Viņa apstājās un skatījās man tieši sejā. Kāda rīcība būtu pareiza? Trīs reizes viņa bija pieminējusi Evrebi, varbūt cerēja, ka es izdevīgā brīdī aizlikšu par viņu kādu labu vārdu? Jeb varbūt gribēja, lai es turp nebraucu?
— Nē, nē, man nav nekādu iebildumu! Brauc vien! — viņa teica.
Tātad Falkenberga kundze nebija nedz sentimentāla, nedz aprēķinātāja. Bet varbūt bija kā viena, tā otra? Un ko es biju ieguvis, mēģinādams uzvedināt viņu uz atklātību? Vai nu viņa paliek te, vai kaut kur citur — kāda man tur daļa?
«Tu staigā apkārt okšķerēdams,» es sevi rāju. «Tu iedomājies, ka viņa tev ir tikai romānu varone, bet kā atplauka tava novītusī dvēsele, kad viņa raudzījās tevī! Man kauns no tevis! Lai rīt no tevis te nebūtu ne miņas!»
Tomēr es neaizbraucu.
Tiesa, es okšķerēju un visur uzglūnēju, lai tikai kaut ko dzirdētu par Falkenberga kundzi, daudzas naktis es sevi nomocīju ar pārmetumiem un noniecināšanu. Jau rīta agrumā es domāju par viņu. Diez vai viņa piecēlusies? Vai labi gulējusi? Vai šodien brauks atpakaļ uz mājām? Un tai pašā laikā es iecerēju daudzus plānus. Varbūt varētu dabūt darbu tajā viesnīcā, kur viņa mājo? Varbūt aizrakstīt piederīgajiem, lai man atsūta jauno uzvalku? Apģērbties par kungu un apmesties tajā pašā viesnīcā, kur dzīvo viņa? Šī pēdējā iedoma satriektu manu dzīvi pašos pamatos un mani jo vairāk attālinātu no kundzes. Bet tieši šī iedoma mani urdīja visvairāk, tik negudrs es biju.
Es sāku draudzēties ar viesnīcas izsūtāmo vienīgi tāpēc, ka viņš dzīvoja viņai tuvāk nekā es. Tas bija liels, spēcīgs puisis, viņš devās sagaidīt vilcienu un ik pēc pāris nedējām atveda uz viesnīcu kādu ceļojošu aģentu. Viņš man nevarēja pastāstīt neko jaunu, es arī viņu neiztaujāju un nekad neizaicināju. Turklāt viņš bija diezgan aprobežots, toties dzīvoja zem tā paša jumta, kur dzīvoja kundze. Un tieši šī draudzēšanās ar izsūtāmo kādu dienu sagādāja man izdevību daudz ko uzzināt par Falkenberga kundzi, turklāt no viņas pašas mutes.
Tātad ne jau visas dienas šajā mazajā pilsētiņā bija veltīgi aizvadītas.
Kādu rītu es kopā ar izsūtāmo braucu atpakaļ no stacijas. Ar rīta vilcienu bija ieradies kāds ievērojams ceļotājs; lai aizvestu smagos pelēkos čemodānus, vajadzēja zirgu un ratus.
Es palīdzēju iekraut čemodānus, un, kad piebraucām pie viesnīcas, izsūtāmais paskatījās uz mani un teica:
— Palīdzi man ienest iekšā šos čemodānus, tad es tevi vakarā pacienāšu ar pudeli alus.
Čemodānus vajadzēja uznest otrajā stāvā bagāžas glabātavā, atbraucējs jau mūs tur gaidīja. Čemodānus uznest bija nieks tādiem spēkavīriem kā es un izsūtāmais.
Kad ratos bija palicis tikai viens čemodāns, atbraucējs aizturēja izsūtāmo un deva viņam kādu steidzamu rīkojumu. Es izgāju no glabātavas un paliku stāvam gaitenī.
Viesnīcā es biju svešinieks un negribēju viens pats staigāt te apkārt.
Pēkšņi atvērās inženiera Lasena numura durvis, pa tām iznāca inženieris kopā ar Falkenberga kundzi. Droši vien viņi nesen bija piecēlušies, kailu galvu abi laikam devās brokastot. Nez vai viņi mani bija pamanījuši un pazinuši, varbūt noturējuši par izsūtāmo, bet viņi turpināja aizsākto sarunu. Viņš sacīja:
— Tieši tā. Nekādu pārmaiņu nevar būt. Nesaprotu, kāpēc tu domā, ka esi pamesta.
— Tu ļoti labi to saproti, — kundze atbildēja.
— Nē, nesaprotu. Man šķiet, ka nenāktu par ļaunu, ja tu būtu mazliet priecīgāka.
— Nekas tev nešķiet. Tev itin labi patīk, ka esmu skumīga, ka es ciešu, esmu nelaimīga, jūtos atstāta.
— Tu tiešām esi jukusi! — viņš izsaucās un apstājās pie kāpnēm.
— Jā, šai ziņā tev ir taisnība, — viņa atbildēja.
