— Šodien tik brīnišķīgs laiks! — iesaucas māte, kas ģērbusies zilās drēbēs, un sasit plaukstas. — Siltums mani reibina, mīlestība mani reibina, esmu laimes pārpilna! Es te, ceļa vidū, varētu izģērbties kaila, izstiept rokas pret sauli un saņemt tās skūpstus.
Bet sērās tērptā klusē, viņa nepasmaida un neatbild.
— Vai tu joprojām skumsti par savu meitiņu? — savā vientiesībā jautā zili ģērbtā.
— Pagājuši taču jau desmit gadi.
Māte sēru drānās atbild:
— Jā. Tagad viņai būtu piecpadsmit.
Tad zilās drēbēs ģērbtā saka, lai viņu mierinātu:
— Bet tev vēl ir divas meitas, tās taču ir dzīvas!
— Jā, bet abas ir tumšmates. — Sērojošā māte ieraudas. — Mirusī bija gaišmate.
Un abas mātes izšķiras un katra aiziet savu ceļu — katra ar savu mīlestību ...
Bet abām melnīgsnējām meitām arī katrai bija sava mīlestība, un viņas abas mīlēja vienu un to pašu vīrieti.
Viņš atnāca pie vecākās māsas un teica:
— Gribu lūgt jums padomu, jo es mīlu jūsu māsu. Vakar es kļuvu viņai neuzticīgs, viņa mani pārsteidza, kad es gaitenī skūpstīju viņas istabeni. Viņa klusi iekliedzās — tas bija nevis kliedziens, bet vaids — un pagāja garām. Ko lai es tagad daru? Es mīlu jūsu māsu, parunājiet ar viņu, dieva dēļ, palīdziet man!
Vecākā māsa nobāl un tver ar roku pie sirds, taču tūlīt pasmaida, itin kā viņu svētīdama, un saka:
— Es jums palīdzēšu.
Nākamajā dienā viņš aiziet pie jaunākās māsas, nokrīt viņas priekšā ceļos un atzīstas mīlestībā.
Meitene viņu ar skatienu nomēra no galvas līdz kājām un atbild:
— Jūs lūdzat, lai jums dāvāju žēlastību, bet es diemžēl nevaru dot vairāk par desmit kronām. Ejiet pie manas māsas, viņa ir bagātāka par mani.
Pēc šiem vārdiem viņa aiziet, lepni pacēlusi galvu. Bet, iegājusi savā istabā, viņa nokrīt uz grīdas un aiz mīlestības lauza rokas.
Ir ziema, ārā auksts, migla, putekļi un vējš. Juhanness atkal ir pilsētā, apmeties savā agrākajā istabiņā, apses zari atkal sitas pret koka mājas sienu un logu, no kura viņš ne vienreiz vien ir sveicis rītausmu. Patlaban saule nav redzama.
Darbs aizņēma viņam visu laiku, viņš aprakstīja veselu kaudzi papīra, pa ziemu tā vēl auga augumā. Brīnumainiem notikumiem pārbagāta bija viņa fantāzijas valstība — melnum melna nakts, ko apspīdēja liesmaini sarkana saule.
Taču dienas mēdza būt dažādas, labās mijās ar ļaunajām, un lāgiem pašā darba iekaismē kāda doma, kādas acis, kāds sen sacīts vārds uzplaiksnīja atmiņā — un iedvesma noplaka. Tad viņš piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu, no vienas sienas līdz otrai; viņš bieži tā staigāja, grīdā bija nomīdīta gaiša taciņa, kas diendienā kļuva aizvien gaišāka...
«Šodien es nevaru strādāt, nevaru domāt, nevaru izbēgt no atmiņām, tāpēc mēģinu aprakstīt to, ko pieredzēju kādu nakti. Dārgo lasītāj, šodien man ir gaužām grūta diena. Snieg, uz ielas neredz neviena cilvēka, viss ir skumjš, un manā sirdī valda bezgalīgas skumjas. Es pagājos pa ielu, pēc tam stundām ilgi staigāju pa istabu, pūlēdamies kaut mazliet sakopot domas, bet nu jau klāt pievakare, un man nemaz nav kļuvis labāk. Manās krūtīs jau vajadzētu degt liesmai, bet es esmu salts un bāls kā dziestoša diena. Dārgo lasītāj, šādā dvēseles noskaņā mēģināšu aprakstīt gaišu, burvīgu nakti. Darbs mani nomierinās, un, kad būs aizritējušas dažas stundas, es varbūt atkal atgūšu prieku...»
Pie durvīm klauvē, istabā ienāk Kamilla Seiere — viņa jaunā līgava, ar ko viņš slepus saderinājies. Juhanness noliek spalvu un pieceļas. Viņi uzsmaida viens otram un sasveicinās.
— Kāpēc tu man nemaz nevaicā par balli? — viņa tūlīt jautā un atmetas krēslā.
— Es dejoju katru deju. Balle ilga līdz trim. Es dejoju ar Ričmondu.
