— Kas tad neiet? — kapteinis jautāja kā no mākoņiem nokritis.
— Ja kapteiņa kungs atņem man palīgu, tad man te vairs nav nekā, ko darīt, — Nilss atbildēja.
Kapteinis piegāja pie staļļa durvīm un paraudzījās ārā. Viņš košļāja ūsas un pāri plecam pajautāja:
— Vai bez tā puikas tu arī nevari iztikt?
— Nē, puika ecē, — Nilss atcirta.
Šī bija mūsu pirmā sadursme ar kapteini, un mēs guvām virsroku. Vēlāk atgadījās daža laba saskriešanās, bet viņš ātri padevās.
— No stacijas jāatved viena kaste. Vai tas puika to nevarētu izdarīt?
— Tas puika mums tagad ir tikpat kā pieaudzis vīrs,— Nilss atbildēja. — Viņš ecē. Ja viņš brauks uz staciju, tad būs atpakaļ tikai rītvakar. Zaudēta vesela pusotra diena.
«Bravo!» es atkal nodomāju. Nilss jau agrāk man bija stāstījis par šo kasti, tas ir kārtējais dzērienu sūtījums, par to bija pastāstījušas kalpones.
Viņi pārmija vēl dažus teikumus, kapteinis rauca pieri, pārmeta, ka pavasara darbi nekad nav tā ieilguši. Nilss aizsvilās un atbildēja:
— Ja jūs paņemat zēnu no tīruma, es aizeju! — Un viņš jautāja tā, it kā mēs iepriekš būtu norunājuši:
— Tu taču arī iesi projām?
— Jā, — es atbildēju.
Tad kapteinis padevās un smaidīdams teica:
— Tā jau ir sazvērestība. Taču man jāpiekrīt, ka jums savā ziņā ir taisnība. Un darbi jums iet no rokas.
Par to kapteinis diezin vai varēja spriest un, ja arī varēja, tad sevišķi nepriecājās.
Viņš tikai šad tad bija pārlaidis acis saviem tīrumiem, un viņam šķita, ka tur daudz uzarts un iesēts, tas arī bija viss. Bet mēs, kalpa puiši, sviedriem vaigā rūpējāmies par savu kungu labklājību — tādi mēs bijām.
Jā, acīmredzot tādi bijām.
Starp citu, dažreiz mūsu raušanās man nemaz nelikās tik nesavtīga. Puisis bija vietējais un negribēja pavasara darbos atpalikt no citiem, viņam tas bija goda jautājums. Un es viņam piebiedrojos. Manuprāt, Nilss piesprauda savu atturībnieka nozīmi tikai tāpēc, lai kapteinis kaut mazliet nāktu pie sajēgas un novērtētu mūsu lielos pūliņus. Arī šajā ziņā es ar Nilsu biju vienis prātis. Turklāt es loloju cerību, ka vismaz Falkenberga kundze sapratīs, kas mēs esam par vīriem.
Falkenberga kundzi es pirmo reizi redzēju tuvumā kādu pēcpusdienu, kad gāju laukā no virtuves. Viņa nāca pāri pagalmam slaida un kailu galvu. Es paklanījos, noņēmu cepuri un pavēros viņā — viņas seja izskatījās apbrīnojami jauna un nevainīga. Manu sveicienu viņa atņēma gluži vienaldzīgi un pagāja man garām.
Nekādā ziņā nebija domājams, ka starp kapteini un viņa sievu viss būtu beidzies.
Istabene Ragnhilda bija kundzes mīlule un uzticības persona. Viņa spiegoja kundzes labā, visu noklausījās, stāvēdama kāpnēs un aplūkodama savas rokas, un, kad viņa no pagalma nāca iekšā, tad vispirms paspēra divus trīs klusus solīšus gaitenī.
Ragnhilda bija skaista, izveicīga meitene spulgām acīm. Reiz vakarā es viņu noķēru tieši pie lapenes, kur viņa stāvēja, ostīdama ceriņus. Man pienākot, viņa satrūkās, brīdinādama pamāja uz lapenes pusi un, izbāzusi mēles galiņu, aizskrēja.
Kapteinis droši vien zināja Ragnhildas niķus un kādreiz — domāju, ka viņš bija piedzēries un par kaut ko noskaities, — visu klātienē teica:
— Tava Ragnhilda ir īsta intrigante. Es negribu, ka viņa paliek mūsu mājā.
Kundze atbildēja:
— Tas jau nenotiek pirmo reizi, ka tu ne par šo, ne par to gribi atlaist Ragnhildu.
Liec vērā, ka viņa ir visčaklākā kalpone.
— Varbūt savam amatam, — kapteinis atcirta.
