Es taisījos iet savā parastajā apgaitā augšup pa upi, līdzi nesu ķeksi un pārtikas sainīti. Grīnhusens tagad slaistījās pa pilsētu, un es biju nodomājis apstaigāt arī viņa gabalu līdz pašiem kalniem, tāpēc biju nodrošinājies ar divkāršu pārtikas krājumu.
Inženieris acīmredzot atgriezās no viesībām, viņš smējās un skaļi sarunājās ar saviem ceļa biedriem. Visi trīs bija krietni iereibuši.
— Es jūs panākšu! — viņš uzsauca saviem pavadoņiem, tad pievērsās man un vaicāja:
— Uz kurieni tu iesi? Es paskaidroju.
— Tas nav vajadzīgs, Grīnhusens viens pats tiks ar to galā. Turklāt es tagad sākšu pats visu pārbaudīt. Kā tu drīksti tā rīkoties, neminēdams man par to ne vārda?
Patiesībā viņam bija taisnība, un es lūdzu mani atvainot. Zinot, cik ļoti viņam patīk tēlot priekšnieku un pavēlēt, man vajadzēja būt piesardzīgākam.
Taču mana atvainošanās viņu vēl vairāk sakaitināja, viņš jutās aizskarts, smieklīgi uzbudinājās un teica:
— Lai tas vairs neatkārtotos! Maniem strādniekiem jādara tikai tas, ko es lieku. Es tevi pieņēmu vienīgi tādēļ, lai tev palīdzētu, tu man nemaz nebiji vajadzīgs, un tagad tu man nepavisam neesi vajadzīgs. Es stāvēju un klusēdams skatījos uz viņu.
— Šodien ienāc manā kantorī un saņem aprēķinu! — viņš vēl piebilda un grasījās turpināt savu ceļu.
Tātad mani atlaida! Tagad es sapratu arī Grīnhusena mājienus. Droši vien Falkenberga kundze vairs nespēja izturēt, ka rēgojos viņai acu priekšā un atgādinu viņas māju, tāpēc viņa pierunājusi inženieri, lai mani atlaiž. Bet vai tad es neizturējos taktiski toreiz stacijā, kad nelikos viņu pazīstam? Vai es kādreiz viņu sveicināju, ja satiku uz ielas? Vai mana smalkjūtība neprasīja atzinību?
Un te nu stāvēja šis jaunais inženieris un ar pārspīlētu uzbudinājumu mani atlaida no darba. Man likās — es viņu gaužām labi saprotu: viņš vairākas dienas bija staigājis apkārt, mocīdamies ar šo jautājumu, un visu nakti dzēris, lai iegūtu drosmi.
Varbūt esmu pret viņu netaisns? Var jau būt. Es atkal atcerējos, ka viņš ir jauns, bet es esmu vecs un mani droši vien tirda skaudība. Tāpēc neatbildēju dzēlīgi, kā biju nodomājis, vienīgi teicu:
— Labi, tad es izsaiņošu pārtiku.
Taču inženieris gribēja izmantot šo iespēju un atgādināja man notikumu ar čemodānu:
— Jā, tev ir dīvains paradums teikt «nē», kad es tev ko pavēlu. Neesmu pie tā pieradis. Un, tā kā neesmu drošs, vai tas atkal neatkārtojas, būs labāk, ja tu aizbrauksi.
— Labi jau, labi, — es atbildēju.
Viesnīcas logā es pamanīju kādu baltu stāvu un nodomāju, ka tur Falkenberga kundze laikam mūs novēro. Tāpēc vairāk nekā neteicu.
Taču inženierim pēkšņi ienāca prātā, ka uz ielas taču nevar ar mani norēķināties, tādēļ mums vēl būs jāsatiekas. Viņš jau laipnāk sacīja:
— Tātad atnāc šodien pēc algas. Vai esi jau aprēķinājis, cik tev pienākas?
— Nē, izlemiet pats, inženiera kungs.
— Jā, jā, — viņš apmierinājies noteica. — Patiesībā tu esi krietns vīrs, cita nekā nevaru sacīt. Bet dažādi apstākļi... turklāt tā nav mana vēlēšanās, tu jau zini, tie sievišķi... es gribēju teikt, dāmas... Ak, cik viņš vēl bija jauns! Un cik nesavaldīgs!
— Nu, ar laburītu! — Viņš piepeši pamāja ar galvu un aizgāja.
Diena pagāja nemanot, es aizklīdu uz mežu un nosēdēju tur ilgi, tāpēc neaizgāju pie inženiera pēc aprēķina. Nebija nekāda steiga, laika man diezgan.
Kurp lai es tagad dodos?
Līdz šim pilsētiņa man nemaz nepatika, bet nu piepeši tā mani saistīja, un es labprāt paliktu te vēl kādu laiku. Starp tiem diviem cilvēkiem, kurus es dažas nedēļas ar interesi vēroju, tagad sākās nesaskaņas, kas zina kā tās beigsies. Es pat gudroju, vai neiestāties par mācekli pie kalēja, tad es varētu palikt pilsētā, bet tāds darbs mani saistītu visu dienu, laupītu man brīvību, turklāt mācību laiks prasītu vairākus gadus no mana mūža. Un šo gadu man vairs nebija palicis tik daudz.
