— Ej tak pēc algas, — Grīnhusens teica. — Inženieris diezin vai nāks pie tevis.
«Viņam ar mani jānorēķinās,» inženieris teica. «Bet lai neiedomājas, ka es pats iešu pie viņa un piedāvāšu aprēķinu.»
VIII
Tomēr inženieris ieradās pie manis un lūdza viņu atvainot. Ko vēl labāku varēju vēlēties? Starp citu, šādu uzvaru es nemaz nekāroju, man tā bija gluži vienaldzīga.
Tātad inženieris iegriezās manā istabā un teica:
— Lūdzu, ienāc pie manis un saņem savu algu. Turklāt no pasta tev atnesta vēstule.
Kad mēs iegājām inženiera kantorī, es ieraudzīju tur Falkenberga kundzi. Tas mani ļoti pārsteidza, bet es palocījos viņai un paliku stāvam pie durvīm.
— Lūdzu, sēdies! — inženieris teica, piegāja pie galda un paņēma vēstuli. — Lūdzu! Nē, sēdi vien un izlasi vēstuli, es pa to laiku izrēķināšu, cik tev pienākas.
Ja, pat Falkenberga kundze norādīja uz krēslu. Kāpēc abi izskatījās tik satraukti?
Un kāpēc tāda laipnība un «lūdzu» katra vārda galā? Es tūdaļ sapratu. Vēstule bija no kapteiņa Falkenberga.
— Lūdzu, ņem! — kundze teica un pasniedza man papīrnazi.
Es esot aizbraucis no Evrebes ātrāk, nekā kapteinis domājis, un neesot saņēmis savu algu. Man radies iespaids, ka viņam ir naudas grūtības un viņš pirms rudens man nespēs samaksāt. Tagad viņš mani ļoti lūdzot pēc iespējas drīzāk atgriezties Evrebē, ja neesmu saistīts citur. Viņš gribot krāsot galveno māju un citas ēkas, un tad sākšoties rudens darbi, turklāt viņš būtu gaužām pateicīgs, ja es būšot ar mieru strādāt mežā. Tagad Evrebē esot tik skaisti, druvās smagas vārpas, un pļavās bieza zāle!
«Lūdzu, atbildi drīzāk uz šo vēstuli. Ar sveicienu — kapteinis Falkenbergs.»
Inženieris bija pabeidzis aprēķinu, viņš grozījās krēslā un raudzījās projām, tad, it kā kaut ko atcerējies, strauji pievērsās saviem papīriem. Viņš acīm redzami nervozēja. Kundze stāvēja, aplūkodama savus gredzenus, tomēr man šķita, ka visu laiku viņa mani slepus vēro. Cik viņi abi bija satraukti!
Beidzot inženieris teica:
— Jā, ko es gribēju sacīt? Ak, tā, vēstule laikam ir no kapteiņa Falkenberga? Kā viņam klājas? Es pazīstu viņa rokrakstu.
— Vai vēlaties izlasīt? — es piesardzīgi jautāju un sniedzu viņam vēstuli.
— Nē, nē, pateicos. Tikai...
Tomēr viņš paņēma vēstuli. Kundze piegāja viņam klāt un, kamēr inženieris lasīja vēstuli, raudzījās tajā pāri viņa plecam.
— Jā, jā, — inženieris teica un pamāja ar galvu. — Tātad viņam klājas labi. Pateicos. — Un viņš grasījās man atdot vēstuli.
Pēkšņi kundze paņēma vēstuli un sāka to lasīt. Vēstule mazliet trīsēja viņas rokās.
— Tātad viss būtu nokārtots, — inženieris man sacīja. — Lūdzu, te būs tava nauda. Nezinu, vai esi ar to apmierināts?
— Jā, pateicos.
Inženieris, kā likās, atviegloti uzelpoja, jo kapteiņa Falkenberga vēstule attiecās tikai uz mani. Viņš gribēja manu atlaišanu mīkstināt un teica:
— Ja tu kādreiz ieradīsies te, tad zināsi, kur mani atrast. Pludināšanas sezona jau tik un tā drīz beigsies. Pēdējā laikā atkal iestājies sauss laiks.
Kundze stāvēja un lasīja. Pareizāk sakot, nelasīja, jo viņas acis bija stingas, viņa tikai skatījās uz vēstuli un kaut ko domāja. Nez par ko viņa domāja?
Inženieris nepacietīgi pavērās viņā un izsmējīgi sacīja:
— Mīļā, vai gribi šo vēstuli iemācīties no galvas? Šis cilvēks taču gaida.
— Atvaino! — kundze teica un samulsusi aši pasniedza man vēstuli. — Es aizmirsos.
— Jā, laikam gan, — inženieris piebilda. Es palocījos un aizgāju.
