Kādreiz veikalā es dabūju dzirdēt, ka inženierim Lasenam bijusi maza nesaskaņa ar māsīcu. To veikalniekam stāstīja kāds ceļojošs tirgonis. Taču turīgajam inženierim Lasenam mūsu pilsētiņā bija tik liela cieņa, ka veikalnieks nemaz negribēja ticēt šim notikumam un šaubīdamies vaicāja:
— Viņi droši vien jokojās. Vai jūs pats to dzirdējāt? Kad tas notika?
— Mana istaba ir blakus inženiera istabai, tātad gribot negribot dzirdēju, ko viņi tonakt runāja, — viņš stāstīja. — Nav nekādu šaubu, viņi nesapratās, taču tā nebija nekāda lielā ķilda, gluži otrādi — pavisam maza. Viņa tikai teica, ka viņš vairs neesot tāds, kāds bijis agrāk, viņš esot pārvērties, un viņš atbildēja, ka te, pilsētā, nevarot būt tāds, kāds gribētu būt. Un tad viņa lūdza, lai viņš atlaižot kādu strādnieku, kas viņai esot ļoti nepatīkams, droši vien kādu plostnieku. Un viņš to apsolīja.
— Tad nu gan ir sarunu viela naktī! — veikalnieks noteica.
Tirgonis noteikti bija dzirdējis kaut ko vairāk nekā pateica, to varēja manīt no viņa sejas.
Vai tad es pats nebiju manījis, ka inženieris ir pārvērties? Viņš toreiz stacijā bija izskatījies tik priecīgs un skaļi runājis, bet tagad iecirtīgi klusēja, kad reizēm paņēma līdzi uz tilta kundzi. Es skaidri redzēju, kā viņi tur stāvēja un lūkojās katrs uz savu pusi. Ak tu debestiņ, cik nepastāvīga ir mīlestība!
Sākumā viss bija labi. Viņa runāja: «Cik te ir skaisti, cik plata upe un liels ūdenskritums, cik burvīga šalkoņa, cik maza pilsētiņa, ielas un cilvēki, bet galvenais — tu esi te!» Un viņš atbildēja: «Jā, un arī tu esi te!» Ak, cik viņi bija uzmanīgi viens pret otru! Bet pamazām laime viņus pārsātināja, viņi pārvērta mīlestību par preci, ko pārdod pa metriem, — tik neprātīgi viņi bija. Ar katru dienu viņam kļuva skaidrs, ka beigas būs bēdīgas. Pilsētiņa bija tik maza, un viņa māsīca te svešiniece, viņš nevarēja visur viņu pavadīt, vajadzēja lāgiem šķirties un retumis — protams, tikai ļoti reti — pusdienot atsevišķi. Ceļojošajam tirgonim laikam gan bija pašam savas domas par šo brālēnu un māsīcu. Pilsētiņa taču ir tik maza! Un viņa — nē, viņa to nespēja saprast! Vai pilsētiņa pa šo laiku nav pārvērtusies, kļuvusi vēl mazāka? Nē, mīļais draugs, tu pats esi pa šo laiku pārvērties!
Kaut gan lietus bija krietni nolijis un pludināšana veicās lieliski, tomēr inženieris devās nelielās pastaigās augšup un lejup gar upi. Varēja domāt, ka viņš labprāt grib būt projām no mājas. Arī viņa seja šajā laikā bija gaužām sadrūmusi.
Kādu dienu inženieris mani aizsūtīja pie Grīnhusena, lai atvedu viņu uz viesnīcu.
«Vai tiešām grib atlaist viņu?» es domāju. «Bet kundze taču ne reizi nebija redzējusi Grīnhusenu kopš savas atbraukšanas. Ko viņš nodarījis?»
Es atvedu Grīnhusenu uz pilsētu. Viņš tūdaļ pieteicās pie inženiera, inženieris uzvilka mēteli, un abi devās projām uz upes augšteci.
Vēlāk Grīnhusens atnāca pie manis un acīmredzot gribēja pastāstīt kādas jaunas ziņas, bet es nekā nevaicāju. Vakarā plostnieki pacienāja Grīnhusenu ar degvīnu, un viņam atraisījās mēle.
— Kas gan tā par māsīcu, kas atbraukusi pie inženiera kunga? Vai viņa drīz netaisīsies projām? Ar šitādām māsīcām ir tīrais negals, — Grīnhusens mēļoja. — Būtu labāk, ja viņš atvestu sievieti, ar ko nolēmis precēties! To es viņam pateicu.
— Vai tu viņam tā pateici? — kāds iejautājās.
— Jā, tieši tā. Un runājos ar inženieri gluži tāpat kā ar jebkuru no jums, — Grīnhusens plātījās. — Kā jūs domājat, kādēļ viņš lika mani atsaukt? To jūs neatminētu, kauču gudrotu līdz rītam. Jā, viņš mani lika atsaukt tikai tādēļ, lai ar mani apspriestos. Viņš jau arī agrāk ar mani apspriedās.
