Mielasts turpinās. Pilskungs pieskandina pie savas glāzes un pieceļas. Viņa smalkā, kalsnā seja pauž saviļņojumu, kā redzams, viņš ir ļoti laimīgs. Juhanness zemu noliec galvu. Viņa glāze ir tukša, un neviens nav ielējis viņam vīnu. Viņš pats piepilda glāzi līdz malām un atkal nodur galvu. Nu tas brīdis ir pienācis!
Pilskungs runā gari un skaistiem vārdiem, pēc runas atskan daudzi līksmi izsaucieni — saderināšanās ir pasludināta. Pilskunga meitu un kambarkunga dēlu visi bērtin apber ar apsveikumiem.
Juhanness izdzer tukšu savu glāzi.
Pēc brīža viņa satraukums noplok, viņš atgūst mieru. Šampanietis silti un glāstoši strāvo viņa dzīslās. Viņš dzird, ka runu teic arī kambarkungs, atkal nodārd «bravo!» un «urā!» saucieni, šķind glāzes. Tikai vienu reizi viņš paskatās uz Viktoriju. Viņa ir bāla un it kā nomākta, viņa nepaceļ acis. Turpretī Kamilla viņam uzsmaida un pamāj, viņš arī pamāj pretī.
Mājskolotājs turpina savu sakāmo:
— Cik jauki, ka divi cilvēki savienojas laulības saitēm! Man tas nebija lemts. Es biju jauns students ar lielām izredzēm, ļoti apdāvināts, manam tēvam bija sens vārds, liela māja, bagātība, daudz kuģu. Tātad, uzdrīkstos sacīt, nākotne man rādījās spoža.
Viņa arī bija jauna, no labas ģimenes. Es aizgāju pie viņas un atklāju savu sirdi. Nē, viņa atbild. Vai jūs varat to saprast? Es darīju, ko varēju, mācījos, uzņēmu triecienu kā īsts vīrs. Un tad manam tēvam uzbruka neveiksme, kuģi aizgāja bojā, vārdu sakot, viņš bankrotēja. Ko tad es darīju? Atkal to uzņēmu kā vīrs. Toties viņa galīgi pārvērtās. Atgriezās mūsu pilsētā un uzmeklēja mani. «Ko viņa no manis grib?» es vaicāju. Esmu kritis nabadzībā, kļuvis par nenozīmīgu mājskolotāju, visas nākotnes izredzes izkūpējušas, mani dzejoļi mētājas atvilktnē, bet nu viņa atnākusi un tagad ir ar mieru precēties ar mani. Tagad ir ar mieru!
Mājskolotājs paraugās uz Juhannesu un vaicā:
— Vai jūs spējat viņu saprast?
— Bet tagad savukārt negribējāt jūs?
— Kā es to varēju gribēt? Pliks un nabags, nožēlojama skolotajā aldziņa iznāk tikai lētai tabakai un arī vienīgi svētdienas. Es nedrīkstēju nodarīt viņai tādu ļaunumu.
Taču es jums vaicāju: vai jūs viņu saprotat?
— Un kas ar viņu notika?
— Velns parāvis, jūs neatbildat uz manu jautājumu! Viņa apprecējās ar kādu kapteini. Pēc gada. Ar artilērijas kapteini. Uz jūsu veselību!
— Stāsta, ka esot sievietes, kas vienmēr meklējot kādu, kam vajadzīga līdzjūtība.
Ja vīram klājas labi, viņas to ienīst un pašas sev šķiet liekas, turpretī, ja viņam uzbrūk posts un nelaime, viņas jūtas kā uzvarētājas un saka: «Es esmu tava!»
— Bet kāpēc viņa mani atraidīja labajās dienās? Man bija gandrīz tikpat spožas izredzes kā karaļdēlam.
— Kas to zina! Tātad viņa gaidīja tikmēr, kamēr jūs nokarat galvu.
— Bet es nenokāru galvu. Nevienu reizi. Es saglabāju savu lepnumu un viņai atteicu. Ko nu jūs sacīsiet?
Juhanness klusēja.
— Bet varbūt jums taisnība, — vecais mājskolotājs turpināja. — Zvēru pie dieva un visiem viņa eņģeļiem, ka jums ir taisnība, — viņš piepeši izsaucās un atkal iedzēra.
— Galu gala viņa iziet pie veca kapteiņa. Viņa to apkopj, baro ar karotīti kā zīdaini un valda pār viņu. Pie artilērijas kapteiņa!
Juhanness pacēla acis. Viktorija sēdēja, turēdama roka glāzi, un skatījās tieši uz viņu. Tad viņa augstu pacēla glāzi. Viņš notrīcēja un arī satvēra savu glāzi. Viņa roka drebēja.
Tad viņa iesmējās un skaļā balsi nosauca tā cilvēka vardu, kas sēdēja Juhannesam blakām. Šis cilvēks bija vecais mājskolotājs.
Juhanness pazemots nolika glāzi un mulsi, nevarīgi pasmaidīja. Visi viesi raudzījās uz viņu.
