VIII
Pirmo reizi mūžā viņš iegāja pa pils vārtiem un devās augšā pa kāpnēm uz otro stāvu. No zāles atskanēja balsu murdoņa, sirds viņam aizgūtnēm dauzījās, viņš pieklauvēja un iegāja iekšā.
Viņam pretī nāca pilskundze, vēl gluži jauna sieviete, laipni viņu saņēma un paspieda viņam roku. Kāds prieks! Viņa atceroties Juhannesu vēl, lūk, tādu... Bet tagad viņš esot liels vīrs... Šķita, ka pilskundze grib teikt vēl kaut ko, viņa paturēja Juhannesa roku savējā un cieši vēroja viņu.
Arī pilskungs pienāca Juhannesam klāt un sniedza roku. Sievai taisnība — viņš tagad esot liels vīrs ne tikai augumā vien. Slavens vīrs. Ļoti liels prieks...
Juhannesu iepazīstināja ar viesiem, ar kambarkungu, kas bija vienos ordeņos, ar kambarkundzi, ar kādu kaimiņu novada muižnieku, ar leitnantu Oto. Viktorija nebija manāma.
Pagāja krietns laiks. Beidzot ienāca Viktorija — bāla un samulsusi; aiz rokas viņa veida pavisam jauniņu meiteni. Viņas apgāja apkārt zālei, ar visiem sasveicinājās un mazliet parunājās. Tad apstājās pie Juhannesa.
Viktorija smaidot sacīja:
— Lūk, tā ir Kamilla! Vai tas nav pārsteigums? Jūs taču esat pazīstami.
Viņa brīdi noraudzījās abos, tad atstāja zāli.
Pirmajā mirklī Juhanness stāvēja kā valodu zaudējis. Ak tad tāds bija solītais pārsteigums! Viktorija laipni bija pagādājusi sev aizstājēju. Lūdzu, dārgie draugi, mīliet viens otru! Pavasaris ir pilnā plaukumā, saule spīd. Atveriet logus, ja vēlaties, jo dārzs ir pilns smaržu un bērzu galotnēs jau svilpo strazdi. Kādēļ jūs klusējat?
Uzsmaidiet taču viens otram!
— Jā, mēs esam pazīstami, — Kamilla vaļsirdīgi apstiprināja. — Šajā vietā jūs mani reiz izvilkāt no ūdens.
Viņa bija jauna, gaiša, priecīga, ģērbusies sārtā kleitā, viņai bija septiņpadsmit gadu. Juhanness savaldījās, sāka smieties un triekt jokus. Meitenes līksmā čivināšana viņu pamazām uzmundrināja, sirds sāka pukstēt rāmāk. Kamilla bija saglabājusi jauku, bērnišķīgu paradumu — klausīdamās viņa piešķieba galvu. Viņš to atcerējās — pārsteigums neizdevās.
Zālē atkal ienāca Viktorija, paņēma zem rokas leitnantu, pieveda pie Juhannesa un teica:
— Vai jūs pazīstat Oto, manu līgavaini? Jūs viņu droši vien atceraties?
Jaunie vīrieši viens otru atcerējās. Viņi pārmija nepieciešamās frāzes, palocījās un izšķīrās. Viktorija ar Juhannesu palika vieni.
Viņš jautāja:
— Vai tas bija jūsu pārsteigums?
— Jā, — viņa sapīkusi nepacietīgi atbildēja. — Es darīju visu, ko spēju, vairāk nekā darīt nevaru. Neuzmetiet lūpu, labāk pateicieties man, es redzēju, ka jūs kļuvāt priecīgs.
— Es jums pateicos. Jā, es tiešām kļuvu priecīgs. Viņu pārņēma bezgalīgs izmisums, viņa seja kļuva nāves bāla. Tiesa kas tiesa, viņa reiz bija nodarījusi viņam pāri. Bet cik dāsni viņa tagad savu vainu izlīdzināja! Juhanness viņai no visas sirds pateicās.
— Redzu, ka šodien jums gredzens atkal pirkstā, — viņš dobji sacīja. — Nevelciet to vairs nost!
Klusums.
— Nē, tagad es to vairs nevilkšu nost, — viņa atbildēja.
Viņi cieši raudzījās viens otram acīs. Viņa lūpas trīcēja. Viņš ar galvu pamāja uz leitnanta pusi un aizsmakušā balsī izaicinoši sacīja:
— Jums ir laba gaume, Viktorijas jaunkundz. Skaists vīrietis. Gan pleci plati, gan uzpleči krāšņi.
Viņa atbildēja ļoti mierīgi:
— Nē, skaists gan viņš nav. Toties labi audzināts. Un tas arī kaut ko nozīmē.
— Tas ir mērķēts uz mani. Pateicos! — Juhanness skaļi iesmējās un nekaunīgi piebilda: — Turklāt naudas viņam kā spaļu, un tas nozīmē vēl kaut ko vairāk.
Viktorija tūlīt pagriezās un aizgāja.
