— Nē, nav istabene, — es saku un dzirdu, ka man dreb balss.
Es ilgi stāvu un klausos. Iekšā kāds rosās, bet durvis neatver. Tad atskan divi īsi zvani uz šveicara telpu... «Tā ir viņa,» es nodomāju, «viņa aicina istabeni, viņai bail».
Es paeju nost no viņas durvīm, lai viņu neapkaunotu, un, kad parādās istabene, kāpju lejā. Dzirdu istabenes atbildi:
— Jā, tā esmu es. — Durvis atveras.
— Nē, — saka istabene. — Tur bija kāds kungs, viņš kāpa lejā.
Es iedomājos noīrēt sev istabu viesnīcā, bet pārliku: viņa taču nav no tām, kas viesnīcā satiktos ar ceļojošiem aģentiem. Nonācis lejā, es, šveicaram garām ejot, piebilstu, ka mana māsa droši vien jau apgūlusies.
Tad es izeju ārā un atkal apsēžos ormaņa ratos. Aizrit stunda pēc stundas, ormanis jautā, vai es neesmu nosalis. Jā, mazliet salst. Vai es kādu gaidot? Jā... Viņš paņem segu no bukas un sniedz man, un par viņa laipnību es viņam iedodu dzeramnaudu.
Laiks rit. Stunda pēc stundas. Ormaņi vairs nekautrējas, bet runā cits ar citu, ka tā jau arī zirgs varot nosalt.
Nē, turpināt gaidīšanu nav nekādas jēgas. Es samaksāju ormanim, aizeju uz mājām un uzrakstu šādu vēstuli:
«Jūs aizliedzāt man rakstīt, bet atļaujiet man tikai Jūs vēlreiz redzēt. Es gaidīšu atbildi viesnīcā rīt piecos.»
Varbūt noteicu pārāk vēlu stundu? Es esmu uztraucies, seja man izvaibstīta, un gaišā dienā seja man sašķiebjas, dienā es izskatos briesmīgs.
Es pats aiznesu vēstuli uz viesnīcu un atgriežos mājās.
Cik gara šķiet nakts, cik gausi velkas stundas! Man vajadzētu aizmigt un atpūsties, sakrāt spēkus, bet es nevaru. Rītausmā es pieceļos. Ilgi klaiņoju pa ielām, pēc tam pāreju mājās un liekos gultā.
Stundas aizrit. Kad es atmostos un apjēdzu, kur esmu, es skrienu pie tālruņa.
Zvanu uz viesnīcu un jautāju, vai Falkenbergas kundze nav aizbraukusi.
Nē, vēl nav.
Paldies dievam, viņa no manis nebēgs, manu vēstuli viņa jau sen ir saņēmusi.
Vakar ierados nelaikā, tas ir viss.
Es paēdu un atkal apguļos, kad atmostos, ir jau pēcpusdiena, atkal metos pie tālruņa un zvanu.
— Nē, kundze nav aizbraukusi. Bet viņas mantas ir sasaiņotas. Patlaban viņa kaut kur izgājusi.
Es steigšus sapošos, aizbraucu līdz rātsnamam un sāku vērot viesnīcas durvis.
Pusstundas laikā pa viesnīcas durvīm iet iekšā un nāk laukā daudz cilvēku, taču viņas nav. Tagad pulkstenis beidzot ir pieci, es eju pie šveicara.
— Falkenbergas kundze ir aizbraukusi.
— Aizbraukusi?
— Vai jūs zvanījāt pa tālruni? Brīdi vēlāk viņa nonāca lejā un paņēma mantas.
Bet viņa lika jums nodot šo vēstuli.
Es paņemu vēstuli un, to neatplēsis, jautāju, cikos atiet vilciens.
— Vilciens atgāja bez ceturkšņa piecos, — šveicars saka un paraugās pulkstenī.
— Tagad ir tieši pieci.
Es biju zaudējis veselu pusstundu, stāvēdams uz ielas.
Galvu nokāris es apsēžos uz kāpnēm. Šveicars joprojām mēļo. Viņš, protams, ļoti labi saprot, ka dāma nav mana māsa.
— Es kundzei teicu, ka nupat zvanīja kāds kungs. Bet viņa atbildēja, ka viņai neesot laika, lai es nododot jums šo vēstuli.
— Vai aizbraucot viņu pavadīja vēl kāda dāma?
— Nē.
Es pieceļos un eju. Uz ielas es atplēšu aploksni un lasu: «Jūs nedrīkstat mani vairs vajāt...»
Vienaldzīgi es iebāžu vēstuli kabatā. Tā mani nepārsteidz, tas nav nekas jauns.
Sieviete paliek sieviete, mirklīgā jūtu uzplūdā viņa uzšņāpj pāris vārdu, vienu vai divus pasvītro un pieliek daudzpunktus.
Man atliek vēl pēdējā cerība, es eju uz Elizabetes jaunkundzes mājokli. Es piespiežu zvana pogu, dzirdu, ka iekšā skan zvans, bet nav nekādas atbildes — gluži kā drūmā un mežonīgā tuksnesī.
Elizabetes jaunkundze bija aizbraukusi pirms stundas.
Sākumā es dzēru vīnu, pēc tam viskiju. Izdzēru spaiņiem viskija. Veselas trīs nedēļas es plītēju, piedzēros līdz nesamaņai, lai aizmirstos. Šādā stāvoklī man pēkšņi ienāca prātā doma aizsūtīt uz kādu nabadzīgu lauku mājiņu spoguli zeltītā ietvarā.
Tas domāts meitenītei, vārdā Olga, tik maigai un sīciņai kā mazputniņš.
