ar kājām taustīdams ceļu.
Kukaiņi un ķirzakas bēga uz visām pusēm no šī milža soļiem.
Augšā pie akmeņlauztuves ziedēja dzeloņplūmes, vizbulītes un vijolītes. Viņš noplūca dažus ziediņus. Dzimtenes smaržas viņu atgrieza pagājībā. Tālē zilgmoja kaimiņu novada zilie kalni, un viņpus līča kūkoja dzeguze.
Viņš apsēdās uz akmens un pēc brītiņa sāka klusi dziedāt. Pēkšņi lejā uz taciņas atskanēja soļi.
Bija vakars, saule rietēja, bet gaisā vēl virmoja siltums. No meža, kalniem un līča dvesmoja bezgalīgs miers. Pa taku uz akmeņlauztuvi nāca sieviete. Tā bija Viktorija.
Uz rokas viņa nesa grozu.
Juhanness piecēlās, sveicināja un grasījās iet projām.
— Es negribēju jūs iztraucēt, — viņa sacīja. — Gribēju tikai te saplūkt puķes.
Viņš neatbildēja. Viņam neienāca prātā, ka viņas dārzā taču ir puķu atliku likām.
— Paņēmu līdzi grozu, kur ielikt puķes, — viņa atsāka. — Bet varbūt neko neatradīšu. Tās vajadzīgas svētku galdam. Mums būs viesi.
— Lūk, te ir vizbulītes un vijolītes. Tur tālāk augšā zied apiņi. Bet tiem varbūt vēl par agru.