Vasaras vakaros pa tiltu pastaigājās daudz ļaužu — skolotāji un veikalnieki, labāko aprindu jaunavas, bērni. Es arī tur eju, tikai vēlā vakarā, kad tilts ir jau tukšs, staigāju šurpu turpu un nostāvu stundas divas, klausīdamies ūdenskrituma šalkoņā.
Patiesībā man cita nekā nav ko darīt, bet manas smadzenes tagad atpūtušās no šādas laiskas klaiņošanas un laba miega, tāpēc tajās rosās dažādas domas. Vakar vakarā es pavisam nopietni apņēmos aiziet pie Falkenberga kundzes un sacīt: «Brauciet prom no šejienes ar pirmo vilcienu, kundze!» Šodien es pats sevi izsmeju par šādu aplamu iedomu un teicu: «Brauc pats projām no šejienes ar pirmo vilcienu, cienījamais kungs! Vai tad tu esi viņai padomdevējs? Cilvēkam taču jārīkojas saskaņā ar savām tieksmēm.»
Vakarā es atkal sadevu sev piparus. Es sāku kaut ko dungot, bet pats gandrīz nedzirdēju savu balsi, to pārmāca ūdenskrituma šalkoņa. «Ej pie ūdenskrituma, ja gribi dziedāt!» es sev dzēlīgi sacīju un sāku smieties. Ar šādām bērnišķībām es kavēju laiku.
Tālu no jūras ūdenskrituma šalkoņa iedarbojas uz dzirdi tāpat kā krasta bangu dārdi. Taču krasta bangas var sisties gan spēcīgāk, gan vājāk, turpretī ūdenskrituma šalkoņa it kā notrulina dzirdi, savā bezjēdzīgajā vienmuļībā tā ir tīra idiotisma izpausme. Cik pulkstenis? Vai ir diena vai nakts? Jā, protams. Ja uzliktu akmeni uz ērģeļu taustiņiem un pēc tam aizietu savu ceļu, iznāktu tas pats.
Lūk, ar kādām bērnišķībām es īsināju laiku.
— Labvakar! — Falkenberga kundze sacīja un apstājās man blakām.
Nejutos sevišķi pārsteigts, it kā būtu viņu gaidījis. Spriežot pēc tā, kā viņa lasīja sava vīra vēstuli, varēja noprast, ka viņa kaut ko uzsāks.
Kundzes atnākšanu es varēju izskaidrot tikai divējādi: vai nu atgādinājums par mājām viņu vērtis maigu un sentimentālu, vai arī viņa vēlējās inženierī uzjundīt greizsirdību. Varbūt viņš tagad stāv pie loga un vēro mūs, jo mani taču sauc atpakaļ uz Evrebi. Varbūt viņa jau vakar, tik rūpīgi lasīdama vīra vēstuli, gribēja padarīt inženieri greizsirdīgu?
Taču izrādījās, ka neviens no maniem dziļdomīgajiem minējumiem nav pamatots.
Falkenberga kundze gribēja satikt tieši mani un atvainojās, ka viņas dēļ esmu atlaists.
Vai tad šāds nenozīmīgs notikums viņu satrauca?
Vai viņa bija tik vieglprātīga, ka nesaprata, kādā nožēlojamā stāvoklī pati nonākusi? Pie joda, kāda viņai daļa gar mani!
Biju nodomājis strupi atbildēt un norādīt uz vilcienu. Taču pēkšņi atskārtu, ka viņa atgādina bērnu, kas neatbild par savu rīcību.
— Tagad tu brauksi uz Evrebi, — viņa sacīja, — un es gribēju... Hm... Tu droši vien jūties apbēdināts, ka tev jābrauc prom no šejienes? Nē? Tu taču nezini, ka tevi atlaida manis dēļ, jo es...
— Tam nav nekādas nozīmes.
— Nē, nē. Bet tagad tu zini. Es gribēju pati tev to pateikt, pirms tu aizbrauc uz Evrebi. Tu taču saproti, man bija mazliet neērti, ka tu...
Viņa saminstinājās.
— ...ka es te biju. Jā, jums tas nevarēja būt visai patīkami.
— ... ka es tevi šeit redzu. Tikai mazliet nepatīkami. Tāpēc, ka tu zināji, no kurienes esmu. Tad es lūdzu inženieri, lai viņš tevi atlaiž. Nedomā, ka viņš to gribēja, tomēr izpildīja manu vēlēšanos. Nu es ļoti priecājos, ka tu brauc uz Evrebi.
Es teicu:
— Bet, kad kundze atgriezīsies mājās, tad tikpat nepatīkami būs mani redzēt tur.
— Mājās? Mājās es neatgriezīšos. Klusums.
Viņa sarauca uzacis. Tad pamāja man, viegli pasmaidīja un grasījās iet projām.
— Tātad tu mani atvaino! — viņa piebilda.
— Vai jums ir kaut mazākie iebildumi, ka es braucu pie kapteiņa? — es jautāju.