— Tev gan šodien nevajadzēja nekur braukt. Jau tā par mums tenko.
— Neklausies tenkās! — viņš atbildēja.
— Tālāk tā vairs nevar turpināties. Man kauns, ka tu to nesaproti, — kundze sacīja.
— Nu, kauns krīt uz mums abiem, — kapteinis izaicinoši teica un pārlaida acis pār sienu.
Es paņēmu slēdzeni un gāju ārā.
— Neej! Man nav laika gaidīt! — kapteinis uzsauca.
— Jā, jā, tev nav laika, tev jābrauc projām, — kundze teica. — Bet tev vajadzētu apdomāties. Es arī pēdējā laikā daudz ko esmu pārdomājusi, bet tu nekā neievēro, — kundze sūdzējās.
— Ko tu gribi ar to teikt? — viņš augstprātīgi vaicāja. — Ko es neievēroju? Vai to, ka tu vakaros uzjautrinies ar atrisušiem matiem un nodzēs lampu? Tu maldies, es to labi ievēroju.
— Man te kaut kas jāsakniedē, — es teicu un izskrēju laukā no lapenes.
Es paliku projām ilgāk, nekā vajadzēja, taču, kad atgriezos, kundze joprojām bija tepat. Saruna notika ļoti skaļi. Kundze teica:
— Bet vai tu saproti, ko es darīju? Es pūlējos izrādīt greizsirdību. To es darīju.
Kaut vai pret istabeni, nevis pret...
— Pret ko? — kapteinis vaicāja.
— Nē, nē, tu negribi mani saprast. Kā vēlies. Bet tad vaino pats sevi!
Tie bija kundzes beidzamie vārdi. Tie atdūrās kā bultas pret vairogu. Viņa aizgāja.
— Nu, vai salaboji? — viņš jautāja. Taču es jutu, ka viņa domas maldās citur, viņš tikai gribēja izrādīties vienaldzīgs. Pēc brītiņa viņš sāka žāvāties un teica:
— Jā, man priekšā tāls ceļš. Bet Nilss jau nevienu no strādniekiem nelaidīs.
Kad biju ielicis atslēgu un piesitis iekšējo durvju aplodu, darbs bija galā.
Kapteinis pārbaudīja durvis, iebāza slēdzeni kabatā, pateicās man par darbu un aizgāja.
Pēc tam viņš aizbrauca kopā ar Elīzabeti.
— Es drīz atgriezīšos! — viņš sacīja kapteinim Brālim un arī inženierim Lasenam, no abiem atvadīdamies. — Lai jums labi klājas! — viņš vēl iztālēm uzsauca.
IV
Pienāca vakars. Kas tagad notiks? Notika daudz kas.
Kad mēs, kalpa puiši, ēdām vakariņas, kungi tikai vēl pusdienoja un ēdamistabā valdīja liela jautrība. Ragnhilda nesa iekšā paplātes ar ēdieniem un dzērieniem un apkalpoja viesus. Reiz viņa ienāca saimes istabā un smiedamās teica, ka šovakar arī kundze esot pilnā.
Nakti es nebiju gulējis un arī dienā nedabūju atpūsties. Pēdējie notikumi bija mani ietekmējuši un laupījuši man mieru. Tāpēc, paēdis vakariņas, es aizgāju uz mežu, lai kādu laiciņu būtu viens. Es tur nosēdēju labi ilgi.
No savas vietas labi redzēju mājas. Kapteinis tagad bija aizbraucis, kalpi devušies pie miera, arī stallī un kūtī viss klusu. Tuklais kapteinis Brālis ar savu dāmu tūlīt pēc pusdienām kaut kur pazuda. Viņš bija varen iededzies pret šo dāmu, par spīti savam vecumam un tuklumam, taču arī viņa vairs nebija nekāda jaunā. Tātad Falkenberga kundze un jaunais inženieris šovakar bija vieni paši, tikai — kur?
Labi, lai tā būtu.
Es, žāvādamies un vakara dzestrumā saldams, devos atpakaļ un iegāju savā istabā. Pēc brītiņa ienāca Ragnhilda un lūdza, lai es neliekos gulēt un vajadzības gadījuma viņai izpalīdzot. Viņai vienai šovakar esot baismi, kungi darot, kas ienākot prātā, piedzērušies staigājot apakšveļā pa visām istabām. Vai tad kundze arī esot piedzērusies? Jā, arī viņa! Vai kundze arī staigājot apakšveļa? Nē, bet kapteinis Brālis, un kundze viņam uzsaucot: «Bravo!» Un arī inženieris staigājot izģērbies.
Viņi visi esot pavisam traki. Nupat Ragnhilda ienesusi viņiem vēl divas pudeles vīna, kaut gan viņi jau esot galīgi piesūkušies.
— Iesim paklausīties! — Ragnhilda vedināja. — Tagad viņi uzkāpuši kundzes istabā.
— Nē, es gribu doties pie miera, — es atbildēju. — Un arī tev ieteiktu darīt to pašu.
— Bet viņi jau kuru katru brīdi var piezvanīt!
— Lai zvana!