— Tūkstoškārt pateicos, ka tu atnāci, Kamilla. Man tik bēdīgi, bet tu esi tik līksma, tas man palīdzēs izkliedēt skumjas. Kāds tērps tev bija ballē?
— Sarkans, protams. Ak dievs, es neko neatceros, bet laikam gan briesmīgi daudz runāju un smējos. Bija tik jautri. Jā, man bija sarkana kleita bez piedurknēm, pleci pavisam kaili. Bet Ričmonds strādā sūtniecībā Londonā.
— Ak tā?
— Viņa vecāki ir angļi, bet viņš dzimis te. Kas vainas tavām acīm? Tās ir gluži sarkanas. Vai tu esi raudājis?
— Nē, — viņš smiedamies atbild. — Es pārāk cieši ielūkojos savā stāstījumā, bet tur spīd tik spoža saule. Kamilla, esi laba meitene, neplēs vairs papīru, tu jau tik daudz saplēsi.
— Ak dievs, es aizdomājos! Nedusmojies, Juhannes!
— Nekas, tie bija tikai uzmetumi. Bet, paklau, matos tev droši vien bija roze?
— Kā tad! Tumšsarkana roze, gandrīz melna. Zini ko, Juhannes, mēs kāzu ceļojumā varētu braukt uz Londonu. Tur nemaz neesot tik nelāgi, kā stāsta. Tās ir tikai izdomas, ka tur vienmēr esot migla.
— Kā tu zini?
— Ričmonds stāstīja. To viņš man stāstīja šonakt, bet viņš jau nu zina. Jā, tu taču pazīsti Ričmondu?
— Nē, nepazīstu. Reiz viņš man par godu teica runu, viņam bija briljanta aproču pogas. Tik daudz es par viņu atceros.
— Viņš ir apburošs. Viņš pienāca man klāt, palocījās un teica: «Jūs droši vien mani vairs neatceraties, jaunkundz.» Zini, es viņam iedevu rozi.
— Rozi? Kādu rozi?
— To, kas bija man matos. Es to iedevu viņam.
— Tu, kā manu, esi tajā Ričmondā iemīlējusies. Kamilla tumši pietvīkst un sāk dedzīgi aizstāvēties.
— Nē, nepavisam ne, nē, nē! Ja cilvēks patīk, ja pret viņu labi izturas, tas nebūt nenozīmē, ka... Juhannes, tu esi galīgi jucis! Es nemūžam vairs neminēšu viņa vārdu.
— Dievs ar tevi, Kamilla, es nemaz nevēlējos... Nedomā, lūdzu... Gluži pretēji, es gribu viņam pateikties, ka viņš tevi izklaidēja.
— Tā nu vēl trūka, uzdrošinies tikai! Savu mūžu vairs nerunāšu ar viņu ne vārda.
Klusums.
— Labi, lai tas paliek, — viņš saka. — Vai tu jau iesi?
— Jā, ilgāk vairs nevaru palikt. Kā tev veicas darbs? Māmiņa par to apvaicājās.
Un iedomājies — es tik sen nebiju redzējusi Viktoriju, bet nupat satiku.
— Nupat?
— Jā, nākot šurp. Viņa man uzsmaidīja. Ak dievs, kā viņa sakritusi! Paklau, vai tu drīz brauksi uz mājām?
— Jā, drīz, — viņš atbild un pietrūkstas kājās. Viņa seju klāj sārtums. — Varbūt jau tuvākajās dienās. Vispirms man jāuzraksta kaut kas, man tikko ienāca prātā, mana stāsta beigas. Jā, tās man jāuzraksta, katra ziņā jāuzraksta! Iedomājies, ka tu raugies uz pasauli no augšas, tā atgādina skaistu un dīvainu pāvesta mantiju. Tās ielocēs klaiņā cilvēki, viņi staigā pa pāriem, krēslo, viss apklusis, tā ir mīlestības stunda. Es nosaukšu savu grāmatu — «Paaudžu paaudzes». Man liekas, tā būs varena aina. Es bieži esmu redzējis to ar savām gara acīm, un ikreiz man šķiet, ka manas krūtis izplešas un es ietveru savās skavās visu pasauli. Lūk, cilvēki, dzīvnieki, putni — viņiem visiem reiz pienāk mīlestības stunda, Kamilla. Visapkārt jaušas kaislas gaidas, acīs kvēl liesmas, krūtis cilājas. Pār zemi klājas liega sārtme, tas ir kauna sārtums no visām šīm kailajām sirdīm, un arī nakts top liegi sārta. Bet tālumā slienas augsti, dusoši kalni, tie nekā nav redzējuši, nekā nav dzirdējuši. Bet no rīta dievs lej pār visu savas siltās saules spožos starus. Grāmata sauksies «Paaudžu paaudzes».
— Ak tā?
— Jā. Un, kad būšu to pabeidzis, es braukšu projām. Liels paldies, Kamilla, ka tu atnāci! Un aizmirsti visu, ko es teicu! Es nekā ļauna nedomāju.