Inženiera acis bija šauras, bet tajās dega uguntiņas. Droši vien viņš visu nakti nebija gulējis. Viņš man nepaskaidroja, kāpēc durvis uzlauztas.
Ne jau viņa, bet kapteiņa Falkenberga dēļ es tūdaļ aizgāju uz lapeni un atkal salaboju durvis. Nebija nekādas steigas, kapteinim jābrauc tāls ceļš turp un atpakaļ.
Bet nu jau būs pagājusi gandrīz diennakts, kopš viņš izbrauca no mājām.
Inženieris man sekoja. Pats nesaprotu, kāpēc, bet inženieris atstāja uz mani labu iespaidu. Jā, tieši viņš šīs durvis bija šonakt salauzis, toties viņam netrūka dūšas uzņemties vainu, un tieši viņš — un neviens cits — lūdza mani, lai tās salaboju. Ak, tas tikai uzjundīja manu patmīlību, man glaimoja, ka viņš uz mani paļāvās. Tā tas patiesībā bija. Un tāpēc viņš atstāja uz mani tik labu iespaidu.
— Esmu koku pludināšanas uzraugs, — viņš teica. — Cik ilgi tu esi nodomājis te strādāt?
— Ne visai ilgi. Kamēr būs pabeigti pavasara darbi.
— Ja gribi, vari dabūt darbu pie manis.
Tas man būtu nepazīstams darbs, turklāt es nelabprāt sagājos ar plostniekiem un proletāriešiem, man labāk patika zemnieki un mežstrādnieki. Tomēr es pateicos inženierim par šādu piedāvājumu.
— Tu esi lāga vīrs, ka salaboji durvis. Redzi, man ievajadzējās šauteni, gribēju kaut ko nošaut. Tad iedomājos — kapteinis šauteni varbūt glabā te.
Es neatbildēju, man labāk patiktu, ja viņš nebūtu neko paskaidrojis.
— Tāpēc es lūdzu tevi, iekāms neesi aizgājis uz tīrumu, — viņš pabeidza.
Es salaboju atslēgu un piesitu durvju apmali, kas atkal bija atrauta. Pēkšņi mēs izdzirdējām, ka pārbrauc kapteinis Falkenbergs, un cauri krūmiem redzējām, ka viņš izjūdz zirgus un ieved tos stallī.
Inženieris it kā satrūkās, sāka taustīties pēc pulksteņa, izvilka to no kabatas, bet viņa acis bija kļuvušas tik apaļas un tukšas, ka viņš, protams, neko neredzēja. Piepeši viņš iesaucās:
— Ak dievs!... Pavisam aizmirsu... Un ātri iegāja dārzā.
«Tātad dūšas tomēr pietrūka,» es nodomāju.
Tūlīt pienāca kapteinis. Viņš bija bāls, neizgulējies un noputējis, bet pilnīgi skaidrā. Jau no tālienes viņš jautāja:
— Kā tu tiki iekšā?
Es klusēdams viņu sveicināju.
— Vai durvis atkal uzlauztas?
— Es tikai... es tikai atcerējos, ka vakar man pietrūka dažu naglu. Šodien es tās iesitu. Varat slēgt ciet, kapteiņa kungs.
Ak es aitasgalva! Nekā labāka nespēju izdomāt, tagad viņš tūlīt visu sapratīs.
Viņš brīdi pastāvēja un, acis piemiedzis, raudzījās uz durvīm, viņam, protams, radās aizdomas. Tad viņš iebāza slēdzeni caurumā, aizslēdza durvis un aizgāja. Ko citu viņš būtu darījis?
V
Visi viesi aizbraukuši: gan tuklais kapteinis Brālis, gan dāma ar šalli, gan inženieris Lasens. Un kapteinis Falkenbergs arī beidzot dosies uz apmācībām. Es domāju: «Viņš droši vien aizbildinājies ar ļoti svarīgu iemeslu, lai dabūtu atvaļinājumu, citādi viņam jau sen vajadzētu būt nometnē.»
Mēs, kalpa puiši, pēdējās dienās krietni rāvāmies pa tīrumu, nodzīdami gan sevi, gan zirgus, bet tā gribēja Nilss, un tam bija arī sava jēga: viņš centās iegūt laiku vēl citiem darbiem.
Kādu dienu viņš man lika nogrābt pagalmu un visu glīti nokopt ap ēkām. Tur tika patērēts viss ietaupītais laiks, toties saimniecība tagad izskatījās pavisam citāda. Nilss gribēja kapteini pirms aizbraukšanas mazliet uzmundrināt. Vēlāk es no laba prāta piesitu vienu otru žoga latiņu un salaboju izļodzījušās šķūņa durvis. Beidzot es pat sāku likt jaunas jumta spāres siena šķūnim.
— Kurp tu dosies no šejienes? — kapteinis man reiz vaicāja.
— Lāgā vēl nezinu. Tāpat vien paklaiņošu.
— Arī šeit tev būtu ko darīt, darba man atliku likām.
— Kapteinis varbūt domā krāsot māju?
— Jā, arī to. Nē, pagaidām ne. Nokrāsot visas šīs ēkas maksās bargu naudu. Taču man padomā kaut kas cits. Vai kokus cirst tu proti?
Viņš tātad izlikās, it kā mani nepazītu no tās reizes, kad es strādāju viņa mežā. Bet vai tad viņam vairs ir koki, ko cirst?
— Jā, meža darbus protu. Kur tad kapteinis šogad gribētu cirst kokus?
— Visur. Vienalga, kur. Vēl jau atradīsies.