Šī saruna manī modināja pārdomas. Vai tiešām kundze bija tik viltīga, ka turētu spiedzi tikai tādēļ, lai visiem pierādītu, ka uztraucas par kapteiņa izdarībām? Pasaules acīs kundze tad būtu cietēja, kas klusībā ilgojas pēc sava laulātā drauga, bet saņem tikai apvainojumus un pārestību. Un vai viņai šādā gadījumā nav pilnīgas tiesības atdarīt vīram tādā pašā veidā? Dievs vien to zina, varbūt tā tas arī bija.
Taču drīz izrādījās, ka esmu maldījies.
Pēc vienas dienas kapteinis mainīja taktiku. Viņš nekādi nevarēja izvairīties no Ragnhildas uzraudzības, kad klusā nostūrī sačukstējās ar Elīzabeti vai vakarā gribēja palikt ar viņu divatā lapenē. Viņš spēji apmeta kažoku uz otru pusi un sāka Ragnhildu cildināt. Tikai sieviete — pati Elīzabete varēja viņu uzvedināt uz šādu domu.
Mēs, kalpa puiši, sēdējām pie garā galda virtuvē, tur bija arī Falkenberga kundze un kalpones. Pēkšņi virtuvē ienāca kapteinis, turēdams rokās suku.
— Nobirstē mani pāris reižu, — viņš sacīja Ragnhildai.
Viņa paklausīja. Kad viņa bija beigusi, kapteinis viņai teica:
— Paldies, spulgacīt!
Kundze mazliet samulsa un tūdaļ aizsūtīja meiteni ar kādu uzdevumu uz istabaugšu. Kapteinis pavadīja viņu ar skatienu un noteica:
— Savu mūžu neesmu redzējis tik spožas acis!
Es pašķielēju uz kundzi. Viņas acis iedzalkstījās, viņa pietvīka un izgāja ārā. Taču durvīs viņa pagriezās, tagad viņas seja bija mazliet nobālusi. Viņa acīmredzot jau bija pieņēmusi kādu lēmumu. Pār plecu viņa sacīja vīram:
— Vai tik mūsu Ragnhildai acis nav pārāk spožas? Kapteinis izbrīnījās.
— Ej nu!
Un kundze mazliet iesmējās, pameta ar galvu uz mūsu pusi un paskaidroja:
— Jā, viņa pārlieku draudzējas ar puišiem. Virtuvē visi klusē.
— Tāpēc būs labāk, ja viņa no mums aizbrauks.
Tā bija neģēlīga izdoma, bet mēs neko nevarējām darīt, mēs sapratām, ka Falkenberga kundze apzināti melo. Kad iznācām ārā, Nilss pikti sacīja:
— Varbūt man iet atpakaļ un pateikt viņai dažus vārdus...
Tā kā tam nebija nekādas jēgas, es viņu atrunāju.
Pagāja pāris dienu. Kapteinis nelaida garām iespēju pateikt Ragnhildai kundzes klātienē parupjus glaimus.
— Ek, cik tev stingra miesa, — viņš sacīja.
Cik dīvainus vārdus tagad dzirdēja kapteiņa mājā! Sabrukums bija noticis pamazām, gadu pēc gada, sava tiesa vainas bija arī viesiem, iedzeršanai, vienaldzībai un bērnu trūkumam.
Vakarā pie manis ienāca Ragnhilda un teica, ka esot atlaista; kundze nekā neesot paskaidrojusi, tikai norādījusi uz mani.
Tas arī nebija godīgi. Kundze taču zināja, ka es te ilgi nepalikšu, kāpēc tieši mani padarīt par grēkāzi? Viņa gribēja par katru cenu atriebties vīram, citādi to nevarēja izskaidrot.
Starp citu, Ragnhilda jutās ļoti apbēdināta, pat raudāja, bet tad slaucīja acis. Pēc brītiņa viņa nomierinājās, uzzinājusi, ka es drīz aiziešu, ka kundze tad viņu droši vien ņems atpakaļ. Es gan biju pārliecināts, ka viņa to nedarīs.
Kapteinis un Elīzabetes kundze varēja svinēt uzvaru — uzmācīgā istabene bija padzīta uz laiku laikiem.
Cik maz es toreiz sapratu! Mana uztvere laikam vairs nebija tik asa. Turpmākie notikumi lika man savas domas mainīt — ak, cik gan grūti izprast cilvēkus!
Cik es sapratu, tad Falkenberga kundze tiešām bija greizsirdīga uz savu vīru, nevis izlikās, lai pati gūtu brīvu rīcību. Nepavisam arī ne! Taču viņa ne mirkli neticēja, ka vīrs metis acis uz kalponi. Tā bija tikai kara viltība, tagad viņa izmantoja visus līdzekļus. Viņa toreiz virtuvē neviļus bija pietvīkusi, jā gan, bet tas varēja būt aizvainojums par vīra nepiedienīgiem vārdiem, nekas vairāk. Tā nebija nekāda īsta greizsirdība.