Inženieris Lasens — Grīnhusenam tēvs! Likās smieklīgi dzirdēt šādus vārdus no vecā, bezzobainā Grīnhusena mutes. Ja es gribētu, tad no viņa varētu izdibināt daudz ko par inženieri Lasenu, bet es nekā netaujāju.
— Vai inženieris nelika man pateikt, lai es eju uz pilsētu? — Grīnhusens jautāja.
— Nē.
— Lāgiem viņš mani izsauc — ne jau darba dēļ, bet tāpat vien, lai aprunātos. Zelta cilvēks!
Tuvojās vakars. Grīnhusens atkal nožāvājās, ielīda savā būdā un likās gulēt.
No rīta mēs likvidējām sastrēgumu.
— Ejam tālāk uz augšu gar upi! — Grīnhusens uzsauca. Es viņam sekoju. Pēc stundas gājiena ieraudzījām kalnu ciemata mājas un arumus. Pēc dīvainas domu asociācijas es atcerējos Grīnhusena aitu.
— Vai te tu atradi savu aitu? — es vaicāju. Grīnhusens paskatījās uz mani.
— Te? Nē. Daudz tālāk. Pie pašas robežas, kur ir Truvatna.
— Vai tad Truvatna nav kaimiņu novadā?
— Vienalga, taču ļoti tālu.
Pēkšņi Grīnhusens nolēma tālāk iet viens pats. Viņš apstājās un pateicās par pavadonību.
— Es labprāt ieiešu tev līdzi tai sētā, — es iebildu. Bet izrādījās, ka Grīnhusens nemaz nedomā iegriezties šajā sētā, savu mūžu tur neesot bijis. Man atlika tikai doties atpakaļ uz pilsētu.
Es tā arī darīju un atgriezos pilsētā pa to pašu ceļu, pa kuru biju atnācis.
VI
Šāds darbs mani neapmierināja, es to pat neuzskatīju par darbu. Jāstaigā tikai gar upmalu turp un atpakaļ un jāizjauc nelieli sastrēgumi. Pēc katra šāda gājiena es atgriezos atpakaļ pilsētiņā, kur biju noīrējis istabu. Man bija tikai viens paziņa —nesējs, kas vienlaikus bija arī izsūtāmais viesnīcā, kur dzīvoja inženieris Lasens; tas bija dūšīgs puisis ar bērna acīm un milzīgām dūrēm, viņš varēja izplest pirkstus vienpadsmit collu platumā. Bērnībā viņš esot kritis un stipri sasitis galvu, tāpēc nespējot gūt dzīvē panākumus, vienīgi derot smagu nastu nešanai. Ar viņu es lāgu lāgiem aprunājos, citādi man pilsētā nebija neviena, ar ko patērzēt.
Ak, šī mazā pilsētiņa!
Ja ūdens upē pacēlies, visā pilsētiņā dzirdama nerimtīga šalkoņa un pati pilsētiņa šķiet it kā sadalīta divās daļās. Cilvēki dzīvo koka mājelēs gan dienvidu, gan ziemeļu pusē no šās šalkoņas un kaut kā iztiek no dienas dienā. Neviens no daudzajiem bērniem, kas skrien pāri tiltam uz veikalu, nav noskrandis, visi liekas paēduši un piemīlīgi. Visjaukākās ir izstīdzējušās, garkājainās pusaudzes — tās ir tieviņas un līksmas, aizņemtas cita ar citu un savām meiteņu darīšanām. Brīžiem viņas apstājas tilta vidū, skatās lejā uz sastrēgušajiem baļķiem un uzmundrina plostniekus skaļiem saucieniem. Pēc tam skuķes laiž vaļā smieklus un piebiksta cita citai ar elkoni.
Taču putnu te nav.
Dīvaini, bet te nav neviena putna. Klusajos vakaros, saulei rietot, kanālā spīguļo spoguļgluds ūdens, dziļš un nekustīgs. Virs tā lidinās odi un naktstauriņi, atainojas krastmalas koki, bet šais kokos neredz neviena putna.
Varbūt tur vainīga upes šalkoņa, kas pārmāc visas citas skaņas, un putniem nepatīk, ka tie nedzird paši savu dziesmu. Un tā nu iznāk, ka vienīgie spārnaiņi te ir odi un mušas. Dievs vien zina, kāpēc pat žagatām un vārnām netīk šī pilsētiņa.
Ikvienas mazpilsētas iedzīvotājiem katru dienu gadās kāds iegansts, lai satiktos; lielā pilsētā šim nolūkam noder promenāde, bet Rietumpiekrastes pilsētās — pasta tvaikonis. Tur nemaz nav iespējams neierasties piestātnē, kad pienāk pasta tvaikonis.
Taču šajā mazajā pilsētiņā, kas atrodas trīs jūdzes attālu no jūras, turklāt to no visām pusēm ieskauj kalni, ir upe. Vai ūdens līmenis šonakt cēlies vai krities? Vai baļķu sastrēgumu līdz vakaram izdosies likvidēt? Tas viss mūs ļoti interesē. Taisnība, šeit vēl ir dzelzceļa atzarojums, bet kur tas der, ja tepat izbeidzas un vagoni iesprūst kā korķi pudeles kaklā. Un šie vagoniņi! No ārienes tīri glīti, bet cilvēkiem kauns tajos braukt, jo tie ir vecmodīgi un sagrabējuši, tajos pat nevar apsēsties, nenoņemot cepuri.