Viņš staigāja pa zāli kā dieva nepieņemts. Kamilla kaut ko stāstīja, kaut ko vaicāja, bet viņš nedzirdēja un neatbildēja. Viņa atkal kaut ko sacīja, pat pieskārās viņa rokai un veltīgi gaidīja atbildi.
— Ko jūs staigājat? — viņa smiedamās iesaucās. — Domājat vienā domāšanā!
Viktorija, to dzirdēdama, atbildēja:
— Viņš vēlas būt viens. Arī mani viņš aizraidīja. — Pēkšņi viņa piegāja Juhannesam klāt un skaļā balsī sacīja: — Jūs droši vien lauzāt galvu, kā man atvainoties. Nepūlieties! Tieši otrādi, man jāatvainojas jums, es tik vēlu aizsūtīju ielūgumu. No manas puses tā bija liela nevērība. Bet es atjēdzos tikai pēdējā brīdī, biju jūs pavisam aizmirsusi. Taču ceru, ka jūs to neņemsiet ļaunā, man bija tik daudz kā cita, par ko domāt.
Viņš apjucis skatījās uz Viktoriju. Arī Kamilla pārsteigta lūkojās gan vienā, gan otrā. Viktorija stāvēja viņam pretī bāla un mierīga, viņas seja pauda apmierinājumu.
Viņa jutās gandarīta.
— Tādi jau ir mūsdienu vīrieši, — viņa pievērsās Kamillai. — Nedrīkst gaidīt no tiem pārāk daudz. Tur sēž mans līgavainis un spriež par aļņu medībām, bet te stāv dzejnieks un domā savas domas... Sakiet jel kaut ko, ak, dzejniek!
Viņš nodrebēja, dzīsla deniņos pietūka.
— Ak tā? Jūs lūdzat, lai es kaut ko saku? Nu labi.
— Ai nē, nepūlieties! Viņa jau gribēja iet projām.
— Lai nerastos nekādi pārpratumi, — viņš kā skaldīt noskaldīja, tomēr viņa balss trīcēja, — nerunāsim aplinkus. Sakiet, Viktorijas jaunkundz, — vai jūs nesen nebijāt iemīlējusies?
Dažus mirkļus iestājās pilnīgs klusums. Visi trīs dzirdēja savus sirdspukstus.
Kamilla izbijusies steigšus atbildēja:
— Nu protams, Viktorija taču ir iemīlējusies savā līgavainī. Viņa nesen saderinājās — vai jūs to nezinājāt?
Durvis uz ēdamistabu atvērās.
Juhanness atrada savu vietu pie galda un palika tur stāvot. Viss galds viņa acu priekšā šūpojās, viņš redzēja daudzas sejas un dzirdēja balsu dūkoņu.
— Lūdzu, sēdieties, tā ir jūsu vieta, — pilskundze laipni sacīja. — Pēdējais laiks visiem sēsties pie galda.
— Atvainojiet! — pēkšņi Juhannesam aiz muguras atskanēja Viktorijas balss.
Viņš pakāpās sāņus.
Viņa paņēma Juhannesa kartīti un nolika to septiņas vietas tuvāk galda galam, blakus kādam pavecākam vīram, kas reiz pilī kalpoja par mājskolotāju un bija izdaudzināts par krietnu iemetēju. Pārmijuši kartītes, viņa apsēdās savā vietā.
Juhanness to visu redzēja. Pilskundze šķita nepatīkami pārsteigta, viņa steigšus sāka rosīties galda otrā puse un izvairījās lūkoties uz Juhannesu.
Galīgi apjucis, vēl vairāk satraukts Juhanness aizgāja uz savu jauno vietu. Viņam paredzēto vietu ieņēma kāds no Ditlefa draugiem, kas bija atbraucis no pilsētas, — jauns cilvēks ar briljanta aproču pogām. Viņam pa kreisi sēdēja Viktorija, pa labi — Kamilla.
Mielasts sākās.
Vecais mājskolotājs atcerējās Juhannesu vēl kā zēnu, viņi sāka tērzēt. Skolotājs stāstīja, ka arī viņš jaunībā rakstījis dzejoļus, uzmetumi vēl esot saglabājušies, izdevīgā gadījumā viņš tos parādīšot Juhannesam. Šodien viņš esot uzaicināts pilī ģimenes svētkos, lai dalītos priekā par Viktorijas saderināšanos. Pilskungs un pilskundze senās draudzības vārdā sagādājuši viņam šo pārsteigumu.
— Jūsu grāmatas es neesmu lasījis, — viņš sacīja Juhannesam. — Ja iegribas kaut ko palasīt, tad es lasu tikai savus sacerējumus. Manā galda atvilktnē glabājas stāsti un dzejoļi. Tos izdos pēc manas nāves. Lai lasītāji beidzot uzzina, kas es esmu bijis par cilvēku. Jā, mēs, vecā kaluma rakstnieki, nesteidzamies tūdaļ publicēt visus savus darbus, kā mūsdienu jaunie mēdz darīt. Uz jūsu veselību!