Sveša virēja, svešas kalpones, es paēdu un izeju ārā no virtuves. No kungiem neviens nav redzams.
Kad man apnīkst bezdarbībā sēdēt saimes istabā visu vakaru, es aizeju pie puišiem uz tīrumu un patērzēju. Puisis ir saimnieka dēls no šā novada ziemeļu gala, bet, tā kā viņš nav vecākais, tad mājas nemantos, tāpēc nolēmis kādu laiku iet kalpa gaitās Evrebē. Jā, izvēle nav no sliktākajām! Pats kapteinis par saimniecību interesējas aizvien mazāk, viņš arī ļoti bieži ir projām, un puisim jārīkojas pašam pēc saviem ieskatiem. Tā, piemēram, rudenī viņš uzaris lielu gabalu purvainas atmatas, nākamgad tur varēs sēt labību; puisis rāda uz līdumu, kuru jau vienreiz uzaris un taisās art otrreiz.
Paraugies uz ziemājiem, redz, cik jauki sazēluši!
Skaidri redzams, ka šis jaunais cilvēks labi saprot savu darbu, man patīk viņa prātīgā valoda. Viņš, izrādās, beidzis apriņķa skolu, mācījies tur vest saimniecības grāmatas un ierakstīt siena gubu skaitu vienā, bet govs atnešanos citā ailē. Tas ir labi!
Agrāk zemnieki šādus aprēķinus paturēja galvā un sievietes noteikti zināja, kurā dienā atnesīsies tā vai cita no visām divdesmit vai piecdesmit govīm.
Puisis bija izdarīgs un no darba nebaidījās, tikai pēdējā laikā viņu nomāca milzīgā darba nasta, kas gūlās uz viņa pleciem kapteiņa saimniecībā. Dabūjis palīgu, viņš kļuva krietni mundrāks. No pirmdienas man došot zirgu, kas patlaban iejūgts ecēšās, un vajadzēšot vest mēslus — puisis nolemj. Zēns lai ņem kapteiņa izbraucamos zirgus un ecē ar tiem, bet viņš pats atkal ars. Vīrs un vārds, tagad mēs visu laikā apsēsim.
Svētdiena.
Man jāuzmanās, lai neizrādītu, ka es te jau visu pazīstu, zinu, cik tālu plešas kapteiņa mežs, kur atrodas dažādas ēkas un piebūves, aka un ceļš. Es sagatavojos rītdienas darbam, ieziežu ratus un aizjūgu un rūpīgi notīru zirgu. Pēcpusdienā es vairākas stundas noklaiņoju pa kapteiņa mežu, paeju garām Larsa līdumam, bet neiegriežos pie viņa un, nonācis līdz kaimiņdraudzes robežai, dodos atpakaļ. Mani pārsteidz, ka mežs ir ļoti izcirsts.
Kad pārnācu mājās, puisis man jautāja:
— Vai tu naktī dzirdēji troksni un dziedāšanu?
— Jā, dzirdēju. Kas tur bija?
— Viesi, — puisis smaidīdams atbildēja.
Jā gan, viesi! Tagad viņu vienmēr gaužām daudz Evrebē!
Viņu vidū bija kāds aplam tukls un jautrs kungs ar uzskrullētām ūsām, viņš arī bija kapteinis, dienēja vienā daļā ar Falkenbergu. Es redzēju viņu kopā ar citiem viesiem iznākam ārā no mājas. Viesu vidū bija arī kāds kungs, ko viņi godāja par inženieri, — jauns puisis mazliet pāri divdesmit gadiem, vidēja auguma, melnīgsnējs un bez ūsām. Un tur bija arī mācītājmājas Elīzabete. Elīzabeti es labi atcerējos no agrākiem laikiem, tāpēc viņu uzreiz pazinu, lai gan bija pagājuši seši gadi un viņa kļuvusi par nobriedušu sievieti. Seno dienu mazā Elīzabete vairs nebija nekāda meitene. Viņas krūtis bija ļoti kuplas un liecināja par lielisku veselību. Puisis man pastāstīja, ka viņa esot apprecējusies ar to pašu gruntnieka dēlu, kuru mīlējusi jau kopš bērnības. Viņa joprojām draudzējoties ar Falkenberga kundzi un bieži ierodoties Evrebē. Taču vīrs ne reizi neesot bijis viņai līdzi.
Tagad Elīzabete stāv pie karoga kārts, un tur pienāk arī kapteinis Falkenbergs.
Grasoties kaut ko sacīt, viņš vienmēr paskatās apkārt. Acīmredzot viņš nekuļ tukšus salmus, gluži otrādi, runā tādus vārdus, kādus svešas ausis nedrīkst dzirdēt.
Pat saimes istabā dzirdama tuklā, jautrā kapteiņa balss, viņš sauc Falkenbergu, lai viņiem pievienojas, bet Falkenbergs viņu strupi noraida. Uz ceriņu saaudzi ved daži akmens pakāpieni, kapteinis dodas tur, viņam seko istabene ar vīnu un glāzēm.
Pēdējais iet inženieris.
Puisis, sēdēdams man blakām, sāk skaļi smieties.
— Ir gan rakaris tas kapteinis!
— Kā viņu sauc?
— Viņi to sauc par Brāli, jau aizpērn tā dēvēja. Viņa īsto vārdu nekad neesmu dzirdējis.
