Mana ierīce jau bija gatava, un pēcpusdienā es uzkāpu uz ēkas jumta un uzstādīju to tur. Lieliski! Pat ja izrādītos, ka ūdens līmenis akā ir veselu metru zemāks, spiediens tik un tā būtu pietiekams.
No jumta es ieraudzīju mācītāja dēlu. Viņu sauca par Haraldu Melceru. Ko es tur augšā darot? Vai mērot uzkalniņu? Kādēļ? Kāpēc man jāzinot tā augstums? Vai viņš arī drīkstot pamēģināt?
Es sameklēju desmit metru garu virvi un izmērīju uzkalnu no pakājes līdz galam, Haralds man palīdzēja. Pēc tam mēs devāmies uz māju, es piegāju pie mācītāja un izklāstīju viņam savu plānu.
VI
Mācītājs manī vērīgi noklausījās un mani nepārtrauca.
— Lūk, ko es tev teikšu, — viņš smaidīdams iesāka. — Var jau būt, ka tev ir taisnība. Bet tas daudz izmaksās. Un ko mēs iegūsim?
— Līdz vietai, kur mēs esam sākuši rakt, ir septiņdesmit soļi. Taču kalponēm jāiet uz aku gan ziemā, gan vasara, vienalga, kāds laiks.
— Jā, tā jau tas ir. Bet tam vajag pulka naudas.
— Ja neskaita akas rakšanu, kura jums tik un tā nepieciešama, visa ūdensvada ievilkšana kopā ar caurulēm un darbu izmaksās ne vairāk par divsimt kronām, — es sacīju.
Mācītājs nobrīnījās.
— Ne vairāk?
— Nē.
Es katru reizi pirms atbildes zīmīgi vilcinājos, it kā sīki apsvērdams, bet patiesībā visu jau sen biju apdomājis.
— Tas, protams, būtu ļoti ērti, — mācītājs domīgi noteica. — Turklāt no ūdens tovera virtuvē pastāvīgi ir mitrs.
— Bez tam ūdens vēl jānes augšā, dzīvojamās istabās.
— Nu, tur nekā nevar darīt, dzīvojamās istabas ir augšstāvā.
— Bet mēs ievilksim ūdeni arī augšstāvā.
— Vai tiešām? Otrajā stāvā? Bet vai spiediena pietiks?
Šoreiz es ar atbildi vilcinājos vēl ilgāk, it kā dziļās pārdomās iegrimis.
— Man šķiet, ka varu pilnīgi noteikti apgalvot, ka spiediena ar uzviju pietiks līdz pašai augšai, — es beidzot pasludināju.
— Tev patiesi tā šķiet? — mācītājs izsaucās. — Tad nāc, iesim paskatīties, kur tu esi nospriedis rakt to aku!
Mēs kāpām kalnā trijatā — mācītājs, Haralds un es. Es ļāvu mācītājam aplūkot manu ierīci, un viņš pats pārliecinājās, ka spiediena pietiks ar uzviju.
— Man par to jāaprunājas ar tavu biedru, — mācītājs sacīja.
Tad es, lai mazinātu Grīnhusena autoritāti, atbildēju:
— Nē, viņam no tā nav nekādas sajēgas.
Mācītājs pavērās manī. Tu tā domā?
Mēs kāpām lejā. Mācītājs runāja, it kā skaļi domādams: — Tev taisnība, ziemā mūžīgi jānoņemas ar ūdens nešanu. Un vasarā tāpat. Es apspriedīšos ar savējiem. Un viņš iegāja iekšā.
Pēc kādām desmit minūtēm mani pasauca lievenī, kur bija salasījusies visa mācītāja ģimene.
— Tātad tu uzņemies mums ievilkt ūdensvadu? — mācītāja kundze laipni jautāja.
Es pacēlu cepuri, pieklājīgi, ar cieņu paklanījos, un mācītājs apstiprināja:
— Jā, jā, tas ir viņš.
Mācītāja meita uzmeta man ziņkāru skatienu un tūdaļ sāka mēļot ar Haraldu visādus niekus. Taču kundze ņēmās mani iztaujāt: vai tiešām ūdensvads būšot tāds pats kā pilsētā, jāpagriežot tikai krāns — un tūlīt tecēšot ūdens? Un tāpat arī augšstāvā? Un par divsimt kronām? Nu, tad jau vairs nav ko galvu lauzīt, viņa sacīja vīram.
— Vai tev tā liekas? Uzkāpsim vēlreiz pakalnā un visi kopā paskatīsimies!
Mēs uzkāpām pakalnā, es nostādīju savu ierīci un ļāvu, lai viņi visi izmēra.
— Tas taču ir lieliski! — kundze iesaucās. Turpretī jaunkundze nebilda ne vārda.
Mācītājs jautāja:
— Bet vai te ir ūdens?
Es ļoti nopietni atbildēju, ka tik droši to nevar apgalvot, bet, spriežot pēc zīmēm, ūdenim te vajadzētu būt.
— Kādām zīmēm? — kundze jautāja.
