— Ak vai! — mēs virtuvē visi izsaucāmies. — Bet varbūt viss atkal būs labi! — Nilss izsaucās un palūkojās uz mums, it kā gribēdams zināt mūsu domas.
Divas dienas pēc kapteiņa aizbraukšanas kundze visu laiku spēlēja flīģeli. Trešajā dienā Nilss viņu aizveda uz staciju. Viņa aizbrauca pie mātes uz Kristiansandu.
Tagad mēs jutāmies vēl vientuļāki. Kundze nekā no savām mantām nebija paņēmusi līdzi. Varbūt gribēja parādīt, ka šeit viss pieder kapteinim un svešu mantu viņai nevajag. Ak, cik tas viss bija skumji...
Ragnhildai kundze bija pavēlējusi nekur nebraukt. Visa noteikšana par saimniecību un māju bija virējas ziņā, viņa glabāja arī atslēgas. Un tas mums visiem nāca par labu.
Sestdien kapteinis bija dabūjis atvaļinājumu un pārbrauca mājās. Nilss teica — agrāk viņš tā nekad neesot darījis. Viņš turējās kā vīrs, kaut gan kundze bija aizbraukusi. Viņš nebija dzēris ne pilīti alkohola. Man viņš strupi un skaidri norādīja, kādi koki cērtami. Mēs abi aizgājām uz mežu, un viņš man teica: «Cērt visu no vietas, pat jaunos. Kaut tūkstoš duču. Nebūšu mājās trīs nedēļas.» Svētdien viņš aizbrauca. Viņa stāja bija kļuvusi stingrāka, un viņš atgādināja agrāko dienu kapteini.
Kad mēs beidzot bijām galā ar sēju un kartupeļu stādīšanu, Nilss ar zēnu varēja nodoties ikdienas darbiem. Es devos cirst kokus.
Visas šīs dienas man neklājās slikti. Bija nolijis silts pavasara lietus, mežā bija mitrs. Tomēr es gāju uz mežu un neņēmu vērā šo apstākli. Lietum sekoja karstums, un, pārnācis mājās, es gaišajos vakaros salaboju vienu otru sašķiebušos loga rāmi vai notekas cauruli, beidzot es pat pieslēju ugunsdzēsēju kāpnes un sāku kasīt nost veco, atlupušo krāsu rijas sienai ziemeļu pusē. Tas tiešām būtu lieliski, ja es pa vasaru varētu par jaunu nokrāsot riju! Krāsas mums bija pārpārim.
Taču darbs un visa šī saimniecība man pēkšņi vairs nepatika. Darbs veiktos pavisam citādi, ja mājās būtu saimnieki. Mana vecā pieredze apstiprinājās — darba cilvēkam patīk apzināties, ka par viņu stāv nomodā kāds cits, ja vien viņš pats nav izraudzīts par priekšstrādnieku. Kalpones darīja, ko iedomājās, un neviens viņas nenorīkoja, Ragnhilda un govju meita ēdiena reizēs irgojās un pļāpāja, reizēm pat ķīvējās, un virēja ne vienmēr spēja tikt ar viņām galā. Tas viss man likās neizturami.
Bez tam kāds no mūsējiem laikam bija bijis līdumā un mana labā darbabiedra Larsa Falkenberga sirdī modinājis neuzticību pret mani.
Reiz vakarā Larss ieradās pie mums, paveda mani sāņus un aizliedza man turpmāk nākt pie viņa. Viņš izskatījās smieklīgs un reizē bīstams.
Es pie viņa nemaz negāju bieži, tikai tad, kad nesu mazgāt veļu, varbūt kādas reizes piecas sešas. Larsa parasti mājās nebija, un es ar Emmu patērzēju gan par senajām dienām, gan arī par tagadni. Pēdējo reizi, kad es tur biju, Larss negaidot pārradās mājās un nikni pārmeta Emmai, tāpēc ka viņa sēdēja manā klātienē apakšsvārkos. «Ir taču tik karsts,» viņa atbildēja. «Bet matus tu arī karstuma dēļ esi atlaidusi, vai?» Un viņš atkal sāka kliegt uz sievu. Tad es gāju projām, pateikdams arlabunakti, bet viņš man neatbildēja.
Kopš tā laika es viņa mājā nebiju rādījies. Kāpēc viņš atnāca tieši šovakar? Pie visa vainīga Ragnhilda, kas atkal staigāja apkārt mēļodama.
Uz stingrāko aizliedzis man spert kāju viņa mājā, Larss pamāja ar galvu un caur pieri blenza uz mani. Droši vien cerēja, ka šāds trieciens mani uz vietas nogalēs.
