Es nepievērsu uzmanību tam, kas notiek. Dāmai seju aizklāja plīvurs, rokās viņai bija cimdi, viņa pasniedza inženierim dzeltenu vasaras mēteli. Dāma likās samulsusi, viņa klusi pateica tikai dažus vārdus, turpretī inženieris runāja brīvi un skaļi, pat lūdza, lai viņa paceļ plīvuru. Dāma arī kļuva drošāka un pacēla plīvuru.
— Vai tagad tu mani pazīsti? — viņa jautāja. Es uzreiz kļuvu uzmanīgs, tā bija Falkenberga kundzes balss. Es pagriezos un ieskatījos viņai sejā.
Ak, cik skumīgi ir novecot, justies dzīves atstumtam! Atskārtis, kas stāv manā priekšā, es spēju domāt tikai par sevi — par savu miesas graustu. Es centos turēties taisnāk, palocīties dziļāk. Man bija brūna mazgājamā samta blūze un bikses — šādu apģērbu strādnieki parasti nēsā dienvidos, tikai diemžēl tieši šodien tas nebija mugurā. Kā tas mani apbēdināja un nomāca! Kamēr tie abi stāvēja un runājās, es prātoju, kādēļ inženieris aicināja līdzi uz staciju tieši mani. Varbūt gribēja ietaupīt dzeramnaudu nesējam? Varbūt vēlējās padižoties, ka viņam pašam ir savs kalpotājs?
Varbūt gribēja kundzi iepriecināt, ka viņa te sastop paziņas? Šajā ziņā viņam nebija laimējies: mani ieraugot, kundze pat satrūkās, viņa taču bija cerējusi te paslēpties no paziņām. Es dzirdēju, ka inženieris teica: «Vai redzi, kas viņš tāds? Viņš nesīs tavu čemodānu, dod man bagāžas zīmi!» Bet es nesveicināju, es aizgriežos projām.
Vēlāk es jutos daudz pārāks par inženieri. Es domāju; «Ak, cik dusmīga tagad būs kundze par viņa netaktiskumu! Viņš paņēmis līdzi cilvēku, kas ēdis viņas maizi toreiz, kad viņai pašai bija sava māja. Bet šis cilvēks, izrādās, ir daudz smalkjūtīgāks, viņš novēršas un izliekas viņu nepazīstam. Nez kāpēc visas dāmas līp klāt šim subjektam ar resno dibenu.»
Pūlis uz perona izklīdis. Dzelzceļa kalpotāji novirza vagoniņus uz citām sliedēm un sāk formēt no tiem jaunu vilcienu. Tagad ap mums vairs nav neviena cilvēka.
Inženieris un kundze stāv un runājas. Kādēļ viņa atbraukusi? Kā lai es to zinu! Droši vien tas jaunais vējgrābslis pēc viņas noilgojies un atkal grib viņu iegūt. Varbūt viņa atbraukusi uz savu galvu, lai noskaidrotu attiecības? Laikam gan tas beigsies ar to, ka viņi saderināsies un apprecēsies. Hugo Lasena kungs neapšaubāmi ir bruņinieks un Falkenberga kundze — viņa iemīļota. Tagad rozes vien ziedēs viņas dzīves ceļā!
— Nē, tas nav iespējams! — inženieris smaidīdams izsaucas. — Ja tu negribi būt mana krustmāte, tad esi mana māsīca!
— Cst! — viņa inženieri apsauc. — Sūti projām šo cilvēku.
Tad pie manis pienāk inženieris ar bagāžas zīmi rokā un visai svarīgi pavēl — kā jau priekšnieks savam apakšniekam:
— Aiznes čemodānu uz viesnīcu!
— Klausos! — es atbildu un paceļu cepuri.
Un, nesdams čemodānu, es gudroju: «Tātad viņš vēlas, lai viņa ir krustmāte, paveca krustmāte! Viņam gan vajadzēja būt taktiskākam, es tāds būtu bijis. Es visiem teiktu: «Pie karaļa Hugo ieradies gaišs eņģelis, paraugieties, cik viņa ir jauna un daiļa, viņas pelēkās acis raugās tik grūtsirdīgi, jā, viņas skatiens ir grūtsirdīgs, bet viņas mati mirdz kā jūras viļņi, un es viņu mīlu. Un paraugieties uz viņu, kad viņa smaida! Viņas lūpas ir tik maigas un valgas, reizēm viņa tik nevarīgi smaida! Tagad es esmu karalis Hugo un viņa ir mana mīļotā!»»
Čemodāns nebija smagāks par dažu citu nastu, bet tas bija apsists ar dzelzs stīpām, un šīs stīpas saplēsa manu blūzi. Tad es pateicos liktenim, ka neesmu uzvilcis savu jauno samta blūzi.
VII
Pagāja dažas dienas. Mani nomāca bezdarbība, es dīki slaistījos apkārt; beidzot es griezos pie priekšstrādnieka, lai man iedala kādu darbu. Bet viņš mani noraidīja.
