Desmit acu pāru pievēršas jaunajam baļķim un seko tā ceļam citu baļķu jūklī; ja viņi vienojas, tad baļķī iecērtas desmit ķekšu. Tādos mirkļos ar ķekšiem apspraudītie baļķi atgādina arfu ar saspringtām stīgām, no desmit mutēm atskan vienots sauciens:
«Heisā!» Visi reizē velk, un baļķis tikko manāmi izkustas. Jauns vilciens un kliedziens, baļķis vēl mazliet paslīd uz priekšu. Šķiet, ka desmit skudras nopūlas ap vienu zariņu. Beidzot baļķis aizpeld lejup pa straumi.
Taču gadās baļķis, kuru it nemaz nevar izkustināt, bet atbrīvot vajag tieši to. Tad plostnieki apstājas tam apkārt un ietriec tajā savus ķekšus. Citi grūž, un citi velk. Ja baļķis ir sauss, to saslapē, lai tas labāk slīdētu. Tagad ķekši vairs neslejas stingrā kārtībā kā arfas stīgas, tagad tie krustojas kā zirnekļa tīmekļi.
Reizēm augu dienu atskan šie saucieni, tie apklust tikai pusdienas laikā. Jā, reizēm tie skan pat vairākas dienas. Pēc tam mūsu dzirde uztver citas skaņas — cirvja klaudzienus. Kāds sasodīts baļķis tā iesprūdis, ka to nekādi nevar izkustināt, un, lai likvidētu sastrēgumu, šis baļķis jāsacērt. Jācērt nav ilgi, citu baļķu spiediens drīz salauž iespītīgo baļķi kā skaliņu, un viss milzīgais haoss sakustas. Šādā brīdī plostnieki pārtrauc darbu un vērīgi raugās, kas notiek: ja sāk kustēties tā sastrēguma daļa, kur viņi stāv, tad viņiem kaķa veiklumā jālec uz drošāku vietu. Šāds darbs ik dienu, ik stundu prasa ārkārtīgi lielu spraigumu, dzīvība un nāve ir paša plostnieka rokās.
Taču šī pilsēta, lai arī dzīva, tomēr ir mirusi.
Šāda mirusi pilsēta ir tik nožēlojama, jo cenšas pierādīt, ka ir vēl dzīva. Tāda ir Brige, tādas ir daudzas pilsētas gan Holandē, gan Dienvidvācijā, gan Ziemeļfrancijā, gan Austrumos. Stāvot šādas pilsētas galvenajā laukumā, tu, cilvēks, pats sev saki:
«Rau, kādreiz šī pilsēta bijusi dzīva, es joprojām satieku cilvēkus uz ielām!»
Lūk, kas ir dīvaini, — mūsu pilsēta ir aizmirsta, to ieslēdz kalni, tomēr arī te ir savas skaistules un godkārīgi vīrieši kā visās citās pilsētās. Tikai dzīve te ir tik ērmota — cilvēki ar saliektiem pirkstiem, peles acīm un ūdenskrituma šalkoņas aizkurlušām ausīm. Viršos rāpo vabole, ceļā tai pagadās viens otrs dzeltens zāles stiebriņš, vabolei tie šķiet milzu koki. Divi vietējie tirgoņi iet pāri tiltam, viņi, bez šaubām, dodas uz pastu. Viņi nosprieduši kopā nopirkt veselu loksni pastmarku, lai dabūtu atlaidi. Ak, šie pilsētiņas tirgoņi!
Ik dienas viņi savu veikalu skatlogos izliek gatavus apģērbus, audumus un citas preces. Taču es reti redzu kādu pircēju atveram viņu veikalu durvis. «Gan jau atnāks kāds zemnieks no ielejas,» es sākumā nodomāju. Un nebiju maldījies, šodien tiešām redzēju zemnieku, ai, cik tas bija jautrs un pārsteidzošs skats!
Viņš bija ģērbies kā tautas pasakās — īsā kamzolī ar sudraba pogām, pelēkās biksēs ar melnu ādas apšuvumu. Viņš sēdēja mazos ratos, kurus vilka mazs zirģelis, bet ratos stāvēja maza sarkanbrūna gotele, ko droši vien veda pie miesnieka. Visi trīs dzīvie radījumi — cilvēks, zirgs un govs — bija tik mazi un veci, it kā rūķi būtu iznākuši no pazemes pastaigāties starp cilvēkiem, un es nebrīnītos, ja viņi tūdaļ izgaistu manu acu priekšā. Piepeši gotiņa rateļos gari iemāvās. Pat šī skaņa likās nākam no citas pasaules.
Pēc pāris stundām es redzēju šo zemnieku jau bez zirga un bez govs. Viņš iegāja veikalā iepirkties. Es gāju viņam līdzi pie seglinieka un pie stiklinieka Vogta, kas tirgojās arī ar ādām. Šis daudzpusīgais komersants vispirms gribēja apkalpot mani, bet es aizbildinājos, ka vispirms vēlos apskatīt seglus un stiklu, turklāt man nav jāsteidzas. Tad Vogts pievērsās rūķim.
