Turklāt es redzēju, ka viņš pēcpusdienā pastaigājās ar šejienes jaunajām dāmām.
Tā kā viņš bija pludināšanas darbu galvenais vadītājs, tad vismīļāk pastaigājās pa divi simti trīsdesmit olekšu garo tiltu. Te viņš apstājās un raudzījās gan uz vienu, gan otru pusi. Taisni pie šā tilta balstiem un lejāk, kur upe sašaurinājās, gadījās vislielākie sastrēgumi. Šo sastrēgumu dēļ inženieris turēja pilsētā veselu brigādi strādnieku. Kad viņš stāvēja uz tilta un vēroja pludinātāju darbu, viņš atgādināja kuģa admirāli, jaunu un enerģisku, kura pavēles tiek izpildītas bez ierunām. Dāmas, ar kurām viņš bija atnācis, klusi un padevīgi stāvēja uz tilta, kaut gan šeit vienmēr no upes vēdīja dzestrums. Lai pārspētu ūdenskrituma šalkoņu, viņas sarunājoties sabāza galvas kopā.
Bet tieši tai brīdī, kad inženieris, ieņēmis savu komandposteni uz tilta, grozījās un kustējās gan šā, gan tā, viņš pēkšņi izskatījās mazs un lempīgs, šaura sporta jaka cieši apspīlēja muguru, tālab dibenpuse likās neproporcionāli plata.
Jau pirmajā vakarā, kad es visu biju ar viņu norunājis un saņēmis norādījumu rīt no rīta iet gar upi uz augšu, es viņu sastapu divu dāmu sabiedrībā. Mani ieraudzījis, viņš apstājās līdz ar savām pavadonēm un vēlreiz deva man tos pašus norādījumus.
— Labi, ka es tevi satiku. Tātad rīt no rīta agri piecelies, paņem līdzi plostnieka ķeksi un atbrīvo sastrēgušos baļķus. Ja sastrēgums pārlieku liels, atzīmē to uz kartes. Karti tu taču saņēmi? Un ej tālāk, kamēr satiksi manu otru plostnieku. Bet iegaumē, atzīmi taisi ar sarkanu, nevis ar zilu zīmuli.
To sacījis, viņš pievērsās savām dāmām un paskaidroja:
— Esmu pieņēmis šo cilvēku sev par palīgu, es viens pats nepagūstu apstaigāt visu krastmalu.
Lai parādītu, cik ļoti ir aizņemts, viņš izvilka kabatas grāmatiņu un tajā kaut ko atzīmēja. Viņš bija tik jauns, un viņam patika padižoties daiļo dāmu acīs.
Otrā rītā es jau četros devos ārā; kad bija uzaususi gaisma, jau atrados labi tālu krastmalā. Līdzi man bija ēdiens un plostnieka ķeksis, kas ne ar ko neatšķīrās no laivas ķekša.
Te nekuploja pamežs kā kapteiņa Falkenberga īpašumā. Kailo un akmeņaino augsni jūdzēm tālu klāja tikai virši un nobirušas skujas. Jā, te viss bez žēlastības bija nocirsts, kokzāģētavas aprijušas pārāk daudz. Palikuši vienīgi nīkulīgi kociņi, jaunaudzes gandrīz nekur neredzēja, visa apkaime likās drūma un nomācoša.
Kad ap pusdienas laiku biju likvidējis pāris sīku sastrēgumu un atzīmējis kartē vienu lielu, es ieturēju maltīti un iedzēru upes ūdeni. Mazliet atpūties, es devos tālāk un nosoļoju līdz pat vakaram. Pievakarē nonācu pie liela sastrēguma, kur jau rosījās kāds cilvēks, kuru man vajadzēja sastapt. Es tūlīt negāju viņam klāt, bet vispirms nolūkoju viņu iztālēm. Šis cilvēks rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi, acīmredzot baidījās par savu dzīvību, bet vēl vairāk baidījās saslapināt kājas. Labu laiciņu es par viņu uzjautrinājos. Tikko viņam draudēja briesmas aizpeldēt uz atsvabināta baļķa, viņš jau laikus metās projām. Tad es piegāju tuvāk un pavēros viņā ciešāk — tas bija mans senais biedrs Grīnhusens.
Mans vecais draugs, pārinieks Skreijā, tas pats, ar kuru kopā es pirms sešiem gadiem mūrēju aku.
Tagad viņš bija te.
Mēs sasveicinājāmies, apsēdāmies uz baļķu sagrēdojuma un aprunājāmies, viens caur otru vaicājām un atbildējām. Tagad jau bija par vēlu darbu turpināt, mēs piecēlāmies un gājām gar krastmalu līdz tai vietai, kur Grīnhusens bija no baļķiem sev uzcēlis būdu. Mēs ielīdām tajā, iekūrām uguni, uzvārījām kafiju un ieturējām vakariņas. Tad atkal izlīdām ārā un, viršos atlaidusies, aizsmēķējām savas pīpes.