Jā, te ir arī tirgus, baznīca, skola un pasts. Un vēl kokzāģētava un kokapdares fabrika. Un apbrīnojami daudz veikaliņu.
Cik bagāta pilsētiņa! Es te esmu svešinieks, tāds esmu visur, tomēr bez upes varu uzskaitīt vēl daudz ko. Vai pilsētiņa kādreiz bijusi lielāka nekā patlaban? Nē, nekad, jau divarpus gadsimtu tā ir tikai mazpilsēta. Toties senāk te starp sīkajiem ļautiņiem dzīvojis kāds dižvīrs, vietējais valdonis, tas braucis karietē ar sulaiņiem uz kāpšļiem, — bet tagad mēs te visi esam vienādi. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam vienādi ar inženieri Lasenu, koku pludināšanas uzraugu, kurš var atļauties īrēt viesnīcā divistabu numuru.
Man nav nekā, ko darīt, tāpēc nododos pārdomām.
Te ir viens liels nams, aptuveni divsimt gadu vecs, to cēlis Ole Olsens Ture.
Nams tiešām ir milzīgs, tam ir divi stāvi, un tas aizņem veselu kvartālu; tagad to izlieto par noliktavu. Toreiz, kad namu cēla, te vēl bija daudzi koki resniem stumbriem, cietiem kā dzelzs, tajos pat cirvi nevarēja iecirst. Un šai namā ir zāles un kambari kā īstā pilī. Te valdījis Ture, dižākais no dižākajiem.
Laiki mainījās, mājas cēla ne tikai lielas, tās vairs nebija vienīgi patvērums no lietus un aukstuma, bet priecēja arī acis. Upes viņā krastā ir veca ēka ar ampīra stilā celtu verandu, ko rotā kolonnas un frontons. Ēkas arhitektūra gan nav nevainojama, tomēr ēka izskatās skaista un slejas kā balts templis pret zaļajiem kalniem. Manu uzmanību saista vēl viena māja. Tā atrodas pie tirgus laukuma.
Divviru parādes durvis rotā senlaicīgas aplodas un rokoko stila spogulis Luija XVI stilā. Pie durvīm ir plāksnīte ar arābu cipariem rakstītu gadskaitli — 1795. Lūk, kad šeit sākušās pārmaiņas! Tātad šajā mazpilsētiņā dzīvojuši cilvēki, kas bez telegrāfa un tvaika mašīnām spējuši sekot laika garam.
Pēc tam šeit sāka celt mājas, lai būtu patvērums pret sniegu un lietu, nevis aiz kādiem citiem nolūkiem. Tās nebija nedz lielas, nedz glītas. Cēlējiem rūpēja vienīgi tas, lai pēc šveiciešu parauga sagādātu pajumti sievai un bērniem. Un no šīs nenozīmīgās Alpu tautas, kas visā savā vēsturē nekā izcila nav radījusi, mēs iemācījāmies noniecināt sava mitekļa ārējo izskatu, tiklīdz to noniecināja klaidoņi tūristi. Kam vajadzīgs baltas, templim līdzīgas mājas skaistums? Nevienam no tā nedz silts, nedz auksts, ja šāda māja tik jauki balto pret zaļajiem kalniem. Un kam vajadzīgs pārlieku lielais nams, kas saglabājies no Oles Olsena Tures laikiem? Tajā taču varētu izbūvēt divdesmit dzīvokļu!
Mēs esam slīdējuši zemāk un zemāk. Toties kurpnieki priecājas — nevis tāpēc, ka mēs esam vienādi lieli, bet tāpēc, ka esam vienādi mazi. Tā nu tas ir!
Pa garo tiltu ir labi staigāt, tas ir līdzens kā grīda, jā, pa to bez bažām var pastaigāties pat jaunas dāmas. No tilta paveras skats uz visām pusēm, tas ir lielisks novērošanas punkts dīkdieņiem.
No augšas līdz mums, plostniekiem, kas likvidē baļķu sastrēgumu, atskan saucieni. Taču no augšteces peld šurp aizvien jauni baļķi, un sastrēgums top lielāks un lielāks, dažkārt vienā vietā sablīvējas pāri par simt baļķu. Ja veicas labi, plostnieki drīz likvidē sastrēgumu. Bet, ja neveicas, tad baļķi var aizraut nelaimīgo plostnieku līdz ūdenskritumam un tur viņš aiziet bojā.
Desmit vīru ar ķekšiem atbrīvo sastrēgušos baļķus, visi ne vienreiz vien iekrituši ūdenī, tāpēc izmirkuši līdz ādai. Priekšstrādnieks norāda, kurš baļķis jāatbrīvo vispirms, bet lāgiem mēs no tilta samanām, ka tur lejā nav vienprātības. Šajā troksnī mēs nekā nevaram sadzirdēt, taču redzam, ka vispirms tiek atbrīvots pavisam cits baļķis, jo kāds pieredzējis pludinātājs devis savu norādījumu. Es, kas saprotu viņa izrunu, it kā dzirdu, ka viņš pikti un noteikti saka: «Vispirms jāatbrīvo to tur!»