— Nu labi.
Un tā es ieliku jaunas spāres un, kad biju šo darbu beidzis, noņēmu karoga kārti un piestiprināju tai auklu un bumbu. Nu jau Evrebē izskatījās daudz kārtīgāk, un Nilss pat sacīja, ka viņam ap sirdi kļuvis vieglāk. Es pierunāju viņu aiziet pie kapteiņa un aizlikt kādu vārdu par ēku krāsošanu, bet kapteinis tikai raizīgi palūkojies uz viņu un teicis:
— Nu jā, bet ar krāsošanu vien tālu netiksi. Rudenī redzēsim, kāda būs raža, šogad daudz iesējām.
Bet, kad es nokasīju no karoga kārts veco krāsu, pieliku jaunu auklu un galā bumbu, pat kapteinis jutās neveikli un pa telegrāfu pasūtīja krāsu. Nebija jau nekāda steiga, viņš taču varēja aizrakstīt vēstuli.
Pēc divām dienām pienāca krāsa, bet to nolika sāņus. Mums vēl bija jāveic daudzi pavasara darbi.
Tagad mēs izmantojām kapteiņa abus izbraucamos zirgus gan pie ecēšām, gan sējmašīnām. Un, kad bija jāstāda kartupeļi, Nilss pieprasīja visas sētas kalpones.
Kapteinis visam piekrita un pēc tam aizbrauca uz nometni. Mēs palikām vieni.
Pirms aizbraukšanas abu laulāto draugu starpā notika vēl viena izskaidrošanās.
Visi saimes ļaudis saprata, ka kungam ar kundzi nav saskaņas, bet visus sīkumus par to izklāstīja Ragnhilda un lopu meita. Tīrumi sazēla, pļavās zāle ik dienas kļuva kuplāka, pavasaris iepriecēja mūs ar siltu, bagātīgu lietu. Taču kapteiņa sētā nebija miera. Kundze staigāja apkārt gan saraudātām acīm, gan bija pārspīlēti līksma, it kā mezdama izaicinājumu it visiem. Atbrauca viņas māte, klusa, piemīlīga dāma bālu peles seju un brillēm, bet nepalika ilgi, tikai dažas dienas, tad atkal aizbrauca atpakaļ uz Kristiansandu, kur viņa dzīvoja. Viņa atrunājās, ka nepanesot šejienes gaisu.
Un tad notika galīgā izskaidrošanās, pēdējā niknā sadursme, kas ilga vairāk nekā stundu. Ragnhilda par to visu mums vēlāk pastāstīja. Nedz kapteinis, nedz viņa sieva nebija pacēluši balsi, taču vārdi bijuši pārdomāti un noteikti: abi savā sarūgtinājumā bija vienojušies iet katrs savu ceļu.
— Ko tu runā! — mēs virtuvē visi izsaucāmies un sasitām plaukstas.
Ragnhilda tūlīt pieņēma augstprātīgu stāju un sāka stāstīt dažādās balsīs:
— «Ar tavu ziņu atkal bija izlauztas lapenes durvis?» kapteinis jautā, — «Jā,» kundze atbild. — «Un kas vēl notika?» viņš vaicā. — «Tas bija viss!» kundze atbild.
Tad kapteinis pasmaida un saka: «Tava atbilde ir tik noteikta, ka uzreiz viss skaidrs!»
Kundze klusē. «Ar ko šis kucēns tevi iekārdināja? Vairāk nopelnu viņam nav kā tikai tas, ka viņš reiz grūtā brīdī man izlīdzēja.» Kundze palūkojas uz kapteini un atbild: «Vai viņš tev izlīdzēja?» — «Jā, viņš par mani galvoja,» kapteinis atbild. Tad kundze atkal saka: «To es nezināju.» Kapteinis jautā: «Vai tiešām viņš tev to neteica?»
Kundze papurina galvu. «Bet vai tas kaut ko grozītu, ja tu būtu zinājusi?» — «Jā,» viņa vispirms atbild, bet tad saka: «Nē, negrozītu vis.» — «Vai tu esi viņā iemīlējusies?» viņš jautā. — «Un tu, vai tu esi iemīlējies Elīzabetē?» — «Jā,» kapteinis atbild un pasmaida. — «Labi,» saņēmusi šādu atbildi, kundze cieti nosaka.
Tad abi ilgu laiku klusē. Kapteinis ierunājas pirmais: «Tev taisnība, man vajadzēja apdomāties. Es neesmu nekāds paklīdis cilvēks, un dīvainākais, ka man nekad nav patikusi uzdzīve. Tomēr es tai padevos. Bet tagad tam beigas.» — «Tas tev tikai nāks par labu,» viņa nosaka. — «Jā gan,» viņš atbild, «tomēr būtu labāk, ja tu arī par to priecātos.» — «Nē, lai jau priecājas Elīzabete,» viņa atbild. — «Ak jā, Elīzabete...» viņš tikai nosaka un pašūpo galvu. Tad viņi atkal labu brīdi nebilst ne vārda. «Ko tu esi nolēmusi iesākt?» kapteinis vaicā. — «Par mani, lūdzams, neraizējies,» kundze rāmi atbild. «Ja tu vēlies, es varu kļūt par žēlsirdīgo māsu, ja gribi, varu nogriezt matus un kļūt par skolotāju.» — «Ja es vēlos! Izlem taču pati!» — «Vispirms taču man jāzina, ko vēlies tu.» — «Es gribu palikt te, bet tu labprātīgi izvēlies trimdu,» viņš saka. — «Jā,» viņa atbild un paloka galvu.