Tad Gunhilda nopērk zivis ...
Uz virvēm izžauti sarkani svārki, zili krekli un neredzēti bieza apakšveļa; to visu vērpj un auž tepat, salā, vecās sievas, kas šeit nodzīvojušas visu savu mūžu. Taču blakām karājas plānas bezpiedurkņu blūzītes, tādās rokas acumirklī nosalst zilas, un smalkas vilnas jaciņas, kas stiepjas kā gumija. No kurienes te radušies tādi ērmi? Tos atvedušas no pilsētas veco šejieniešu meitas, kuras tur kādu laiku kalpojušas. Ja šo veļu mazgā reti un piesardzīgi, tā veselu mēnesi izskatīsies gluži kā jauna. Bet, kad tā saplīst, cauri pušumiem tik kairinoši redzama kaila miesa!
Turpretī vecajai Gunhildai kurpes tiešām ir izturīgas, tās nav domātas greznumam. Lāgiem viņa tās aizdod kādam zvejniekam, tikpat vecam un skarbam kā viņa pati, un viņš tās viscaur noziež ar īpašu ziedi, kuru nekāds ūdens nevar saslapēt.
Esmu redzējis, kā šādu ziedi vāra, tajā ietilpst tauki, darva un sveķi.
Vakar, kad jūrā bija bēgums, es klaiņoju gar krastu un starp prauliem, gliemežvākiem un akmeņiem atradu spoguļstikla lausku. Kā tā te nokļuvusi, es nezinu, bet šai apstāklī bija kaut kas dīvains un neizprotams. Nevar taču būt, ka ieradies kāds zvejnieks, nolicis to te un atkal aizbraucis! Es tai nepieskāros, tā bija parasta spoguļstikla lauska, blāva un bieza, kādas reiz lika tramvaja vagonu logiem.
Tais laikos pat zaļgans pudeļu stikls bija retums — vecajos labajos laikos, kad vēl kaut kas bija retums!
No zvejnieku mājelēm salas dienvidu galā paceļas dūmi. Ir vakars, saimnieces vāra biezputru. Un, tiklīdz vakariņas paēstas, šie goda cilvēki liekas gulēt, lai varētu piecelties līdz ar ausmu. Vienīgi jaunie, vieglprātīgie puiši blandās apkārt no vienas mājas uz otru un veltīgi izšķiež laiku, nemaz nedomādami par savu pašu labumu.
II
Šorīt te ar laivu atbrauca cilvēks, kurš salīdzis nokrāsot Gunhildai būdu. Bet Gunhilda, aiz vecuma galīgi nevarīga, turklāt reimatisma izmocīta, lika viņam vispirms saskaldīt krietnu strēķi plītsmalkas. Es viņai vairākkārt esmu piedāvājies to izdarīt, bet viņa ieņēmusi galvā, ka es esot pārāk smalki ģērbies, un neparko nedeva man cirvi.
Atbraucējs ir drukns, sarkanmatains vīrietis bez bārdas; es stāvu pie loga un noskatos, kā viņš strādā. Ievērojis, ka viņš kaut ko murmina, es klusām izeju ārā un ieklausos. Ja trāpa greizi, tad nesaka ne vārda, bet, kad iebliež sev pa ceļgalu, tad dusmojas un lādas: «Velns un elle! Kaut tevi jupis!...» — bet tūlīt paveras apkārt un izliekas kaut ko dziedam.
Jā, šo krāsotāju es pazīstu. Viņš nav nekāds krāsotājs, bet mans paziņa Grīnhusens, mēs kopā strādājām pie ceļa būves Skreijā.
Es pieeju viņam klāt, atgādinu par to un sāku runāties.
Daudz gadu jau pagājis, kopš mēs, Grīnhusens un es, būvējām ceļu, tas bija mūsu agrīnajā jaunībā, mēs tad staigājam noplīsušās kurpēs un ēdām, kas pagadījās, ja mums bija nauda. Un, ja pēc tam kaut cik vēl palika makā, mēs sarīkojām īstas dzīres un visu sestdienas nakti nodancojām ar meitenēm, pie mums atnāca arī pārējie ceļa strādnieki, un mēs izdzērām tik daudz kafijas, ka mūsu saimniecei bija krietns ienākums. Un tad mēs atkal, nenieka nebēdādami, cītīgi strādājam līdz nākamajai sestdienai. Rudmatis Grīnhusens visas meičas tina sev ap pirkstu.
Vai viņš vēl atceras tās dienas Skreijā?
Viņš cieši skatās uz mani un klusē, bet es pamazām atsaucu viņa atmiņā to visu.
Jā, viņš atceroties Skreiju.
— Un vai tu atceries Andersu Filu un Spirali? Vai atceries Petru?
— Kādu Petru?
— Nu to pašu Petru. Tavu iemīļoto.
— Jā, protams, atceros. Es no viņas ilgi netiku vaļā. Un Grīnhusens no jauna ķeras pie cirvja.
— Ak tā, ilgi netiki vaļā?
— Nu jā. Citādi tak nevarēja būt. Bet tu, ka redzu, tagad esi liels vīrs.
