— Tāpēc jau mēs te atbraucām, lai viņš kļūtu greizsirdīgs.
— Nu labi, pacentīsimies, lai viņš tāds kļūtu.
— Nu jā, tomēr... Labāk iznāktu, ja jūs būtu drusku jaunāks. Es gribēju sacīt...
Es piespiesti pasmaidu.
— Tas nekas. Jūs veltīgi mūs, večukus, noniecināt, nebūt neesam zemē metami.
Atļaujiet tikai man apsēsties jums blakām uz dīvāna, lai viņš neredz manu pliko pakausi.
Ak vai, cik grūti ir mierīgi un ar cieņu pārkāpt pār vecuma slieksni! Cilvēks pats sevi vairs nepazīst, vaibstās, visādi māžojas, negrib atpalikt no jaunajiem, apskauž tos.
— Elizabetes jaunkundz, — lūdzoši saku. — Vai jūs nevarētu piezvanīt Falkenbergas kundzei un palūgt, lai viņa atbrauc šurp?
Viņa mazliet padomā.
— Kāpēc ne, to var, — viņa, par mani iežēlodamās, saka.
Mēs aizejam pie tālruņa, piezvanām uz viesnīcu «Viktorija» un lūdzam pasaukt Falkenbergas kundzi.
— Vai tu tā esi, Lovīz? Ja tu zinātu, ar ko es esmu kopā! Vai tu nevarētu atbraukt? Tas ir labi. Mēs esam kafejnīcā «Grand». To es tev neteikšu. Jā, protams, tas ir vīrietis, kas tagad kļuvis smalks kungs, vairāk es nekā neteikšu. Tātad tu atbrauksi? Kā, jau esi pārdomājusi? Jāapciemo radi? Nu, dari, kā zini, bet... Nu protams, viņš stāv man blakām. Kāpēc tu tā steidzies? Nu labi, paliec sveika!
Elizabetes jaunkundze noliek klausuli un saka:
— Viņai jāiet pie radiem.
Mēs ejam atpakaļ un apsēžamies. Es pasūtu vēl vīnu, mēģinu izlikties jautrs un piedāvāju šampanieti.
— Labprāt iedzeršu, — jaunkundze atbild. Un, kad mēs tā sēžam, jaunkundze saka:
— Lūk, tas ir Bevers. Cik labi, ka mēs pasūtījām šampanieti!
Es spēju domāt tikai par vienu, bet man jārāda sava māka un jāsavaldzina jaunkundze cita labad; es runāju vienu, taču domāju pavisam ko citu. Man neiziet no prāta šī telefona saruna. Viņa, bez šaubām, saprata, ka es gribu viņu redzēt. Ko gan esmu noziedzies? Kāpēc mani tik pēkšņi atlaida no Evrebes un Falkenbergu paturēja manā vietā? Kapteinis ar sievu lāgā nesatika, bet, kad saprata, ka no manis jāpiesargās, nolēma pasargāt savu dzīves biedreni no apkaunojošas grēkā krišanas.
Tagad viņa atbraukusi pilsētā un viņai kauns, ka esmu kalpojis viņas mājās, bijis viņas kučieris un viņa ir divas reizes dalījusies ar mani ceļa maizē. Varbūt viņai pat neērti, ka neesmu vairs nekāds jaunais...
— Nē, mums nekas neiznāks, — Elizabetes jaunkundze saka.
Es pūlos runāt visādus niekus, jaunkundze klausās un smejas. Es daudz dzeru, kļūstu pārgalvīgāks, atļaujos vaļīgus jokus, un beidzot jaunkundzei no tiesas šķiet, ka es viņu nopietni aplidoju. Viņa arvien biežāk paveras manī.
— Vai es jums tiešām liekos skaista?
— Dieva dēļ, saprotiet taču, es runāju par Falkenbergas kundzi.
— Cst!... — jaunkundze izsaucas. — Protams, es zinu, ka runājat par Falkenbergas kundzi, bet neizrādiet to... Šķiet, ka viņš tiešām jau sāk kļūt greizsirdīgs. Izliksimies, ka esam aizrāvušies viens ar otru!
Tātad viņa nav noticējusi, ka viņu aplidoju. Nu, protams, kas nu es par aplidotāju, tam jau esmu par vecu.
— Tomēr ar Falkenbergas kundzi jums nekas neiznāks, — viņa saka. — Jūsu cerības ir veltīgas.
— Jā, ar viņu nekas neiznāks. Un ar jums arī ne.
— Vai tagad jūs atkal runājat par viņu?
— Nē, tagad es runāju par jums. Klusums.
— Bet vai jūs zināt, ka es biju jūsos iemīlējusies? Tolaik, kad jūs dzīvojāt pie mums.
— Tas nu gan ir jocīgi! — es saku un pavirzos viņai tuvāk uz dīvāna. — Tagad mēs šo Beveru galīgi satrieksim.
— Jā, padomājiet tikai, es vakaros gāju uz kapsētu, lai jūs tur sastaptu. Bet jūs, muļķis, nenieka nesapratāt.
