Man vēl atlikušas trīs dienas, ko iet līdz savas ziņkārības mērķim Evrebei, pie kapteiņa Falkenberga. Būtu labi aiziet līdz turienei kājām un apjautāties pēc darba.
Tik lielā saimniecībā pavasarī vienmēr kaut kas atradīsies. Jau pagājuši seši gadi, kopš es tur biju pēdējo reizi. Tas bija ilgs laiks, turklāt es dažas nedēļas nebiju skuvies, bārda ataugusi, tātad neviens mani nepazīs.
Bija nedēļas vidus, gribēju tā iekārtoties, lai nonāktu tur sestdienas vakarā. Tad kapteinis man atļaus tur pavadīt svētdienu un apsvērs manu piedāvājumu. Pirmdien viņš atnāks un pateiks «jā» vai «nē».
Kā par brīnumu, es nejutu nekādu satraukumu, domājot par to, kas mani sagaida, itin nekādu nemieru. Es rāmi soļoju garām sētām, mežiem un pļavām. Es domāju:
«Šajā pašā Evrebē es taču esmu pārlaidis dažas piedzīvojumiem bagātas nedēļas, biju pat iemīlējies saimniecē, Lovīzes kundzē. Jā, iemīlējies... Viņai bija gaiši mati un tumši pelēkas acis, viņa izskatījās kā jauna meitene. Tas taču bija pirms sešiem gadiem, ak, cik ilgs laiks pagājis! Nez vai viņa arī būs pārvērtusies? Mani laika zobs ir sagrauzis, esmu savītis un kļuvis muļķīgs un apātisks, tagad es raugos uz sievieti kā uz romānu varoni. Ar mani ir beigas. Nu un tad? Visam pasaulē pienāk beigas. Kad to atskārtu pirmo reizi, man bija tāda sajūta, it kā esmu kaut ko pazaudējis, it kā mani būtu aptīrījis kabatas zaglis. Un tad es sāku prātot, vai spēšu pārdzīvot notikušo, vai varēšu ar to samierināties. Bet kāpēc ne? Es vairs neesmu tāds kā agrāk, taču pārvērtība norisa klusi un rāmi, bet nenovēršami. Visam pasaulē pienāk gals.»
Vecumā cilvēks vairs nedzīvo īstu dzīvi, viņš tikai balstās uz atmiņām. Mēs esam kā aizsūtītas vēstules, tās jau ir saņemtas, savu mērķi sasniegušas. Un ir vienalga, vai tie, kas mūs lasīja, juta prieku vai skumjas vai nepārdzīvoja nekādas izjūtas. Es pateicos par dzīvi, dzīvot bija tik aizraujoši!
Bet šī sieviete — viņa bija tāda pati, kādu jau sensenis pazīst visas pasaules gudrie: garā nabaga, rīcībā neatbildīga, toties bagātīgi apveltīta ar vieglprātību un tieksmi uz pasaulīgiem priekiem. Viņā ir daudz kas bērnišķīgs, tikai trūkst bērna nevainības.
Es stāvu pie ceļa staba, te jānogriežas uz Evrebi. Nejūtu ne mazāko saviļņojumu.
Pār pļavām un mežiem plešas liela un gaiša diena, tīrumos vietumis jau ar un ecē, darbs saules svelmē lāgā neveicas, visu pārņēmis tāds kā dienvidus gurdums. Es paeju ceļa stabam garām, lai novilcinātu laiku. Pēc kādas stundas es iegriežos mežā un klaiņoju tur; ogulāji ir pilnos ziedos, kokiem jaunās lapas saldi smaržo. Strazdu bars debesu klajā dzenā vientuļu vārnu, tie neganti trokšņo, izklausās, it kā tur juceklīgi skanētu nolietotas kastanjetes. Es atguļos uz muguras, palieku pagalvī maisu un aizmiegu.
Pēc kādas stundas atmostos un eju pie tuvākā arāja, gribu viņu izjautāt par Evrebes Falkenbergiem — vai viņi vēl ir dzīvi un kā viņiem klājas. Arājs dod izvairīgas atbildes, viņš stāv, acis piemiedzis, un viltīgi atbild: «Ej nu sazini, vai kapteinis ir mājās.» — «Vai viņš bieži izbrauc?» — «Ak nē, viņš laikam gan būs mājās.» — «Vai pavasara darbi jau apdarīti?» Arājs pasmaida. «Gan apdarīti, gan neapdarīti.» — «Vai cilvēku pietiek?» — «Kā lai es zinu? Varbūt pietiek, varbūt nepietiek. Sēšana jau sen pabeigta, arī mēsli sen izvesti. Tā tas ir.»