— Pēc kā tu spried? Varbūt pēc apģērba? Vai tad tev nav svētdienas uzvalka?
— Cik tu par to samaksāji?
— Vairs neatceros, ne jau visai dārgi, bet skaidri nevaru pateikt, Grīnhusens pārsteigts paskatās uz mani un iesmejas.
— Tu neatceries, cik samaksāji? — Pēkšņi viņš kļūst nopietns, pašūpo galvu un saka: —Nē, tas nemaz nav jāatceras. Redz, ko nozīmē, ja cilvēkam pulka naudas.
No būdas iznāk vecā Gunhilda un, ieraudzīdama, ka mēs te stāvam un runājamies, pavēl Grīnhusenam ķerties pie krāsošanas.
— Tātad no tevis ir iznācis krāsotājs, — es saku. Grīnhusens neatbild, un es saprotu, ka esmu izrunājies, kā nevajag.
III
Pāris stundu viņš rīkojas ar otu, un būdas ziemeļu siena, kas vērsta pret jūru, jau spīd tikko nokrāsota. Pusdienas laikā, kad pienākusi atpūtas stunda, es pienesu Grīnhusenam glāzīti degvīna, mēs apguļamies mauriņā, smēķējam un runājamies.
Tu saki, no manis iznācis krāsotājs. Kas nu es par krāsotāju! — viņš paskaidro.
— Bet, ja man prasa nokrāsot māju, tad kāpēc ne, varu izdarīt arī to. Es protu visādus darbus. Bet šņabis gan tev ir stiprs.
Grīnhusena sieva ar diviem bērniem dzīvojot kādu jūdzi attālu no šejienes, katru sestdienu viņš ejot uz mājām; abas vecākās meitas jau esot pieaugušas, viena pat apprecējusies, un Grīnhusens esot vectētiņš. Kad viņš pabeigšot krāsot Gunhildas būdu, tad iešot uz mācītāja māju rakt aku. Apkārtējās draudzēs jau allaž gadoties šāds vai tāds darbs. Un, kad pienākot ziema un zeme sasalstot, viņš ejot meža darbos vai arī tāpat paslaistoties, līdz gadoties kāds darbs. Ģimene viņam vairs neesot nekāda lielā, sev iztiku viņš nopelnot, ja ne šodien, tad rīt.
— Vajadzētu iegādāties mūrnieka rīkus, — Grīnhusens saka.
— Vai tad tu esi arī mūrnieks?
— Kas nu es par mūrnieku! Bet, kad aka būs izrakta, tad jāmūrē grodi, tas taču skaidrs .. .
Pēc veca paraduma es klaiņāju pa salu, domādams gan šo, gan to. Miers, miers, no katra koka uz mani vēdī dievišķīgs miers. Putniņi vairs nemaz nav redzami, tikai vārnas klusi laidelējas no vienas vietas uz otru. Un pīlādžogu čemuri smagi krīt zemē un iegrimst sūnās.
Varbūt Grīnhusenam taisnība, cilvēks vienmēr var nopelnīt sev maizes kumosu — ja ne šodien, tad rīt. Jau veselas divas nedēļas neesmu lasījis avīzes, tomēr esmu sveiks un vesels, jūtos daudz mierīgāks, dziedu, klaiņāju apkārt kailu galvu, vakaros skatos zvaigžņotās debesīs.
Astoņpadsmit gadu esmu nodzīvojis pilsētā, un, ja dakšiņa kafejnīcā man nelikās pietiekami tīra, es pieprasīju citu, bet pie Gunhildas tas man ne prātā nenāk. «Vai tu redzēji, ka Grīnhusens, aizsmēķēdams pīpi, tik ilgi turēja sērkociņu, kamēr sāka svilt pirkstgali?» es sev teicu. Es vēl ievēroju arī, ka pa viņa roku tekalē muša, bet viņš to nedzina projām, varbūt nemaz nemanīja. Tā, lūk, nekad nevajag likties zinis par mušām ...
Vakarā Grīnhusens iesēžas laivā un aizbrauc. Sākas atplūdi, es klīstu gar krastu, dziedu, metu akmentiņus jūrā un velku ārā no ūdens sprunguļus. Mirguļo zvaigznes, spīd mēness. Pēc pāris stundām atgriežas Grīnhusens, viņa laivā ir visi mūrnieka rīki.
«Droši vien kaut kur nospēris,» es nodomāju. Mēs paņemam tos pār pleciem, aiznesam uz mežu un noslēpjam.
Ir jau vēls, mēs dodamies katrs uz savu naktsmītni.
Nākamajā pēcpusdienā būda ir nokrāsota, bet Grīnhusens, lai dabūtu pilnu dienas algu, aiziet uz mežu līdz sešiem sagatavot malku. Es paņemu Gunhildas laivu un aizbraucu makšķerēt, lai nebūtu jāatvadās no Grīnhusena. Zivis neķeras, es salstu un bieži raugos pulkstenī. «Nu jau viņš būs aizbraucis,» es nodomāju un ap septiņiem iros atpakaļ. Grīnhusens jau pārbraucis otrā krasta, viņš sauc un māj man ar roku.