Tad es devu viņam pirmo sitienu, tas trāpīja pie acs un izrāva robu deniņos. «Vai!» viņš iekliedzās un nokrita gar zemi. Es viņam teicu dažus vārdus, bet viņš tos nesaprata, es iesitu vēlreiz, un viņš bija pagalam. Viņam kabatā bija daudz naudas, es paņēmu, cik vajadzēja ceļam, uzlēcu zirgā un aizjāju. Iness stāvēja savas mājas durvīs, kad es jāju garām. «Līdz robežai ir divarpus dienu, ko jāt,» viņš teica.
Tā šo notikumu atstāstīja Rofs un beidzis mierīgi paraudzījās apkārt.
Es nedomāju stāstīt par slepkavībām, bet gan par priekiem, kaislībām un mīlestību. Taču mīlestība ir tikpat vētraina un briesmīga kā slepkavība.
«Tagad visi meži ir zaļi,» es no rīta ģērbdamies domāju. Kalnos jau kūst sniegs, mājlopi vairs nevar nostāvēt kūtīs un grib tikt laukā, cilvēku mājokļiem visi logi ir plaši atvērti. Es atpogāju kreklu un ļaujos vēja pūtīm, es redzu, kā iedegas zvaigznes, un jūtu, ka sirdi pārņem nemiers. Ak, šis mirklis liek man atkal justies tā kā senāk, kad biju daudz jaunāks un nebēdnīgāks.
Varbūt kaut kur austrumos vai rietumos ir tāds mežs,» es domāju, «kur arī vecs cilvēks var justies tikpat brīvi kā jauns, lūk, turp es došos!»
Mijas gan lietus, gan saule, gan vējš; es eju jau daudzas dienas, vēl ir pārāk auksts, lai nakšņotu mežā, taču es bez pūlēm atrodu pajumti zemnieku mājās. Kāds cilvēks brīnās, ka es bez mērķa klīstu apkārt, droši vien uzdodos par kādu citu, gribu kļūt slavens tāpat kā dzejnieks Vergelāns. Šis cilvēks nezina manus plānus, nezina, ka dodos uz pazīstamām vietām, kur dzīvo daži cilvēki, kurus atkal vēlos sastapt. Taču viņš ir visai atjautīgs, un es neviļus pamāju par zīmi, ka viņam piekrītu. Ikvienā cilvēkā ir daudz liekulības, jebkurš jūtas glaimots, ja viņu notur par ievērojamāku personu nekā īstenībā. Taču drīz pienāk viņa sieva un meita un pārtrauc mūsu sarunu ar savu parasto mēļošanu. «Viņš nav nekāds diedelnieks,» saka sieva, «viņš samaksāja par vakariņām.» Tad es atkal ļāvos cilvēka mūžsenajai gļēvulībai un nekā neatbildēju, bet, kad šis cilvēks piedēvēja man visus pasaules grēkus, es arī klusēju.
Taču mēs, trīs sirdscilvēki, gūstam uzvaru pār viņa saprātu, un viņš atzīstas, ka ir tikai jokojis. Vai tad mēs jokus nesaprotot? Šais mājās es pavadīju veselu diennakti, rūpīgi ieziedu savas kurpes un savedu kārtībā drēbes.
Tad saimniekam no jauna mostas aizdomas pret mani. «Neaizmirsti promejot atlīdzināt manai meitai,» viņš saka. Es izliekos, ka šie vārdi mani neskar, un smaidīdams atbildu: «Kāpēc man būtu jāatlīdzina?» — «Citādi mēs no tiesas domāsim, ka tu esi liels vīrs.»
Šis cilvēks bija neizturams! Es darīju vienīgo, ko varēju, — nelikos dzirdam viņa dzēlīgās piezīmes un vaicāju pēc darba. Teicu, ka man te ļoti patīk, viņš varētu mani izmantot jebkuros pavasara darbos. «Turpretī man vislabāk patiktu, ja tu ietu projām, tu esi tikai tāds jokupēteris,» vīrs sacīja.
Bija skaidrs, ka viņš mani necieš, bet tuvumā negadījās neviena no mājas sievietēm, kas nāktu man palīgā. Es raudzījos uz viņu un nevarēju saprast viņa izturēšanos. Viņa skatiens bija bargs, un pēkšņi man šķita, ka tik gudras acis savu mūžu neesmu redzējis. Tikai viņš ļāva vaļu savam naidam un šo iespaidu sagandēja.