Vecais mājskolotājs bija līdz asarām saviļņots par savas bijušās skolnieces uzmanību. Viņš steigšus izdzēra savu glāzi.
— Un tā nu esmu nodzīvojis līdz sirmam vecumam, mētājos apkārt pa pasauli kā vecs naudas gabals, vientuļš un neatzīts, — viņš turpināja. — Tā lēmis liktenis.
Neviens nezina, kas mīt manā dvēselē, bet neviens nav dzirdējis mani kurnam. Nav tālu jāmeklē. Vai jūs esat novērojis ūbeli? Vai jūs zināt, ka šī lielā līdzjutēja nekad nedzer tīru, skaidru avota ūdeni, bet vispirms to saduļķo?
— Nē, to es nezināju.
— Žēl. Bet tā tas ir. Un es esmu līdzīgs šim putnam. Es nedabūju par sievu to, kuru vēlējos, tomēr arī man dzīvē nebija liegti savi prieki. Bet es tos centos saduļķot.
Vienmēr cenšos tos saduļķot. Toties man nekad nedraud vilšanās. Redzat, tur sēž Viktorija. Viņa nupat pacēla glāzi uz manu veselību. Esmu bijis viņas skolotājs, tagad viņa precēsies, un es par to priecājos, no visas sirds priecājos, it kā viņa būtu mana meita. Varbūt es vēl mācīšu viņas bērnus. Lai nu kā, bet dzīvē tomēr ir savi prieki.
Bet, jo vairāk es domāju par jūsu vārdiem, jo labāk saprotu, ka jūs par sievietes līdzjūtību spriežat pareizi... Tik tiešām pareizi... Atvainojiet vienu mirkli!
Viņš paņēma savu glāzi, piecēlās un aizgāja pie Viktorijas. Viņa kājas jau bija grīļīgas, un viņš gāja, stipri salīcis uz priekšu.
Runas tika teiktas cita pēc citas — runāja leitnants, kaimiņu novada muižnieks pacēla glāzi par godu sievietēm, par mājasmāti. Piepeši piecēlās jaunais cilvēks ar briljanta aproču pogām un nosauca Juhannesa vārdu. Viņš esot dabūjis atļauju runāt ne tikai savā vārdā — viņš gribot apsveikt jauno dzejnieku visas jaunās paaudzes vārdā. Tā bija sirsnīga viengadnieku pateicība, izjusti vārdi, pilni atzinības un apbrīnas.
Juhanness gandrīz neticēja savām ausīm. Viņš čukstēja mājskolotājam:
— Vai viņš runā par mani?
— Jā. Viņš man aizsteidzās priekšā. Es pats taisījos pacelt par jums glāzi. Viktorija to lūdza man jau priekšpusdienā.
— Kas jūs lūdza?
Mājskolotājs vērīgi paskatījās uz Juhannesu.
— Neviens, — viņš atbildēja.
Runas laikā viesu skatieni pievērsās Juhannesam, pat pilskungs viņam pamāja, bet kambarkundze nopētīja viņu ar lorneti. Kad runa bija beigta, visi tukšoja glāzes.
— Tagad atbildiet viņam! — vecais mājskolotājs teica. — Viņš pacēla par jums glāzi. To gan vajadzētu darīt kādam vecākam spalvas biedram. Turklāt es nemaz neesmu ar viņu vienis prātis. Nepavisam ne.
Juhanness lūkojās uz to pusi, kur sēdēja Viktorija. Tā bija viņa, kas lūgusi, lai runā jauneklis ar briljanta aproču pogām. Kādēļ viņa to bija darījusi? Pirms tam viņa bija griezusies pie cita, jau agri no rīta par to bija domājusi. Kādēļ viņa to bija darījusi? Tagad viņa sēž, acis nodūrusi, un ne ar vaibstu sevi nenodod.
Pēkšņi Juhannesa acis aizplīvuroja dziļš un spēcīgs saviļņojums. Viņš gribētu krist viņas priekšā ceļos un pateikties viņai, bezgalīgi pateikties. Viņš to izdarīs vēlāk, pēc mielasta.
Kamilla, starojoši smaidīdama, bez mitas trieca ar saviem galda biedriem. Viņa jutās apmierināta, savos septiņpadsmit gados viņa nebija iepazinusi neko citu kā tikai prieku. Viņa vairākas reizes māja Juhannesam, lai viņš pieceļas.
Viņš piecēlās.
Viņš teica īsu runu dobjā, saviļņojuma pilnā balsī. Šajos svētkos, ko šajā mājā svinēja priecīga notikuma dēļ, bija ielūgts arī viņš — pavisam svešs, neievērojams cilvēks. Viņam gribas pateikties tam, kam bija ienākusi prātā šī labā doma, un tam, kas bija veltījis viņam tik daudzus laipnus vārdus. Viņš novērtēja arī to lielo uzmanību, ar kādu visi, kas šeit sapulcējušies, bija uzklausījuši viņa — sveša cilvēka cildināšanu. Vienīgais iemesls, kas viņam deva tiesības piedalīties šajās svinībās, bija tas, ka viņš ir pils kaimiņa dēls...