— Tagad jūs, protams, runājat par Beveru, — es saku.
— Nē, tā nudien ir patiesība, ko es saku. Un vienreiz es aizgāju pie jums uz lauka. Tieši pie jums, nevis pie Ērika.
— Ak tu pasaulīt, jūs nācāt pie manis! — es saku un izliekos apbēdināts.
— Jā, jums tas droši vien šķiet savādi. Bet neaizmirstiet, ka mums arī tai lauku nomalē nepieciešams kāds, kurā varētu iemīlēties.
— Vai Falkenberga kundze domā tāpat?
— Falkenbergas kundze... Nē, viņa apgalvo, ka nevienā vairs neiemīlēšoties, spēlēšot tikai flīģeli un tā joprojām. Bet es runāju par sevi. Vai jūs zināt, ko es reiz izdarīju? Nē, labāk es to neteikšu. Vai jūs gribat to dzirdēt?
— Labprāt.
— Nu jā, es jau jūsu acīs esmu tikai maza meitenīte, tāpēc tam nav nekādas nozīmes. Tas notika toreiz, kad jūs pie mums mājās gulējāt šķūņaugšā, es tur ielavījos un saklāju jums labu guļvietu.
— Ak tad jūs to izdarījāt? — es pārsteigts izsaucos un izkrītu no savas lomas.
— Jums vajadzētu redzēt, kā es tur zagos, ha-ha-hā! Bet meitene vēl nemāk izlikties, pēc šās atzīšanās viņa sarkst un piespiesti smejas, lai slēptu mulsumu. Es gribu viņai palīdzēt un saku:
— Jums ir laba sirds. Falkenbergas kundze kaut ko tādu nebūtu darījusi.
— Protams, ne, viņa taču ir vecāka. Jūs varbūt domājat, ka mēs esam vienos gados?
— Tātad Falkenbergas kundze apgalvo, ka negribot nevienā iemīlēties?
— Jā. Galu galā es to nezinu. Falkenbergas kundze taču ir precēta sieva, mēs par tādām lietām nerunājam. Runāsim labāk par mani! Atcerieties, mums reiz kopā bija jāiet uz veikalu? Es gāju gausāk un gausāk, lai jūs mani panāktu...
— Tas no jūsu puses bija jauki. Tagad es jums to atdarīšu.
Es pieceļos, aizeju pie jaunā Bevera un jautāju, vai viņš neizdzertu kādu glāzi kopā ar mums. Viņš nāk man līdzi. Elizabetes jaunkundze tumši pietvīkst. Es uzsāku sarunu un, kad redzu, ka jaunie cilvēki aizrāvušies viens ar otru, atceros kādu neatliekamu darīšanu un viņus pametu.
— Diemžēl, jaunie draugi, man jāsteidzas projām. Jūs, Elizabetes jaunkundz, esat mani galīgi apbūrusi, bet tik daudz es saprotu, ka jūs neiegūšu. Tomēr — ko var zināt...
XXXIV
Pa līkloču ieliņām dodos uz rātsnamu, apstājos un vēroju viesnīcas «Viktorija» galvenās durvis. Varbūt viņa tiešām aizgājusi pie radiem? Es ieeju viesnīcā un apjautājos šveicaram.
— Jā, Falkenbergas kundze ir savā istabā. Numurs divpadsmit, otrā stāvā.
— Kundze nav izgājusi?
— Nē.
— Vai viņa drīz aizbrauks?
— Par to viņa nekā nav teikusi.
Es izeju atkal ārā, ormaņi steigšus atsedz pārklāju, ikviens aicina mani sēsties iekšā. Es izvēlos ratus un tajos iekāpju.
— Uz kurieni brauksim?
— Pastāvēsim tepat. Es jūs nolīgstu uz laiku.
Ormaņi sačukstas un spriedelē: šis cilvēks uzmana viesnīcu, tur droši vien ir viņa sieva ar kādu ceļojošu aģentu.
Jā, es novēroju viesnīcu. Viens otrs logs ir apgaismots, un piepeši man prātā iešaujas doma, ka viņa varbūt stāv pie loga un mani redz.
— Pagaidiet tepat, — es saku un vēlreiz ieeju viesnīcā.
— Kur atrodas divpadsmitais numurs?
— Otrā stāvā.
— Un vai logi ir uz rātsnamu?
— Jā.
— Tātad tā bija mana māsa, kas man māja, — es meloju šveicaram, lai tiktu viņam garām.
Eju augšup pa kāpnēm un, nonācis pie durvīm, tūdaļ pieklauvēju. Atbildes nav.
Klauvēju vēlreiz.
— Kas tur ir, vai istabene? — no iekšpuses vaicā.
Es nedrīkstu atbildēt, jo balss mani tūlīt nodotu. Pakustinu durvju rokturi, durvis ir aizslēgtas. Viņa laikam baidījās, ka es nākšu, varbūt redzēja mani pa logu.