— Jūs esat kļuvis bālāks nekā toreiz, kad mēs tikāmies, — viņa ievēroja. — Tas bija pirms diviem gadiem. Dzirdēju, ka jūs esot aizbraucis. Es lasīju jūsu grāmatas.
Viņš joprojām neatbildēja. Varbūt vajadzētu sacīt: «Jā, ar labu vakaru, jaunkundz!» — un iet projām? No tās vietas, kur stāvēja viņš, bija tikai solis līdz tuvākam akmenim un no tā viens solis līdz takai, kur bija apstājusies viņa, — no turienes viegli varēja tikt lejā no kalna. Bet viņa stāvēja viņam tieši ceļā. Mugurā viņai bija dzeltena kleita un galvā sarkana cepure. Viņa bija skaista un neizprotama.
Viņas kakls bija kails.
— Es stāvu jums ceļā, — viņa izdvesa un mazliet atkāpās. Viņš savaldījās, lai neizrādītu satraukumu.
Tagad viņus šķīra tikai viens solis. Taču viņa nepagāja sāņus, lai dotu viņam ceļu, bet palika stāvot. Viņi skatījās viens otrā. Pēkšņi viņa koši pietvīka, nodūra acis un paspēra soli sāņus. Viņas seja pauda mulsumu, lai gan viņa smaidīja.
Viņš pagāja viņai garām un apstājās, viņu aizkustināja viņas skumjais smaids, sirds atkal traucās viņai pretī, un viņš uz labu laimi sacīja:
— Jūs droši vien bieži esat bijusi pilsētā kopš tās reizes?... Kopš tās reizes, kad...
Tagad es atceros, kur agrāk bija daudz puķu. Paugurā ap jūsu karoga kātu.
Viņa pagriezās pret viņu, un viņš pārsteigts redzēja, ka viņa ir satraukta un nobālusi.
— Apciemojiet mūs! — viņa sacīja. — Atnāciet, kad būs viesi! Mēs gaidām viesus, — viņa turpināja, un viņas seja atkal pietvīka. — Atbrauks daži no pilsētas.
Tas būs drīz, bet es jums vēl paziņošu, kad īsti. Atbildiet — vai piekrītat?
Viņš neatbildēja. Viņas viesi nebija viņam piemērota sabiedrība, viņš tajā neiederējās.
— Lūdzu, neatsakieties! Jums nebūs garlaicīgi, esmu visu apdomājusi un sagādājusi jums pārsteigumu.
Klusums.
— Jūs man vairs nevarat sagādāt nekādu pārsteigumu. Viņa iekoda lūpā, pār viņas seju atkal pārslīdēja skumjais smaids.
— Ko jūs no manis gribat? — viņa gandrīz neskanīgi vaicāja.
— No jums es nekā negribu, Viktorijas jaunkundz. Es tikai te sēdēju uz akmens, taisījos iet projām.
— Bet es klaiņoju pa mežu, visu dienu klaiņoju un atmaldījos te. Ja es būtu gājusi gar upi, tad es nebūtu atnākusi šurp tieši tad, kad...
— Mīļā jaunkundz, šis mežs ir jūsu, nevis mans.
— Reiz es jums nodarīju pāri, Juhannes, gribēju tagad visu vērst par labu, izlīdzināt savu vainu. Es tiešām esmu sagādājusi jums pārsteigumu un domāju... ceru, ka tas jūs iepriecinās... Vairāk es nevaru sacīt. Bet gribu jūs lūgt šoreiz atnākt.
— Ja tas jums dara prieku, tad es ieradīšos.
— Ieradīsieties?
— Jā, es pateicos par ielūgumu.
Iegriezies no takas mežā, viņš pavērās atpakaļ. Viņa bija apsēdusies uz akmens, grozu nolikusi blakām. Juhanness negāja mājās, bet sāka klaiņot pa ceļu turp un atpakaļ. Viņa galvā spietoja tūkstoš domu. Pārsteigums? Viņa pati to sacīja, nupat sacīja, un balss viņai trīcēja, Juhannesa krūtīs uzliesmoja prieks, sirds sāka dobji, nevaldāmi pukstēt, šķita, ka viņam pieauguši spārni. Varbūt tā nav nejaušība, ka arī šodien viņai mugurā dzeltenā kleita? Viņš bija paskatījies uz viņas roku — pagājušajā reizē viņai pirkstā bija gredzens, šoreiz gredzena nebija.
Pagāja stunda. Viņu apņēma meža un zemes izgarojumi, tie iespiedās plaušās, sirdī. Viņš sēdēja, atliecies atpakaļ, sakrustojis rokas aiz pakauša, un klausījās dzeguzes kūkošanā otrpus līča. Gaiss bija pilns putnu kaislo dziesmu.