Viņš paskubina zirgus un atkal sāk art, es eju viņam blakus. Neko daudz es no viņa neizdibinu. Kad pēc brītiņa zirgi apstājas atpūsties, es izvelku dažus pretrunīgus spriedumus par Evrebes saimniekiem: kapteinis vasarās parasti uzturoties nometnē, sieva tajā laikā sēžot viena pati mājās. Nu jā, viesu esot vienmēr pilns nams, protams, bet paša kapteiņa neesot. Nu jā, taisnību sakot, kapteinis vislabāk jūtoties mājās, bet ko lai dara — uz nometni jābrauc. Nē, bērnu viņiem neesot, diezin vai vairs būšot.
Bet ej nu sazini, varbūt būs vēl daudz bērnu, vesels bars. Nu, kustieties, kleperi!
Mēs atkal aram un atkal atpūšamies. Man netiktu ierasties Evrebē nelaikā, un es vaicāju arājam, vai šodien kapteiņa mājās ir viesi. Viņam liekoties, ka ne. Varot jau gadīties arī, ka viesi atkal sabraukuši, spēlējot un dzerot. Nav ko runāt, Falkenbergi smalki ļaudis, naudas arī netrūkst, dzīvo lepni un bagāti.
Tīrais posts ar šo arāju. Es tagad mēģinu viņu izprašņāt par otru Falkenbergu, savu seno biedru meža darbos, par Larsu Falkenbergu. Šoreiz arājs atbild daudz noteiktāk. Larss? Jā, viņš dzīvojot te. Larsu viņš labi pazīstot. Evrebē Larss vairs nestrādājot, kapteinis piešķīris nelielu līduma gabalu, kuru Larss apstrādājot. Esot apprecējis kalponi Emmu, viņiem esot divi bērni. Centīgi un čakli cilvēki, savā jaunsaimniecībā turot divas govis.
Vaga beidzas, arājs apgriež zirgus, es no viņa atvados un eju projām.
Iegājis Evrebes mājas pagalmā, es pazīstu visas ēkas, kaut gan tām atlupusi krāsa.
Ievēroju — karoga kārts, kuru es pirms sešiem gadiem palīdzēju uzcelt, slejas vēl joprojām, tikai vairs nav auklas un bumbas kārts galā.
Tātad esmu pie mērķa. Pulkstenis četri pēc pusdienas, divdesmit sestais aprīlis.
Veci cilvēki labi atceras skaitļus.
I
Viss norisinājās citādi, nekā biju domājis: kapteinis Falkenbergs iznāca pagalmā, uzklausīja manu piedāvājumu un tūlīt to noraidīja. Strādnieku viņam esot pietiekami, un pavasara darbi jau arī gandrīz pabeigti.
Labi. Bet vai viņš man neatļautu apsēsties saimes istabā un mazliet atpūsties?
Lūdzu.
Kapteinis mani neuzaicināja pavadīt svētdienu viņa mājā, viņš apcirtās uz papēža un iegāja iekšā. Likās, viņš tikko bija piecēlies, jo iznācis pagalmā vēl naktskreklā, tikai uzmetis uz pleciem svārkus. Viņa deniņi un bārda bija nosirmojuši.
Iegāju saimes istabā, apsēdos un gaidīju, kad algādži nāks palaunadzī. Izrādījās, ka algādžu ir tikai divi — viens pieaudzis jauneklis un otrs vēl zaļš zēns; es ar viņiem aprunājos, un atklājās, ka kapteinis mani maldinājis, sacīdams, ka visi pavasara darbi jau paveikti. Es neslēpu, ka meklēju darbu un, lai viņi pārliecinātos par manām spējām, iedevu viņiem izlasīt Hersetas lēnsmaņa cildinošo ieteikumu no agrākajiem laikiem. Kad puiši devās ārā, es gāju viņiem līdzi, uzmetis mugurā savu maisu.
Ieskatījos stallī, tajā bija ļoti daudz zirgu, ielūkojos govju kūtī, vistu dārzā un sivēnu aizgaldā, redzēju, ka tur kaudzē samesti neizvestie pērngada mēsli.
Kā tad tā?
— Ko lai dara, — saka puisis. — Es mēslus vedu kopš ziemas līdz pat šim laikam, es biju viens pats. Tagad mēs kā nekā esam divi, bet mums jāar un jāecē.
Tādas tās lietas.
— Nu tad ardievu, — es saku un eju. Esmu nodomājis iegriezties pie sava sendienu biedra Larsa Falkenberga, taču par to neminu ne vārda. Mežainā paugurā es ieraugu dažas jaunas ēciņas un saprotu, ka tur ir līdums.
Puisis laikam nobažījies, ka pavasara darbiem nepietiks cilvēku, redzu — viņš pāriet pāri pagalmam un ieiet kungu mājā.
Esmu nogājis jau kādus pāris simtus soļu, kad puisis mani panāk un paziņo, ka tomēr esmu pieņemts darbā, viņš runājis ar kapteini.
— Līdz pirmdienai jau nebūs nekāda darba, bet nāc un iekod palaunadzi.
Puisis ir lādzīgs, viņš nāk man līdzi uz virtuvi un izrīko meitas: —Dodiet šim cilvēkam ēst, viņš pie mums strādās!