— Un inženieri?
— Lasens, kā dzirdu. Manā laikā viņš te ir otro reizi.
Tagad no mājas iznāk Falkenberga kundze, viņa apstājas uz kāpnēm un pamet acis uz karoga kārti, kur stāv tie divi, viņas augums joprojām ir slaids un stalts, bet seja novītusi, šķita, ka viņas vaigi agrāk bijuši tukli, bet tagad saplakuši. Viņa arī odas uz ceriņu saaudzi, es pazīstu viņas gaitu, tā ir tāda pati viegla un mierīga kā grāk. Bet, protams, pa šiem gadiem viņa zaudējusi krietni daudz no sava skaistuma.
No mājas iznāk vēl daži cilvēki: kāda vecāka dāma, ietinusies šallē, aiz viņas — divi kungi.
Puisis pastāsta, ka viesu parasti esot daudz mazāk, bet aizvakar bijusi kapteiņa dzimšanas diena un ciemiņi sabraukuši divās ekipāžās. Stallī joprojām stāv četri sveši zirgi.
Tos divus pie karoga kārts tagad visi sauc daudz uzstājīgāk, kapteinis īgni atbild:
«Ejam jau, ejam!» — tomēr joprojām paliek turpat stāvam. Viņš noņem no Elīzabetes pleca gruzīti, tad vērīgi palūkojas apkārt, uzliek roku uz viņas rokas un kaut ko nopietni ieskaidro.
Puisis saka:
— Šiem abiem vienmēr tik daudz, ko runāt. Līdzko šī atbrauc, abi tūlīt aiziet pastaigāties kaut kur labi tālu.
— Vai Falkenberga kundze neiebilst? — Neesmu nekā dzirdējis.
— Vai Elīzabetei arī nav bērnu?
— Kā nu ne, viņai ir pulka bērnu.
— Kā tad viņa tik bieži var atstāt bez uzraudzības bērnus un saimniecību?
— Nav liela bēda, kamēr ir dzīva Ērika māte. Brauc, kad vien iegribas.
Puisis iziet ārā no saimes istabas, es palieku viens. Kādreiz es te sēdēju, meistarodams savu zāģi. Ak, kā es biju aizrāvies! Aiz sienas kambarītī gulēja slimais Peters. Tiklīdz man vajadzēja kaut ko pienaglot, es katrreiz skrēju uz šķūni. Tagad es arī šo zāģi atceros kā iztēles augli. Tā mūs visus pārvērš gadi.
Istabā atkal ienāk puisis.
— Ja viesi arī rīt nebrauks projām, es paņemšu divus viņu zirgus un jūgšu tos arklā, — viņš saka, domādams tikai par darbu.
Es palūkojos pa logu, beidzot tie abi aizgājuši līdzi pārējiem.
Vakarā ceriņu saaudzē gāja jautri, kalpones skraidīja turp un atpakaļ, nesdamas paplātes ar dzērieniem un ēdieniem. Kungi ieturēja maltīti zem ziedošiem ceriņu zariem. «Brāli! Brāli!» skanēja saucieni. Taču visskaļāk smējās un klaigāja pats Brālis. Sēzdamies viņš bija salauzis kādu krēslu; ienāca viens no viesiem, lai aiznestu Brālim stipru koka krēslu, kas izturētu viņa smagumu. Jā, ceriņu saaudzē dzīroja uz velna paraušanu! Kapteinis lāgiem iznāca pagalmā, lai parādītu, ka joprojām stingri turas uz kājām un neizlaiž no acīm saimniecību.
— Mūsējo es pazīstu, — puisis teica. — Tas nav no tiem, kas nolūst. Pērngad, kad es viņu reiz vedu, viņš dzēra visu ceļu, bet bija pilnīgi skaidrā prātā.
Saule norietēja. Ceriņu saaudzē tagad droši vien kļuva vēsi, kungi pārcēlās uz istabām. Taču abi lielie logi bija līdz galam vaļā, pa tiem plūda Falkenberga kundzes flīģeļa liegās skaņas.
Vēlāk skanēja deju mūzika, tad laikam spēlēja resnais kapteinis Brālis.
— Ir gan cilvēki! — puisis īgņojās. — Cauru nakti dzied un dejo, bet pa dienu guļ. Labi, es tagad likšos slīpi.
Es palieku sēžam pie loga un redzu, ka pāri pagalmam steidzas mans biedrs Larss Falkenbergs un ieiet saimnieku galā. Viņš ataicināts, lai kungiem padziedātu. Vēlāk viņam piebalso kapteinis Brālis un citi viesi, jā, balsis skan līksmi un spēcīgi. Pēc tam Larss Falkenbergs ienāk saimes istabā, par dziedāšanu viņš saņēmis pudeli, kas rēgojas laukā no kabatas. Ieraudzīdams istabā tikai svešu cilvēku, viņš ieiet pie puiša, lai kopā iedzertu pa malciņam. Drīz tur iesauc arī mani. Es piesargos daudz runāt, lai mani nepazītu. Bet, kad Larss grasās iet uz mājām, viņš lūdz, lai es viņu pavadu. Pa ceļam noskaidrojas, ka visi mani jau sen sazīmējuši, Larss zina, ka esmu viņa agrākais pārinieks koku ciršanā.