— Esmu centies tevi ilgi pierunāt, — viņš, elpai aizraujoties, sacīja. — Vakar tu gandrīz piekriti, bet šodien atkal esi kurla pret maniem lūgumiem. Tā vien liekas — tu un Brālis, un krustmāmiņa gribat nodoties nevainīgām izpriecām, bet mani izmantot kā štāba leitnantu, kas pakavē dāmām laiku. Taču neceriet, no tā nekas neiznāks! Tu te esi manā priekšā kā aizliegtu augļu pilns dārzs, ko iežogo augsta sēta ar slēgtiem vārtiem, — bet vai zini, ko es ar tiem tūlīt darīšu?
— Ko tad tu darīsi? Hugo, tu esi daudz dzēris, tu esi pārāk jauns. Mēs abi esam pārāk daudz dzēruši, — viņa sacīja.
— Bet tu ar mani dzen nelietīgu rotaļu, tu sūti cilvēku pēc vēstules, kuru gaidīt gaidi, bet tai pašā laikā tev pietiek viltības modināt manī cerību — apsolīt man...
— Es tā nekad vairs nedarīšu.
— Nekad tā nedarīsi? — viņš atsāka. — Ko tu ar to gribi teikt? Esmu redzējis, kā tu tiecies pretī kādam vīrietim — man pašam, tiecies pretī, izbāzusi mēles galiņu...
Tu mani skūpstīji, ak! Labāk ciet klusu un nesaki, ka tā nekad vairs nedarīsi, tas jau ir izdarīts! Es to vēl tagad sajūtu, tas bija tik bezgala jauki, un pateicos tev, ka tu to darīji. Bet tu joprojām esi paslēpusi šo vēstuli uz krūtīm. Parādi man to!
— Cik tu esi uzstājīgs, Hugo! Nē, ir jau vēls, tagad mums jāšķiras.
— Vai tu rādīsi man vēstuli vai ne?
— Kādēļ gan? Nē.
Viņš sakustējās, it kā grasīdamies lietot varu, bet tad apdomājās un caur zobiem noteica:
— Ko? Nerādīsi? Tu nudien esi... man pat negribas izteikt to vārdu... nekrietna sieviete, varbūt vēl sliktāka...
— Hugo!
— Jā, varbūt vēl sliktāka...
— Tu katrā ziņā gribi redzēt vēstuli? Te tā ir! — Viņa iebāza roku zem blūzes un izvilka vēstuli, vicināja to gaisā, lai viņš redz, cik tā nevainīga. — Vēstule ir no manas mātes. Re, viņas paraksts! Lūk, te!
Viņš nodrebēja, it kā būtu saņēmis pliķi, un teica:
— Ak no mātes? Tātad tā nemaz nav tik svarīga?
— Nē, redzi nu! Tomēr ir diezgan svarīga, bet... Viņš atslējās pret žogu un sāka risināt kādu domu.
— Ak tā, no tavas mātes. Vēstule no mātes mums visu izjauc. Vai zini, ko es domāju? Tu esi blēdījusies. Visu laiku esi mani vazājusi aiz deguna. Tagad man ataust gaisma.
Viņa gribēja taisnoties:
— Nē, tā ir svarīga vēstule. Māte taisās braukt šurp, grib mūs apciemot tuvākajā laikā. Es gaidīju šo vēstuli.
— Atzīsties, ka tu mani tikai mānīji, — viņš uzstāja.
— Tu liki, lai vēstuli ienes īstajā brīdī, kad mēs nodzēsām lampu. Tā tas ir. Tu gribēji mani tikai satraukt. Biji norīkojusi savu istabeni, lai mūs uzmana.
— Esi taču prātīgs! Ak, ir jau tik vēls, iesim!
— Varbūt es tiešām esmu pārāk daudz dzēris un tagad nevaru skaidri izteikt savas domas.
Vēstule joprojām nedeva viņam mieru, viņš runāja tikai par to.
— Bet no mātes vēstules tev taču nevajadzēja iztaisīt tādu noslēpumu? Tagad man viss ir skaidrs. Tu sacīji — mums jāšķiras. Varat iet, kundze, es jūs neaizturēšu.
Ar labu nakti, kundze! Saņemiet manu dēla novēlējumu!
Viņš palocījās un atkal izslējās, nicīgi smīnēdams.
— Dēla novēlējumu? Jā gan, es esmu veca... — Kundze izskatījās satraukta. — Tu esi tik jauns, Hugo, tas tiesa. Un tāpēc es tevi skūpstīju, ka tu esi tik jauns. Tava māte es nevarētu būt, bet tiešām esmu par tevi daudz, daudz vecāka. Ne jau gluži vecene, tu varētu par to pārliecināties, ja... Taču esmu vecāka par Elizabeti un visiem citiem. Bet ko es gribēju teikt? Jā, gluži vecene neesmu. Es nezinu, kā mani ietekmējuši gadi, bet par veceni vēl nav pārvērtuši. Vai tev tā neliekas? Ak, tu no tā visa neko nesaproti...