Šādi kungi no proletāriešu vidus ir varen iedomīgi, uz laukstrādniekiem viņi skatās no augšas un necieš tos savā tuvumā. Viņi iet no upes uz upi, dzīvo brīvu dzīvi, algu saņem skaidrā naudā un var atļauties nodzert visu nedēļas peļņu. Arī meitenes viņus labāk ieredz. Tāpat tas ir ar ceļa strādniekiem un visiem fabrikas strādniekiem. Pat amatniekus viņi uzskata par zemākas kārtas cilvēkiem, bet laukstrādniekiem viņu acīs nav nekādas cieņas.
Es, protams, zināju, ka mani pieņems plostnieku brigādē, kad vien gribēšu, — jāgriežas tikai pie darbu uzrauga. Taču man negribējās būt šim cilvēkam pateicību parādā, turklāt tādā gadījumā krietnie plostnieki sagādātu man īstu suņa dzīvi, līdz nebūšu iemantojis viņu labvēlību.
Beidzot pats inženieris griezās pie manis ar tādu uzdevumu, kuru izpildīt bija goda lieta.
Inženieris runāja ar mani laipni un saprātīgi.
— Ilgu laiku ir bijis sauss laiks, upē ūdens krities, baļķu aizvien vairāk sastrēdz. Aizej, lūdzu, pie cilvēka, kas strādā augštecē, un pie tā, kas strādā lejtecē, un norādi viņiem, lai viņi dara, ko var. Es, protams, domāju, ka tu rīkosies tāpat.
— Drīz jau būs lietus, — es teicu, lai kaut ko pateiktu.
— Taču man jārīkojas tā, it kā lietus vairs nekad nebūtu, — inženieris atbildēja ar jaunības nopietnību. — Iegaumē ik vārdu, ko tev teicu. Es pats taču nevaru būt it visur, it īpaši tagad, kad man ir viešņa.
Tad es viņa vārdus uzņēmu tikpat nopietni kā viņš pats un apsolīju darīt visu, kas manos spēkos. — Tātad man vēl nav pienācis laiks izbeigt klaidonību, tālab es paņemu ķeksi un pārtikas sainīti un devos vispirms uz augšteci un tad uz lejteci. Lai velti neēstu maizi, es ņēmos likvidēt aizvien lielākus sastrēgumus, dziedāju, it kā te būtu vesela plostnieku brigāde, un paveicu viens pats vairāku vīru darbu. Es pateicu Grīnhusenam inženiera rīkojumu un viņu krietni sabaidīju. Bet tad sākās lītavas.
Tagad baļķi viegli pārslīdēja pāri krācēm un ūdenskritumiem, tie atgādināja milzīgas, gaišas čūskas, kuras lāgiem izslēja virs ūdens gan galvu, gan asti.
Tagad inženierim bija bezrūpīgas dienas.
Taču es šai pilsētā nejutos kā mājās. Man gan bija pašam savs skabūzītis, taču visapkārt valdīja tāds troksnis, ka nekur nevarēju rast sev mieru. Turklāt jaunie plostnieki, kas dzīvoja šajā mājā, mani nemitīgi tramdīja. Visu šo laiku es cītīgi staigāju gar upi, lai gan man gandrīz nekā nebija ko darīt; es aizlavījos projām no mājas, apsēdos kaut kur zem klints nokares un sāpināju savu sirdi ar domām, ka esmu vecs un visu pamests. Vakaros es rakstīju vēstules saviem paziņām, lai būtu kam pažēloties, taču vēstules nenosūtīju. Tās bija skumjas dienas. Vienīgo mierinājumu radu, staigājot apkārt pa pilsētiņu un vēlāk pārdomājot katru redzēto sīkumu.
Bet vai inženieris vadīja savas dienas bezrūpībā? Es sāku to apšaubīt.
Kāpēc viņš tagad vairs neiet pastaigāties rītos un vakaros ar savu māsīcu? Viņš pat dažreiz apturēja vienu vai otru jaunu dāmu uz tilta un apvaicājas, kā viņai klājas.
To viņš nebija darījis jau veselas divas nedēļas. Paris reižu es viņu satiku kopā ar Falkenberga kundzi, viņa bija tik jauna, glīti ģērbusies un laimīga. Viņa izturējās mazliet izaicinoši un pārāk skaļi smējās. «Viņa acīmredzot vēl nav apradusi ar savu jauno stāvokli, bet rīt vai parīt jau būs citādi.» Ieraudzījis viņu mazliet vēlāk, es dusmojos. Viņa man šķita vieglprātīga, arī drēbes vairs nebija tik jaukas, viņai trūka agrākās piemīlības. Kur palicis maigais skatiens? Tagad tas kļuvis izaicinošs.
Saniknojies es pats sev sacīju; «Viņas acis spīd kā divas laternas pie kabareja durvīm.»
Tagad viņi abi laikam bija viens otram apnikuši, inženieris bieži staigāja viens pats, bet Falkenberga kundze sēdēja viesnīcā pie loga un skatījās uz ielu. Laikam tā paša iegansta dēļ atkal parādījās tuklais kapteinis Brālis, viņam, bez šaubām, vajadzēja uzjautrināt arī citus, ne tikai pašam sevi. Un šī pārliecīgā jautrība bija vainīga, ka mazajā pilsētiņa visu nakti dārdēja viņa smiekli. Taču viņa atvaļinājums beidzās, viņam bija jādodas atpakaļ uz savu daļu. Inženieris un Falkenberga kundze atkal palika divatā.