— Vispirms pēc augsnes sastāva. Turklāt te aug gan kārkli, gan alkšņi. Un kārkliem patīk mitrums.
Mācītājs pamāja ar galvu un teica:
— Šis cilvēks kaut ko saprot, Marij.
Atceļā mācītāja kundzei pēkšņi ienāca prātā — kad būs ūdensvads, tad varēs iztikt ar vienu kalponi. Lai viņa nepārdomātu, es piekritu:
— Protams, it īpaši vasarā. Dārzu varēs laistīt ar šļūteni, ja to izvilks pa virtuves logu.
— Zili brīnumi! — viņa iesaucās.
Es atturējos un neieteicu ievilkt ūdensvadu arī kūtī. Taču es jau sen biju aprēķinājis — ja aku izraktu divtik lielu un ierīkotu notekcauruli, tad lopu meitai būtu tāds pats atvieglojums kā virējai. Taču tas izdevumus palielinātu gandrīz par pusi.
Būtu neapdomīgi iecerēt tik lielu plānu.
Lai nu kā, tomēr man vajadzēja gaidīt, līdz atgriežas Grīnhusens. Mācītājs sacīja, ka viņam šis priekšlikums labi jāapsver.
VII
Man vajadzēja Grīnhusenu sagatavot, ka aku raks pakalnā; es negribēju modināt viņā aizdomas, tāpēc visu vainu par šo iedomu uzvēlu mācītājam — man taču neatlika nekas cits kā piekrist. Grīnhusens nopriecājās, viņš tūlīt saprata, ka tur mums paveras plašs darba lauks, jo vajadzēs vēl rakt grāvjus caurulēm.
Man par laimi, mācītājs pirmdienas rītā it kā nejauši uzrunāja Grīnhusenu:
— Mēs ar tavu biedru nolēmām, ka aka jārok pakalnā un no turienes ūdens jānovada uz māju. Ko tu saki par šādu domu?
Grīnhusens tai pilnīgi piekrita.
Bet, kad mēs visu pārspriedām sīkāk un trijatā aplūkojām vietu, kur rokama aka, Grīnhusens noprata, ka šis plāns nav bez manas ziņas, un uzstāja, ka caurules jāliek daudz dziļāk, citādi ziemā tās aizsals...
— Vienu metru trīsdesmit, — es viņu pārtraucu.
— Un tas iznāks ļoti sālīti.
— Tavs biedrs domā, ka ne vairāk par divsimt kronām, — mācītājs atbildēja.
Grīnhusens pat lāgā skaitīt nemācēja un tikai noteica:
— Divsimt kronas arī nav smiekla nauda.
— Toties, kad mācītājs no šejienes aizies, viņam to atrēķinās no rentes maksas,
— es iebildu.
Mācītājs satrūkās.
— Atrēķinās? Bet es netaisos nekur pārvākties. Tādā gadījumā šis ūdensvads jums kalpos visu jūsu garo mūžu un atmaksāsies, — es noteicu. Mācītājs cieši pavērās manī un vaicāja:
— Kā tevi sauc?
— Knuts Pedersens.
— No kurienes tu esi?
— No Nurlandes.
Es tūlīt aptvēru, kāpēc viņš mani iztaujā, un nolēmu vairs nerunāt tik frāžainā valodā, ko biju aizguvis no romāniem.
Lai būtu kā būdams, tika nolemts ievilkt no akas ūdensvadu, un mēs ķērāmies pie darba . . .
Tagad par garlaicību nevajadzēja sūdzēties. Sākumā es ļoti uztraucos — diezin vai tajā vietā, kur mēs rokam, ir ūdens — un naktīs slikti gulēju. Taču satraukums, kā izrādījās, bija veltīgs, un es naigi ķēros pie darba. Ūdens te bija atliku likām, pēc dažām dienām mums tas jau bija no rītiem jāizsmeļ ar spaiņiem. Zeme akas dibenā bija mālaina, un mēs notriepāmies no galvas līdz kājām.
Pēc nedēļas mēs sākām skaldīt akmeņus akas sienu mūrēšanai. Šis darbs mums abiem jau bija pazīstams no Skreijas laikiem. Vēl pēc nedēļas mēs bijām izrakuši vajadzīgo dziļumu. Ūdens ātri cēlās, un mums vajadzēja pasteigties ar mūrēšanu, citādi sienas varēja iebrukt un mūs apbērt.
Un tā mēs nedēļu pēc nedēļas rakām, skaldījām akmeņus un mūrējām. Aka iznāca dziļa, darbs veicās. Mācītājs bija apmierināts, un pamazām uzlabojās arī manas attiecībās ar Grīnhusenu. Kad viņš pārliecinājās, ka es nekāroju vairāk, nekā pienākas krietnam palīgam, lai gan patiesībā darbu vadīju es, arī viņš izrādīja pretimnākšanu un ēdot vairs tik skaļi nežlurkstināja. Neko labāku es nemaz nevarēju vēlēties un stingri nolēmu, ka tagad mani vairs nekas neaizvilinās uz pilsētu.