Grīnhusens bija novecojis, galīgi sakrities pa šiem gadiem tāpat kā es un vairs negribēja pat atcerēties mūsu trakulīgo jaunību, kad dejojām visu cauru nakti. Viņu toreiz dēvēja par rudo vilku. Jā, bet tagad viņš atgādināja nodzītu kleperi, pat smaidīt bija atradis. Būtu man līdzi dzeramais, varbūt viņš kļūtu priecīgāks, bet dzeramā nebija.
Jaunības gados Grīnhusens bija spīvs un iecirtīgs, bet tagad bija kļuvis truls un pieļāvīgs. Saki ko sacīdams, viņš tikai atbildēja: «Pilnīgi iespējams,» — vai: «Jā, tev taisnība.» Tā viņš teica nevis tāpēc, ka man piekristu, bet tāpēc, ka dzīve bija aplauzusi viņam ragus. Jā, mūsu tikšanās nemaz nebija tik patīkama, dzīve mūs visus līdz ar gadiem padara rāmus.
— Diena aiziet pēc dienas, tāds rīts, tāds vakars, tikai es pats vairs neesmu tāds kā agrāk, — Grīnhusens stāstīja. Pēdējā laikā viņu mokot reimatisms, arī krūtīs šad tad iesāpoties, acīmredzot ar sirdi neesot vairs labi. Bet, kamēr inženieris Lasens dodot viņam darbu, iztikt varot, upi viņš tagad pazīstot no viena gala līdz otram un siltā laikā pārnakšņojot šajā būdiņā. Par apģērbu arī neesot liela bēda, tās pašas drēbes gan ziemu, gan vasaru. Pagājušajā gadā viņam uzsmaidījusi laime, Grīnhusens turpināja, viņš atradis noklīdušu aitu. Jā, nevis mežā, bet, lūk, tur. Un Grīnhusens parādīja ar pirkstu kaut kur uz upes augšteces pusi. Šā atraduma dēļ viņam visu ziemu pa svētdienām pusdienās bijusi svaiga gaļa. Viņam Amerikā vēl esot tuvinieki, precējušies bērni, kas tur iekārtojušies kā nu kurais, tikai viņam no tiem neesot nekāda labuma. Pirmajā laikā viņi sūtījuši nelielu pabalstu, bet tagad jau pagājuši turpat divi gadi, kopš nav saņemta ne rakstu rindiņa. Redz, kādas viņiem abiem ar sievu esot vecumdienas!
Grīnhusens nogrima domās.
No meža un no upes atskanēja nerimtīga šalkoņa. Te nebija nedz putnu, nedz zvēru, bet, pacēlis akmeni, es ieraudzīju zem tā kaut kādu dzīvību.
— Kā tu domā, no kā pārtiek visa šī sīkā radība? — es vaicāju.
— Kāda sīkā radība? — jautāja Grīnhusens. — Ā, šitie! Tās taču ir skudras.
— Nē, tās ir īpašas vabolītes, — es paskaidroju. — Ja šādu vabolīti noliek uz velēnas, bet virsū uzspiež akmeni, tā tik un tā paliek dzīva.
— Var jau būt! — Grīnhusens atbildēja, bet bija redzams, ka viņš manos vārdos lāgā neklausās.
Tad es turpināju klusībā risināt savu domu: «Bet, ja paliks zem akmens skudru, pēc laiciņa tur vairs nebūs nevienas vabolītes.»
Bet mežs šalc, un arī upe šalc, viena mūžība saskaņojusies ar otru mūžību. Taču vētra un negaiss liecina, ka abas mūžības sākušas karu.
— Jā, tā tas ir, — Grīnhusens beidzot ierunājas.
— Četrpadsmitajā augustā paliks divi gadi, kopš es saņēmu pēdējo vēstuli no Oleas, vēstulē bija arī smuka bildīte. Olea dzīvo Dakotā, tā izskatās pēc lepnā uzņēmuma, bet neko vairāk neesmu dabūjis zināt. Varbūt ar dieva palīgu viss vēl nokārtosies, — Grīnhusens teica un nožāvājās. — Jā, ko es vēl gribēju prasīt, — cik viņš tev dienā dos?
— Nezinu.
Taču Grīnhusens pavērās manī aizdomīgi, domādams, ka neesmu atklāts.
— Nu labi, labi, man jau vienalga. Tāpat vien paprasīju, — viņš noteica. Lai viņu nomierinātu, es sāku minēt:
— Divas trīs kronas droši vien dos.
— Tev jau dos, — viņš skaudīgi nosaka. — Bet man, rūdītam plostniekam, ne reizi divas kronas nav devis.
Taču viņš tūlīt nobijās, ka es to visu nepastāstu priekšniecībai, un tūlīt sāka cildināt inženieri Lasenu.
— Viņš man ir tikpat kā tēvs, jā, to es varu katram apgalvot.