Tad Ragnhilda atzinās, ka pats kapteinis viņu lūdzis palikt nakti augšā, — varbūt kundzei kaut ko ievajagas. Šī atzīšanas visu uzreiz nostādīja citā gaismā. Tātad kapteinis par kaut ko baidījās un bija norīkojis Ragnhildu sardzē. Es atkal apģērbos un gāju viņai līdzi uz kungu māju.
Mēs apstājāmies otrā stāva gaitenī un dzirdējām, ka kundzes istabā valda liela jautrība. Taču kundze runāja skaidrā balsī un nelikās apreibusi. — Nu, viņa var daudz turēt! — Ragnhilda neatlaidās.
Es labprāt uz mirkli vēlētos redzēt kundzi.
Mēs iegājām virtuvē un apsēdāmies. Bet man nebija miera, es paņēmu no sienas lampu un lūdzu Ragnhildu man sekot. Mēs atkal uzkāpām otrā stāvā.
— Palūdz, lai kundze iznāk ārā, — es teicu.
— Kāpēc?
— Man viņai kaut kas jāsaka. Ragnhilda pieklauvēja un iegāja iekšā.
Tikai tagad, pašā pēdējā mirklī, es sāku gudrot, ko lai īsti kundzei saku. Varbūt paraudzīties viņai sejā un teikt, ka kapteinis mani lūdzis viņai nodot sveicienu? Nē, ar to vien nepietika. Varbūt sacīt, ka kapteinis bija spiests pats aizvest Elīzabeti, jo Nilss negribēja atbrīvot nevienu no mums?
Sekundes dažreiz mēdz būt ļoti garas, bet domas uzplaiksni zibens ātrumā. Man atlika laika atmest šos divus plānus un izgudrot trešo, iekams iznāca kundze. Taču šis trešais plāns nebija labāks par abiem pirmajiem.
Kundze pārsteigta vaicāja:
— Ko, tu gribi?
Pienāca arī Ragnhilda un jautājoši lūkojās manī. Es pagriezu lampu tā, lai gaisma kristu kundzei sejā, un sacīju:
— Piedodiet, ka tik vēlu jūs traucēju. Es rīt agri iešu uz pastu, varbūt kundzei ir kāda vēstule, ko aiznest?
— Vēstule? Nē, — viņa teica un papurināja galvu. Viņa bija izklaidīga, taču nelikās apreibusi. Bet varbūt viņa tikai prata valdīt pār sevi.
— Nē, nekādas vēstules man nav, — viņa atkārtoja un grasījās iet istabā.
— Tad, lūdzu, piedodiet, — es atkārtoju.
— Vai kapteinis tev lika iet uz pastu? — viņa jautāja.
— Nē, man pašam ir vajadzība.
Tad viņa iegāja istabā. Durvīs viņa sadusmota sacīja saviem viesiem:
— Kārtējais iegansts!
Mēs atkal devāmies lejā. Es tomēr biju redzējis kundzi.
Bet tāpēc vajadzēja nokļūt tik nožēlojamā stāvoklī! Nelīdzēja arī tas, ka Ragnhilda izpļāpājās, tieši otrādi, es pavisam sadugu. Šī jaukā meiča, protams, bija mani piemānījusi, kapteinis nemaz nebija nolicis viņu sardzē. Viņa paskaidroja, ka esmu viņu pārpratis, bet manas aizdomas kļuva vēl lielākas. Ragnhilda bija spiegojusi pati uz savu roku, aiz patikas pret šādu nodarbošanos.
Es aizgāju uz savu istabu. Ko tad es ar savu nepieklājīgo uzmācību biju panācis?
Kundze to nosauca par kārtējo ieganstu, tātad bija mani izpratusi. Es dziļā nožēlā sev apsolījos, ka, sākot ar šodienu, te ne par ko vairs neinteresēšos.
Tad ar visām drēbēm iemetos gultā.
Logs bija vaļā, un pēc kāda laika es dzirdēju, ka Falkenberga kundze iznākusi ārā un kaut ko skaļi runā. Ar viņu kopā ir inženieris un lāgu lāgiem kaut ko īsi atbild.
Kundze jūsmo par skaisto laiku, par silto vakaru, ārā esot tik jauki, nesalīdzināmi jaukāk nekā istabās.
Tagad viņas balss vairs neskanēja tik dzidri.
Es pieskrēju pie loga un redzēju, ka viņi abi stāv pie akmens kāpnēm, kas ved uz ceriņu saaudzi. Likās, inženierim bija kaut kas uz sirds, ko viņš iepriekš nebija spējis izteikt. «Uzklausiet jel mani!» viņš teica. Jā, nu sekoja īsi un satraukti vārdi, uz kuriem viņš saņēma atbildi, jā, saņēma atlīdzinājumu. Inženieris runāja ar kundzi, kā runā ar kurlu cilvēku, jo viņa tik ilgi bijusi kurla pret viņa lūgumiem; viņi stāvēja pie akmens pakāpieniem un bija aizmirsuši visu uz pasaules. Lai jau klausās, lai skatās — šī nakts piederēja viņiem, tie bija viņu vārdi, pavasaris iemeta viņus vienu otra skaujās. Viņš bij iededzies, ikviena viņa kustība viņu vēl vairāk iekvēlināja, viņš bija gatavs jebkuru brīdi pakļaut viņu sev. Un, tā kā viņa dziņas alka piepildījuma, viņā pamodās brutāls spēks.