Viņi, kā izrādījās, bija veci paziņas.
— Nu, atkal esi mūsu pilsētā?
— Kā tad, kā tad!
Un viņi sāka runāt par laiku, vēju un ceļiem, par sievu un bērniem, kuriem klājoties tāpat kā jau parasti, par ražas izredzēm, par to, ka upe nedēļas laikā nokritusies veselu ceturtdaļu, par lopu cenām, par grūtajiem laikiem. Tad viņi paņēma ādu, taustīja, grozīja un novērtēja. Un, kad beidzot nogrieza vajadzīgo gabalu un nosvēra, tad rūķim tas likās pārāk smags. Svaru vajagot noapaļot, tās lotes neesot ko rēķināt! Viņi tielējās labu laiku, kā jau piederas. Un, kad beidzot vajadzēja maksāt, zemnieks izvilka īstu pasaku maku, piesardzīgi un uzmanīgi izņēma no tā šiliņu pēc šiliņa; vairākas reizes abi tos pārskaita, tad rūķis aiztaisa maku. Vairāk viņam neesot!
— Tev taču vēl ir sīknauda un arī papīra nauda!
— Papīra nauda? Nē, nē. To nedrīkst mainīt.
Atkal tielēšanās, garas runas, neviens negrib piekāpties, līdz beidzot darījums tiek noslēgts.
— Aplam dārgs gan tas ādas lēveris, — pircējs sūkstījās.
Bet pārdevējs atbildēja:
— Es taču tev ādu gandrīz par velti atdevu! Tikai atceries mani, kad citureiz iebrauksi pilsētā!
Jau vēlā pēcpusdienā es ieraudzīju rūķi atgriežamies mājās pēc saskares ar cilvēkiem. Gotele bija palikusi pie miesnieka. Tagad rati pilni ar saiņiem un maisiem, viņš pats tipina nopakaļ, un bikšu ādas apšuvums pie katra soļa salokās trijstūrī. Vai nu viņš ir aprobežots, vai arī domu pārbagāts, kā mēdz būt pēc iedzeršanas, jo nopirkto ādas sloksni gluži kā aproci ir aplicis ap roku.
Tātad pilsētā atkal ieplūdusi nauda, te bijis zemnieks un pārdevis govi, un par saņemtiem šiliņiem sapircies preces. Tas uzreiz jūtams it visur, to mana trīs vietējie advokāti, trīs vietējās avīzes arī to mana — naudas apgrozījums šodien palielinājies.
Pilsēta dzīvo no šādas neražīgas apgrozības.
Ik nedēļu avīzēs parādās sludinājumi, ka tiek pārdotas mājas, ik nedēļu arī vietējās pašvaldības iestādes publicē sarakstu par mājām, kas nozīmētas ūtrupei. Kā tad tā? Nu tā. Daudz māju maina īpašniekus. Lielās upes akmeņainā ieleja nespēj pabarot šo pilsētu, kas iemitinājusies tajā kā bezmaksas gultasvietā. Ar kādu nejauši pagadījušos govi nekas nav līdzēts. Tāpēc šie šveiciešu namiņi, šīs mājeles jāpārdod.
Ja Rietumu mazpilsētā kādam jāpārdod sava māja, tad tas ir liels notikums, vietējie iedzīvotāji sapulcējas uz tilta, sabāž degunus kopā un sačukstas. Te, mūsu mazajā, bezcerīgajā pilsētiņā, neviens ne acu nepamirkšķina, ja viena vai otra māja zaudē sākotnējo īpašnieku. Šoreiz mana kārta, nākamreiz — tava! Un neviens par to neuztraucas.
Inženieris Lasens ienāca manā istabā un teica: jāatnes čemodāns.
— Uzliec cepuri un nāc man līdzi uz staciju.
— Nē, to es nedarīšu, — es atbildēju.
— Nedarīsi?
— Nē. Viesnīcā ir nesējs. Es labprāt novēlu viņam nopelnīt.
Ar to pilnīgi pietika, jo inženieris bija ļoti jauns, viņš raudzījās uz mani un klusēja. Bet, tā kā viņš bija iecirtīgs, tad nepiekāpās, tikai mainīja toni:
— Es vēlētos, lai to izdari tieši tu, tev jau tāpēc gabals nenokritīs.
— Nu, tā ir pavisam cita valoda. Es iešu.
Es uzliku cepuri un biju gatavs gājējs. Viņš soļoja pa priekšu, es viņam sekoju.
Pēc desmit minūtēm pienāca vilciens. Tas sastāvēja no trim vagoniņiem, no pirmajiem izkāpa daži pasažieri, bet no pēdējā — kāda dāma. Inženieris piesteidzās un palīdzēja viņai izkāpt.