— Esmu dzirdējis, ka arī Emma bijusi pie tevis. Varu apzvērēt, ka savu degunu viņa te vairs nerādīs, — viņš draudīgi teica.
— Viņa pāris reižu te bija pēc veļas.
— Nu jā, pēc veļas! Bet tu pats arī gandrīz katru dienu velcies pie mums ar saviem kankariem. Šodien atstiep kreklu, bet rīt — apakšbikses. Lai tavu veļu mazgā Ragnhilda!
— Labi jau, labi.
— Draņķis tāds! Ložņā pa cita sētu un lakstojies ap sievu, kad vīra nav mājās. Paldies par tādu draudzību!
Pienāca Nilss, viņš noģidis, kas šeit notiek, un, kā jau labs biedrs, grib man palīdzēt. Viņš bija dzirdējis Larsa pēdējos vārdus un apliecināja, ka visu laiku, kopš es te uzturos, nekā slikta no manas puses nav pamanījis.
Taču Larss Falkenbergs pēkšņi piepūtās kā tītars un nicīgi noraudzījās uz Nilsu.
Īstenībā viņam uz Nilsu jau sen bija zobs. Larss nebija peļams strādnieks, it īpaši savā jaunsaimniecībā, tomēr ar Nilsu viņu nekādā ziņā nevarēja salīdzināt. Un tas aizskāra Larsu Falkenbergu.
— Ko tu te muldi? — viņš jautāja.
— Runāju skaidru patiesību, — Nilss atbildēja.
— Ak tā, patiesību, nelga tāds! Man uz tevi tikai nospļauties!
Tad es ar Nilsu aizgāju, bet Larss vēl mums aiz muguras kaut ko uzsauca. Ejot garām ceriņu saaudzei, mēs, protams, tur ieraudzījām Ragnhildu, kas ostīja ziedus.
Tajā vakarā es nolēmu atstāt Evrebi, tiklīdz būšu pabeidzis cirst kokus. Kapteinis atbrauca pēc trim nedējām, ka bija solījies, un, redzēdams, ka biju nokasījis rijas sienai atlupušo krasu, mani uzslavēja. «Tev vajadzēs to arī nokrāsot,» viņš sacīja. Es parādīju, cik daudz koku esmu nocirtis, un teicu, ka mežā nekas liels vairs nav palicis, ko darīt. «Cērt tikai, cērt!» kapteinis atļāva. Un tad aizbrauca uz nometni, teikdams, ka ieradīšoties atkal pēc trim nedēļām.
Taču es vairs negribēju palikt Evrebē trīs nedējas. Nocirtu vēl dažus dučus koku un tad izdarīju aplēsi — tagad pietiks. Mežā un kalnos es vēl nevarēju dzīvot, puķes tur ziedēja, bet ogu nebija. Putni, kas pārojās, dziedāja un vīteroja, laidelējās taurenīši, mušas un odi, bet nebija nedz lāceņu, nedz citu ēdamu ogu.
Tagad esmu pilsētā.
Aizgāju pie inženiera Lasena, koku pludināšanas uzrauga; viņš turēja vārdu un mani pieņēma darbā, lai gan pludināšana jau bija pilnā sparā. Sākumā man uzdeva staigāt gar upes krastu un atzīmēt kartē tās vietas, kur plosti sastrēguši. Inženieris bija lāga puisis, tikai pārāk jauns, viņš deva man gluži liekus norādījumus, domādams, ka es no pludināšanas neko nesajēdzu. Šai ziņā viņš atgādināja pārgudru puiku.
«Un šis jaunais cilvēks bija izpalīdzējis kapteinim Falkenbergam grūtā brīdī!
Tagad kapteinis droši vien grib ātrāk norēķināties un tāpēc liek nocirst savus pēdējos kokus,» es nodomāju. Es vēlēju kapteinim labu un sāku sev pārmest, ka vēl dažas dienas nenostrādāju mežā, lai kapteinis drīzāk varētu nomaksāt parādu. Ko tad, ja tagad viņam kāda nieka pietrūks?
Inženieris Lasens, protams, bija pārticis cilvēks. Viņš dzīvoja viesnīcā, divistabu numurā; es gan biju bijis tikai viņa kantorī, bet arī tur bija dārga iekārta, daudz grāmatu un žurnālu, sudraba rakstāmpiederumi un apzeltīts altimetrs, un daudz citu lietu. Viņa vasaras mētelis ar zīda padrēbi karājās pie sienas. Viņš šajā pilsētiņā bija bagāta un izcila persona, ne jau velti vietējais fotogrāfs bija izlicis vitrīnā lielu inženiera ģīmetni.