Ak, dievs, cik muļķīgi viņa atbildēja! Strīdos viņai nekad neveicās! Kāpēc viņa nesaņēmās un neatbildēja viņam skarbi un dzēlīgi?
Viņš stāvēja, glāstīdams ar roku kāpņu margas, tad sacīja:
— Tātad tu domā — man patīk, ka tu esi bēdīga? Patiesībā tas mani ārkārtīgi nomāc. Jau sen nomāc.
— Mani arī. Bet tagad laiks to izbeigt, — viņa teica.
— Ak tā? Tā tu esi runājusi jau agrāk. Arī pagājušajā nedēļā.
— Bet tagad es braukšu projām. Viņš pacēla acis.
— Tu brauksi projām?
— Jā, ļoti drīz.
Viņš droši vien jutās neveikli, ka nav varējis noslēpt prieku par dzirdēto, tāpēc sacīja:
— Esi jautra un bezbēdīga māsīca, tad tev nekur nebūs jābrauc!
— Nē, es braukšu. — Viņa pagāja viņam garām un nokāpa lejā.
Inženieris viņai sekoja.
Tad iznāca izsūtāmais, un mēs abi devāmies laukā.
Pēdējais čemodāns bija vieglāks nekā citi, es lūdzu, lai viņš uznes to augšā viens pats, jo esmu saskrambājis roku. Es palīdzēju viņam uzcelt čemodānu plecos un gāju uz savu istabiņu. Tagad es varēju braukt projām kaut vai rīt.
Tai pašā dienā atlaida arī Grīnhusenu. Inženieris aizsūtījis cilvēku pēc viņa un pārmetis Grīnhusenam, ka viņš nekā nedarot, tikai slaistoties pa pilsētu un dzerot, tādi strādnieki inženierim neesot vajadzīgi.
Es nodomāju: «Cik ātri inženieris sasparojies!» Viņš bija tik jauns, viņam bija vajadzīgs mierinātājs. Bet tagad, kad apnikusī māsīca aizbrauks, mierinātājs vairs nebūs vajadzīgs. Varbūt aiz vecuma esmu netaisns pret viņu?
Grīnhusens jutās ļoti nomākts. Viņš bija cerējis, ka varēs palikt pilsētā visu vasaru un kļūt par inženiera labo roku, bet nu visas cerības vējā. Nē, pludināšanas darbu uzraugs vairs neizturējās pret Grīnhusenu kā tēvs. Viņš smagi pārdzīvoja savu vilšanos. Pie galīgā aprēķina inženieris bija novilcis Grīnhusenam abas iedotās kronas, aizrādīdams, ka tas bijis tikai avanss. Grīnhusens sēdēja traktierī un klāstīja savas bēdas, piebilzdams, ka inženieris norēķinājies kā īsts gnīda. Tad kāds iesmējās un jautāja:
— Kā nu tu iztiksi bez šīm divām kronām?
— Nē, vairāk nekā vienu viņš neuzdrīkstējās atvilkt,— Grīnhusens atbildēja.
Tad visi smējās vēl skaļāk un jautāja Grīnhusenam:
— Vai tā bija pirmā vai otrā krona, kuru viņš atvilka? Taču Grīnhusens nesmējās, bet aizvien vairāk sadrūma.
Ko lai viņš tagad iesāk? Pavasara darbiem jau cilvēki visur bija pieņemti. Viņš vaicāja, uz kurieni es braukšot, un lūdza aizlikt labu vārdu kapteinim Falkenbergam, lai viņu pieņem vasaras darbiem. Pa to laiku viņš palikšot pilsētā un gaidīšot manu vēstuli.
Bet kas notiks ar Grīnhusenu, ja viņš paliks te, pilsētā? viņš galīgi nodzersies.
Tāpēc es nolēmu viņu tūdaļ ņemt līdzi. Galu galā viņš taču bija arī labs krāsotājs. Vai tad es neesmu redzējis, kā viņš nokrāsoja vecās Gunhildas būdu! Tagad viņš varēs man palīdzēt. Gan jau viņu varēs izmantot kapteiņa saimniecībā visu vasaru pie dažnedažādiem darbiem.
Sešpadsmitajā jūlijā es atkal biju Evrebē. Skaitļus es atceros aizvien labāk un labāk — pa daļai tāpēc, ka vecumā vienmēr ir lielāka interese par skaitļiem, un pa daļai tāpēc, ka esmu tagad darba cilvēks, kam jāpatur prātā dienas un datumi. Bet, kamēr sirmgalvis cenšas paturēt atmiņā skaitļus, viņš tikmēr aizmirst citas daudz svarīgākas lietas. Arī es esmu aizmirsis pastāstīt, ka vēstule, kuru man sūtīja Falkenbergs, bija adresēta inženierim Lasenam. Jā gan. Šis apstāklis man šķita ļoti svarīgs. Kapteinis tātad bija uzzinājis, pie kā es strādāju. Es pat nodomāju — varbūt kapteinis arī noskaidrojis, kas vēl uzturas pie inženiera Lasena.