Es ļāvu laikam iet savu gaitu. Atkal bija iestājušās saulainas dienas. Es dzīvoju tai pašā istabā, savedu kārtībā savu apģērbu, pie drēbnieka pasūtīju jaunu uzvalku, Kādu vakaru pie manis ienāca kāda no kalponēm un piedāvājās salāpīt visu, kas man lāpāms, bet es tikai jokojos un parādīju viņai, cik pats esmu šajā ziņā izdarīgs.
— Re, vai nav smuks ielāpiņš?
Pēc brītiņa uz kāpnēm atskanēja smagi soļi, kāds jau raustīja manu durvju rokturi.
— Taisi vaļā!
— Tas ir Henriks, viens no plostniekiem, — kalpone paskaidroja.
— Vai viņš ir tavs iemīļotais? — es jautāju.
— Nē, pasarg dievs! — viņa izsaucās. — Ja man jāņem šitāds, tad labāk palieku bešā!
— Taisi tak vaļā! — aiz durvīm sauca. Meitene nebija no bailīgajām un teica:
— Lai pastāv vien aiz durvīm! Ko bļauj kā nelabais! Taču durvis mazliet ieliecās, kad viņš atspiedās pret tām ar visu savu augumu.
Kad nu mēs bijām atliku likām izsmējušies par manu lāpīšanas mākslu un meitenes pielūdzēju, viņa sūtīja mani paskatīties, vai gaitenī kāds nestāv, lai viņa varētu mierīgi aiziet. Neviena nebija.
Vēlā pēcpusdienā nokāpu lejā. Tur Grīnhusens ar dažiem plostniekiem iedzēra.
— Paskat, šis ar atvilcies! — mani ieraudzījis, kāds iesaucās.
Tas bija Henriks, viņš gribēja uzrīdīt man savus biedrus. Arī Grīnhusens izturējās tāpat, un visi mēģināja izvest mani no pacietības.
Nabaga Grīnhusens! Viņš tagad vienmēr bija iereibis un nekādi nevarēja izgulēt paģiras. Viņš atkal bija ticies ar inženieri Lasenu, abi gājuši augšup gar upi, pasēdējuši un kādu laiciņu aprunājušies tāpat kā toreiz. Atgriezies no šā gājiena, Grīnhusens rādīja jaunu divkronu banknoti, ko acīmredzot bija dabūjis. Tovakar viņš arī piedzērās un plātījās ar inženiera uzticību. Patlaban Grīnhusens negrieztu ceļu pat karalim.
— Nāc šurp un apsēdies! — viņš man uzsauca. Es apsēdos.
Bet daži no plostniekiem izturējās pret mani nelabvēlīgi. Kad Grīnhusens to pamanīja, viņš tūdaļ apmeta kažoku uz otru pusi un, gribēdams mani kaitināt, atkal sāka stāstīt par inženieri un viņa māsīcu.
— Vai tev iedeva vilka pasi? — viņš jautāja, pamirkšķinādams plostniekiem, lai tie klausās.
— Jā, — es atbildēju.
— Nu jā, to jau es sen zināju, tikai nekā neteicu. Varu galvot, ka uzzināju to pats pirmais šajā pasaulē, bet vai bildu kaut pušplēstu vārdiņu? Inženieris vaicāja: «Dod man padomu, Grīnhusen, vai tu gribi palikt pilsētā tā cilvēka vietā, kuru es atlaidīšu?» — «Kā pavēlēsiet, inženiera kungs, tā es darīšu.» Tieši tā es viņam teicu, vārds vārdā. Bet līdz šim esmu turējis mēli aiz zobiem.
— Vai tevi atlaida? — iejautājās arī viens no plostniekiem.
— Jā, — es atbildēju.
— Un par to māsīcu inženieris arī man prasīja, — Grīnhusens atsāka. — Viņš jau visās lietās man prasa padomu. Un, kad pēdējo reizi sēdējām upmalā, viņš saķēra galvu rokās, kad runāja par to sievišķi. Viņa prasot lepnus ēdienus un dzērienus, tas izmaksājot bargu naudu, bet aizbraukt negribot. Tpū! To es viņam pateicu skaidri un gaiši.
Uzzinājuši, ka esmu atlaists, plostnieki pret mani izturējās labvēlīgāk. Daži varbūt juta pret mani līdzcietību, citi priecājās, ka es aizbraukšu. Viens no plostniekiem pat gribēja mani pacienāt ar degvīnu un uzsauca kalponei, lai atnes glāzi — tīru glāzi, vai saproti? Pat Henrikam uz mani vairs nebija zobs. Mēs saskandinājām. Mēs vēl ilgi te nosēdējām un runājāmies.