— Par ko tad viņš ar tevi apspriedās? Grīnhusens piepūtās kā pūslis.
— Es nemaz neesmu tāds muļķis, ka nevarētu runāties ar šitādu vīru. Un neesmu arī uz mutes kritis. «Tev, Grīnhusen, allaž netrūkst laba padoma,» inženieris man sacīja, «te tev būs divas kronas,» Tieši tā viņš sacīja. Un, ja jūs neticat maniem vārdiem, te būs tās divas kronas. Paskatieties!
— Bet par ko tad jūs runājāt? — atskanēja vairākas balsis.
— To Grīnhusens, protams, nedrīkst stāstīt, — es sacīju.
Es sapratu, ka inženieris laikam gan bija izmisis un nomocījies, ka sūtīja mani pēc Grīnhusena. Viņš bija tik maz pieredzējis šajā pasaulē, un, tikko radās šķēršļi, viņam bija nepieciešams kāds, kam izkratīt sirdi. Tagad viņš vienmēr staigāja apkārt nomākts, šķita, it kā viņš gribētu, lai visi saprot, kādas bēdas viņam uzbrukušas. Šis sportists ar atstiepto dibenu bija tikai nožēlojama jaunības parodija, raudulīgs spartietis. Interesanti zināt, kā viņš audzināts.
Būtu viņš vecāks, es viņu daudzkārt attaisnotu. Tagad es viņu droši vien ienīdu viņa jaunības dēļ. Ej nu sazini. Taču man viņš šķita jaunības karikatūra.
Pēc šiem vārdiem gan Grīnhusens, gan visi pārējie paskatījās uz mani.
— Varbūt nedrīkstu arī,— Grīnhusens svarīgi noteica. Taču plostnieki sāka iebilst.
— Kāpēc nedrīkst? Mēs nemaz nedomājam stāstīt to tālāk.
— Skaidrs, — vēl kāds iebildās. — Bet varbūt tu pats esi viens no tiem, kas tenko un visu atstāsta inženierim?
Tad Grīnhusens sadūšojās un sacīja:
— Es stāstīšu to, ko pats gribu, velti neprašņā. Stāstīšu tieši tik, cik man patiks.
Jā. Nestāstīšu neko citu kā tikai to, kas notika. Un, ja nu tu tik gaužām uzstājies, tad inženieris tev paziņos tādu jaunumu, ka tu atkritīsi augšpēdu. To viņš noteikti darīs, tikai drusku pacieties. Un, ja nu es pastāstu šo to, tad tā ir skaidra patiesība. Jā. Un, ja tu zinātu to, ko zinu es, tad šī māsīca sagādā inženierim tikai nepatikšanas, viņas dēļ inženieris pat nedrīkst doties uz pilsētu. Tā iet ar tādām māsīcām!
— Nu kā tad! Kā tad! — plostnieki atbildēja, lai nomierinātu Grīnhusenu.
— Kā jūs domājat, kāpēc viņš mani atsauca? Jā, tur viņš sēž — šis tips, kas atnāca pēc manis! Bet viņu pašu drīz atsauks, inženieris lika man to saprast. Vairāk es nekā neteikšu. Un, kā jau sacīju, inženieris man ir tikpat kā tēvs, jābūt no akmens, lai to nesaprastu. «Es jūtos tik drūms un nomākts, vai tu nezini, kā remdēt manas bēdas, Grīnhusen?» viņš man sacīja. — «Nē, bet jūs jau pats, inženiera kungs, to zināt vislabāk,» es atbildēju. Tieši tā atbildēju. — «Nē, es nezinu, bet vainīgas šīs sasodītās sievietes,» viņš sacīja. — «Jā, ar sievišķiem grūti tikt galā,» es atbildēju. — «Jā, tiesa kas tiesa,» viņš piekrita. — «Vai tad inženiera kungs nevar dabūt no viņām, ko vajag, un tad ar kāju pa dibenu?» — «Jā, tev ir taisnība, Grīnhusen,» inženieris atteica un kļuva mundrs. Savu mūžu nebiju vēl redzējis, ka cilvēks no pāris vārdiem tā atžirgst. No visas sirds nopriecājos. Lieku galvu ķīlā, ja kaut viens vārds, ko es teicu, nav patiesība. Es sēdēju šitā, kā sēžu tagad, un inženieris sēdēja tur, kur sēž tas tips... Un Grīnhusens aizrāvies mēļoja vienā mēļošanā.
Nākamajā rītā, tikko bija ataususi gaisma, inženieris Lasens mani apturēja uz ielas. Pulkstenis vēl nebija četri.