Acīmredzot nervi man joprojām nav kārtībā.
Manā istabā stāv zāģis. Es to vairs nevaru sastādīt, jo gandrīz visas koka daļas palikušas kādā mācītāja mājā. Tagad izgudrojums man ir vienaldzīgs, nemaz vairs nav mīļš. Dārgie neirastēniķu kungi, mēs esam lieliski cilvēki, bet bieži vien esam sliktāki par dzīvniekiem.
Un kādā jaukā dienā man apriebsies šī bezjēdzīgā dzīve un es atkal došos uz kādu salu.
CEĻINIEKS KLUSI KOKLĒ
IESKAŅA
Šogad laikam būs daudz ogu. Brūklenes, lācenes un zilenes. Tiesa kas tiesa, no ogām vien nevar pārtikt. Tomēr tās priecē gan sirdi, gan acis. Un, ja moka slāpes un bads, ogas dod veldzi un spirdzinājumu.
Lūk, par ko es vakar vakarā domāju.
Līdz tam laikam, kad būs nogatavojušās vēlīnās rudens ogas, vēl paies divi trīs mēneši. Taču lauku ārēs ir arī citi košumi. Pavasarī un vasarā ogulāji tikai zied, toties ir zilie pulkstenīši un virši, dziļie, rāmie meži, klusums un koku smarža. It kā tāla strauta urdzoņa skan no debesīm — vienmuļi un nerimtīgi. Un, kad strazds uzsāk savu dziesmu, tikai dievam vien zināms, cik augstu uzlido putna balss; sasniegusi vislielāko augstumu, tā pēkšņi gluži stāvus krīt lejā, it kā ar dimantu iegriežot sev ceļu, un atkal skan zemos, glāsmainos trilleros. Arī krastmalā ir rosība, tur šaudās alki, krauķi un jūras čurkstes. Meklēt barību atlidojusi cielava, tā lidinās strauji un sparīgi, tad nometas uz dzīvžoga un arī sāk vīterot. Bet, kad saule jau slīgst pret rietu, garlaka skumīgi izkliedz savu sveicienu no kāda ezera augstu kalnos. Tā ir pēdējā dienas dziesma. Tagad dzirdama tikai sienāžu trinkšķināšana. Un par sienāzi nav ko teikt, saskatīt to nevar, un labuma no tā nekāda. Nekā cita nezina kā slēpties zālē un ierīvēt sevi ar kolofoniju.
Es sēžu un domāju, ka arī vasara dāvā ceļiniekam savus priekus, tātad nemaz nav jāgaida rudens.
Taču tagad es domāju par kaut ko citu, es te sēžu un rakstu mierīgus vārdus par visādām nevainīgām lietām, it kā man nekad vairs nebūtu jāraksta par vētrainiem un briesmīgiem notikumiem. Bet tas ir tāds viltīgs paņēmiens, es to iemācījos no kāda cilvēka dienvidu puslodē, no meksikāņa Rofa. Pie viņa sombrēro malām bija piešūti misiņa žvadzekļi, tāpēc es viņu, patiesību sakot, arī atceros. Bet vislabāk es atceros, cik mierīgi viņš stāstīja par savu pirmo slepkavību. «Kādreiz man bija iemīļotā, viņu sauca par Mariju, tolaik viņai bija tikai sešpadsmit gadu, bet man — deviņpadsmit.
Viņas rociņas bija kā skaliņi; kad viņa pateicās man par kaut ko vai sasveicinājās ar mani, man šķita, ka turu saujā tikai divus tievus pirkstiņus. Reiz vakarā mūsu kungs iesauca viņu savā istabā un lika kaut ko viņam pašūt. To nevarēja liegt, bet otrā dienā viņš atkal meiteni aizsauca no lauka uz savu istabu. Tā pagāja vairākas nedēļas, tad viss izbeidzās.
Pēc septiņiem mēnešiem Marija nomira, mēs apbērām viņu ar zemi, arī sīciņās rociņas apbērām. Es aizgāju pie Marijas brāļa Ineša un teicu: «Rīt sešos mūsu kungs viens pats jās uz pilsētu.» — «To es zinu,» Iness atbildēja.— «Dod man savu šauteni, es viņu rīt no rīta nošaušu,» es sacīju. — «Šautene man vajadzīga pašam,» viņš atbildēja. Tad mēs sākām runāt par kaut ko citu — par rudeni un lielo aku, kuru bijām izrakuši. Aiziedams es no sienas paņēmu viņa šauteni. Taču Iness metās man pakaļ, saukdams, lai viņu pagaidot. Mēs apsēdāmies un šo un to pārrunājām. Iness man atņēma šauteni un atgriezās mājās. Otrā rītā agri es stāvēju pie vārtiem, lai tos atvērtu savam kungam, bet Iness bija paslēpies krūmos. Es viņam teicu: «Ej projām, citādi būsim divi pret vienu.» — «Kungam aiz jostas ir pistole, bet kas ir tev?» Iness jautāja. — «Man nav itin nekā,» es atbildēju, «toties man ir pīckā ar svina lodīti galā, ar to var rīkoties bez trokšņa.» Iness paskatījās uz svina bumbiņu, kaut ko apsvēra, tad pamāja ar galvu un aizgāja. Tad jāšus tuvojās kungs, viņš bija sirms un vecs, vismaz gadu sešdesmit. «Ver vaļā vārtus!» viņš pavēlēja. Bet es nevēru. Viņš droši vien nodomāja, ka esmu sajucis prātā. Viņš, atvēzējās pret mani ar pātagu, bet es nelikos to manām. Tā kā viņš steidzās, tad pats nokāpa no zirga un attaisīja vārtus.