Viņš vaicāja: «Ko ļaudīm teiksim — kā tad tevi sauc?» — «Nekas nav jāsaka,» es atbildēju. — «Varbūt tu esi klejojošais Eilerts Sunts?» viņš klaušināja. Uz šo joku es atbildēju: «Varbūt esmu.» Taču šāda atbilde viņu vēl vairāk saērcināja. Viņš kļuva vēl dzēlīgāks. Viņš teica: «Nabaga Sunta kundze!» Es paraustīju plecus un atbildēju:
«Tu maldies, sievas man nav!» — un grasījos iet projām. Taču vīrs apbrīnojami ātri attapās un sauca man nopakaļ: «Ne, tu maldies, es runāju par tavu māti, kas tevi dzemdējusi!»
Nonācis uz ceļa, es pavēros atpakaļ un redzēju, ka sieva un meita ieved viņu mājā. Un tad nodomāju: «Nē, ceļinieka takas nav tikai rozēm kaisītas!»
Kaimiņu sētā es uzzināju, ka šis cilvēks ir atvaļināts furažieris. Viņš bijis vājprātīgo namā, kad zaudējis kādu prāvu. Šajā pavasarī viņa slimība no jauna uzliesmojusi, varbūt tieši mana ierašanas devusi šai ziņā pēdējo triecienu. Bet, ak tu pasaulīt, kāds saprāts atstaroja viņa acīs tieši tad, kad viņu atkal pārņēma vājprāts!
Viņu arī tagad lāgiem atceros, no viņa es guvu labu mācību: nav viegli uzminēt, kurš ir vai nav vājprātīgs! Un vēl vienu atziņu: lai dievs mūs pasargā no cilvēkiem, kam pārāk vērīga acs!
Tai pašā dienā es gāju garām mājai, uz kuras sliekšņa sēdēja jauns cilvēks un spēlēja mutes harmonikas. Nekāds lielais muziķis viņš nebija, bet acīmredzot dzejiska dvēsele, jo sēdēja un spēlēja pats sev par prieku, tāpēc es tikai iztālēm pacēlu cepuri, bet tuvāk negāju, lai viņu neiztraucētu. Jauneklis man neveltīja ne mazāko uzmanību, noslaucīja harmonikas un atkal pielika tās pie lūpām. Pagāja labs laiciņš, un, kad viņš no jauna noslaucīja mutes harmonikas, es iekāsējos. «Vai tu tā esi, Ingeborga?» viņš jautāja. Nodomāju, ka viņš uzrunā kādu sievieti mājā, tāpēc neatbildēju. «Vai tu tur stāvi?» viņš jautāja. Es samulsu. «Es. Vai tad tu mani neredzi?» Jauneklis neatbildēja, bet sāka taustīties ar rokām un tad piecēlās. Es ieraudzīju, ka viņš ir akls. «Sēdi mierīgi, nebaidies no manis,» es teicu un apsēdos viņam blakām.
Mēs uzsākām sarunu. Dabūju zināt, ka viņam ir astoņpadsmit gadu, bet akls viņš ir jau kopš četrpadsmit gadiem. Puisis bija liels un spēcīgs, viņa zodu sedza pirmās bārdas pūkas. Bet redze ... Es painteresējos, vai viņš atceras, kāda izskatās pasaule.
Jā, protams, viņam saglabājušās daudzas jaukas atmiņas no tiem laikiem. Vispār viņš likās priecīgs un apmierināts. Šopavasar viņš braukšot uz Kristiāniju, profesors viņu operēšot, varbūt viņš atkal atgūšot redzi. Vismaz varēšot staigāt bez citu palīdzības.
Viņa gara spējas likās aprobežotas, izskatījās, ka viņš daudz ēd, tāpēc bija tukls un spēcīgs kā dzīvnieks. Tomēr viņā bija kaut kas neveselīgs tāds kā trulums. Citādi nevarēja saprast tādu samierināšanos ar likteni. «Tik vientiesīga ticība izskaidrojama ar stulbumu,» es nodomāju. Tikai ar zināmu prāta aprobežotību var justies apmierināts ar šādu dzīvi, turklāt vēl gaidīt no tās kādu labvēlīgu pagriezienu.
Taču jau priekšlaikus biju apņēmies gūt mācību no visa, kas gadīsies ceļā, un pat šis nelaimīgais, kas tur sēdēja uz savas mājas sliekšņa, mani vērta it kā mazliet gudrāku. Kāpēc viņš mani vispirms nosauca par Ingeborgu, sievieti? Tātad biju pienācis klāt pārāk klusi, biju aizmirsis, ka jāsoļo smagi, tātad mani apavi ir par viegliem. Visi daudzo gadu dzīves smalkumi mani bija sabojājuši, nu man jāmācās no jauna kļūt par zemnieku.