— Labi jau, labi, — viņš izvairīgi atbildēja. — Bet kāda ir tavu vārdu jēga? Jauna sieviete te veltīgi nonīkst, jo viņai nekā cita nav ko darīt kā sevi sargāt, turklāt viņa grib, lai arī pārējie rīkojas tāpat. Dievs mans liecinieks, tu man kaut ko apsolīji, bet tev šādi solījumi neko nenozīmē, tu tikai jauc man prātus, liec mani pie zemes ar saviem lielajiem baltajiem spārniem.
— Lielie baltie spārni... — viņa klusi atkārtoja.
— Jā, bet tev varētu būt lieli sarkani spārni. Ai, cik tu esi skaista, tomēr no tevis nav nekāda labuma...
— Nē, es esmu pārāk daudz dzērusi. Kāpēc no manis nav nekāda labuma? — Piepeši viņa satvēra jaunekli aiz rokas un pavilka viņu dažus soļus lejup pa kāpnītēm, es dzirdēju viņu sakām: — Kāpēc es uztraucos? Vai viņš tiešām domā, ka Elīzabete ir labāka par mani?
Viņi dodas uz lapeni. Te viņa pēkšņi attopas.
— Pag, uz kurieni mēs ejam? — viņa vaicā. — Ha-ha-hā, mēs abi esam prātu zaudējuši. Tu droši vien arī tā domā. Bet nē, es neesmu zaudējusi prātu, patiesību sakot, es reizēm zaudēju prātu. Durvis ir aizslēgtas, nāc, iesim no šejienes projām.
Kas tā par muļķīgu iedomu — aizslēgt durvis, kad mums jāiet tur iekšā! Aizdomu tirdīts, viņš atbildēja:
— Nu tu atkal melo. Tu labi zināji, ka durvis ir aizslēgtas.
— Kāpēc tu domā par mani tik slikti? Bet kāpēc viņš slēdz ciet durvis, it kā lapene piederētu viņam vienam? Jā, es zināju, ka durvis ir aizslēgtas, tāpēc es atvedu tevi šurp. Es neuzdrīkstos. Nē, Hugo, es negribu, tik tiešām negribu. Tu esi prātu zaudējis! Iesim atpakaļ.
Viņa atkal satvēra inženieri aiz rokas un gribēja vest projām. Viņi mazliet pastīvējās, viņš negribēja sekot. Tad viņš ar abām rokām strauji apskāva viņu un vairākas reizes noskūpstīja. Viņa aizvien vairāk padevās, starp skūpstiem teikdama aprautus vārdus:
— Nekad neesmu skūpstījusies ar svešu vīrieti, nekad! Zvēru pie dieva, tici man! Nekad neesmu skūpstījusies...
— Jā jau, jā, — viņš piebalsoja un soli pa solim vilka viņu uz lapeni.
Pie lapenes viņš uz mirkli palaida rokas vaļā, spēcīgi ar plecu atspiedās pret durvīm un tās atgrūda. Tad viņš atkal metās pie kundzes. Abi nebilda ne vārda.
Vēl durvīs viņa mēģināja pretoties un pieķērās pie stenderes.
— Nē, es viņam nekad neesmu bijusi neuzticīga, nē, nē, es negribu, es nekad, nekad...
Viņš pierāva viņu sev klāt, skūpstīja vienu minūti, divas minūtes alkaini un nepārtraukti, viņa arvien vairāk atliecās atpakaļ, roka noslīdēja gar durvju stenderi un atlaidās vaļā...
Man gar acīm sāka palot balta migla. Tagad viņi ir tur... Viņš viņu iegūst...
Viņa atdodas viņam...
Mani pārņēma nomācošs gurdenums un miers, jutos tik nelaimīgs un vientuļš. Jau bija vēls, manai sirdij iestājies vakars.
Pēkšņi caur baltajiem miglas vāliem ieraudzīju kādu lokanu stāvu — no ceriņkrūmiem iznira Ragnhilda. Viņa skrēja pāri pagalmam, izbāzusi laukā mēles galiņu.
Inženieris pienāca pie manis, padeva labrītu un lūdza mani salabot lapenes durvis.
— Vai tad atkal atlauztas?
— Jā, šonakt.
Bija agrs rīts, pulkstenis tikai puspieci, un mēs vēl nebijām aizgājuši uz tīrumu.