Un atkal viss sākas no jauna! Kad viņa parādījās pie akmeņlauztuves savā dzeltenajā kleitā, sarkanu cepuri galvā, viņa izskatījās kā taurenītis, kas lido no akmens uz akmeni un pēkšņi apstājas viņam priekšā. «Es negribēju jūs traucēt,» viņa teica un pasmaidīja; viņas smaidošās lūpas bija sārtas, visa viņas seja staroja, bet acis bārstīja zvaigznes. Uz viņas kakla stīgoja dažas smalkas, zilas dzīsliņas, bet nedaudzie vasaras raibumi zem acīm piešķīra ādai siltu nokrāsu. Viņai tagad bija divdesmit gadu.
Pārsteigums? Kas viņai padomā? Varbūt viņa grib viņam parādīt viņa paša grāmatas, nolikt priekšā divus trīs sējumus un iepriecināt viņu, ka tās nopirkusi un pat atgriezusi? Lūdzu, maza uzmanība un neliels mierinājums! Nenonieciniet manu necilo žēlastības dāvanu!
Viņš spēji piecēlās un palika stāvam. Viktorija nāca atpakaļ. Viņas grozs bija tukšs.
— Jūs neatradāt puķes? — viņš jautāja, domādams savas domas.
— Nē, es tās nemaz nemeklēju, tikai pasēdēju uz akmens ...
— Jā, starp citu, — viņš ierunājās, — netirdiet sevi ar domām, ka esat pret mani izturējusies slikti. Jums nekas nav jāvērš nedz par labu, nedz mani jāmierina.
— Ne jau par to ir runa, — viņa apjukusi atbildēja. Tad atjēdzās, paskatījās uz viņu un kaut ko apsvēra. — Nē, nepavisam. Man tikai šķita, ka toreiz... Es negribēju, ka jūs visu laiku turat uz mani ļaunu prātu par to, kas notika tai reizē.
— Nē, es nebūt neturu uz jums ļaunu prātu.
Viņa vēl brīdi pārdomāja. Tad pēkšņi lepni izslējās.
— Nu tad jo labāk. Bet man tā būs laba mācība. Tas jūs nemaz tik ļoti neapbēdināja. Un tagad vairs to nepieminēsim.
— Kā vēlaties. Manas bēdas jums ir vienaldzīgas — gan tagad, gan toreiz.
— Ardievu! — viņa sacīja.
— Ardievu! — viņš atbildēja.
Un viņi aizgāja katrs savu ceļu. Viņš apstājās un palūkojās atpakaļ. Lūk, tur viņa aiziet. Viņš izstiepa rokas un čukstēja: «Es neturu uz jums ļaunu prātu, nē, nē, neturu.
Es jūs joprojām mīlu, es jūs mīlu...»
— Viktorija! — viņš iesaucās.
Viņa to dzirdēja, satrūkās un atskatījās, taču neapstājās.
Aizritēja dažas dienas. Juhanness nezināja, kur rimties, viņš nestrādāja, negulēja un gandrīz visu dienu pavadīja mežā. Reiz viņš uzkāpa priedēm apaugušajā pakalnā, kur slējās pils karoga kārts. Arī apaļajā tornī bija uzvilkts karogs.
Viņu pārņēma dīvains satraukums. Pilī ieradīsies viesi, tur notiks svinības.
Diena bija karsta, starp tveicē rāmi dusošajiem kalniem kā zila dzīsla vēla viļņus upe. Pie krasta pieslīdēja kuģis, pamezdams ūdenī baltu putu vērpeti. No pils pagalma izbrauca četri pajūgi un auļoja lejā uz piestātni.
Kuģis pietauvojās, no tā izkāpa kungi un dāmas un iesēdās ekipāžās. Tad no pils atskanēja šāvieni. Apaļajā tornī stāvēja divi vīri ar medību bisēm, viņi tās pielādēja un izšāva, pielādēja un izšāva. Kad nodārdēja divdesmit pirmais šāviens, ekipāžas ieripoja pa pils vārtiem un šaušana mitējās.
Jā, pilī būs viesības. Viesus sagaidīja ar karogiem un salūtu. Pajūgos sēdēja dažas militāras personas, droši vien arī leitnants Oto.
Juhanness nokāpa lejā un devās mājup. Viņu panāca kāds vīrs no pils un apturēja.
Vīram cepurē bija vēstule no Viktorijas jaunkundzes, viņa gaidot atbildi.
Juhanness trīsošu sirdi izlasīja vēstuli. Viktorija tomēr viņu ielūdza, viņa rakstīja laipnus vārdus, lūgdama viņu atnākt. «Tieši šoreiz būtu ļoti svarīgi, lai jūs ierastos.
Dodiet nesējam atbildi!»
Juhannesam bija uzsmaidījusi negaidīta un necerēta laime, asinis sakāpa viņam galvā, viņš atbildēja ziņnesim, ka būšot. «Jā, pateicos, es tūlīt ieradīšos.»
— Lūdzu, ņemiet!
Viņš iedeva ziņnesim krietnu dzeramnaudu un steidzās uz mājām pārģērbties.