Kapteinis vēl nebija atgriezies no nometnes, viņu gaidīja pārbraucam pēc nedēļas.
Taču Grīnhusenu saņēma laipni. Nilss bija ļoti apmierināts, ka esmu atvedis līdzi biedru, taču neatstāja vis Grīnhusenu manā ziņā, bet uz savu atbildību aizsūtīja uz kartupeļu un rāceņu lauku. Tur darba netrūka — vajadzēja gan ravēt, gan kaplēt. Bez tam arī siena laiks jau klāt.
Nilss bija tikpat cītīgs zemesrūķis kā agrāk. Pirmajā atpūtas brīdī, kamēr zirgi ēda, viņš mani paņēma līdzi un parādīja tīrumus un pļavas. Viss bija apdarīts, bet, tā kā pavasaris šogad bijis vēls, tad timotiņš tikko sāka vārpot un āboliņš — ziedēt.
Nesenais lietus zāli bija sagāzīs veldrē, vietumis tā nebija izslējusies, un Nilss norīkoja puisi pļaut ar mašīnu.
Mēs atgriezāmies mājās gar viļņainajām pļavām un laukiem, klusi šalca ziemas rudzu un miežu vārpas, un Nilss atcerējās no sava skolas laika jaukās Bjernsona vārsmas, ka druvās vasarā vārpas it kā klusi sačukstas un san...
— Nu man laiks vest ārā zirgus, — Nilss atģidās un lieliem soļiem devās pie zirgiem. Pamādams uz druvām ar roku, viņš noteica: — Raža būs lieliska, ja vien to laikus dabūsim zem jumta.
Un tā Grīnhusens devās uz tīrumiem, bet es sāku krāsot. Vispirms nokrāsoju riju un visas citas ēkas, kuras biju nolēmis krāsot sarkanas. Pēc tam noklāju ar eļļas krāsu karoga kārti un lapeni ceriņu saaudzē. Kungu māju biju nodomājis krāsot pašu beidzamo. Tā bija celta vecā, labā gaumē, tā saucamā tiesas namu stilā, ar pamatīgām spārēm un korintisku izgreznojumu virs parādes durvīm. Māja bija krāsota dzeltena, arī tagad kapteinis bija iegādājies dzelteno krāsu. Bet es uz savu atbildību aizsūtīju dzelteno krāsu atpakaļ un lūdzu apmainīt pret citu. Ēkai pēc manas gaumes jābūt pelēkai, bet visiem logu ietvariem un durvīm baltām. Taču lai to izlemj pats kapteinis.
Lai gan visi cilvēki te bija gaužām labi, virēja visai vēlīga un Ragnhildas acis tādas pašas spulgas, tomēr mēs visi izjutām, ka trūkst saimnieku. Tikai Grīnhusens, šis lāga vīrs, to neizjuta. Viņam deva darbu un labi paēst, un viņš jau pēc dažām dienām izskatījās apmierināts un uzbarojies. Viņa vienīgās raizes bija — ka tikai kapteinis pārbraucis viņu neatlaiž.
Taču Grīnhusens palika.
IX
Kapteinis atgriezās. Es patlaban krāsoju otrreiz riju, kad izdzirdu viņa balsi un nolēcu no kāpnēm. Viņš mani apsveica ar atgriešanos.
— Kāpēc tu aizbrauci bez naudas? — viņš vaicāja. Un man šķita — viņš aizdomīgi manī palūkojās, kad jautāja: — Kādēļ tā?
Es īsi un mierīgi atbildēju, ka nemaz neesmu domājis izturēties pret kapteini kā labdaris. Nauda te bija drošās rokās.
Tad viņš atplauka un teica:
— Jā, jā, protams. Tas nudien ir jauki, ka tu atbrauci. Karoga kārts laikam jākrāso balta, vai ne?
Es uzreiz nemaz nevarēju uzskaitīt, ko esmu iecerējis krāsot baltā krāsā, tikai atbildēju:
— Jā, es jau pasūtīju balto krāsu.
— Tiešām? Tas ir labi. Man stāstīja, ka tev līdzi esot biedrs?
— Jā, tikai nezinu, ko jūs par to teiksiet, kapteiņa kungs.
— Lai viņš paliek. Nilss viņu jau nozīmējis darbā. Jūs jau te visu darāt pēc sava prāta, — viņš jokodamies piebilda. — Pēdējā laikā tu strādāji pie pludināšanas?
— Jā.
— Tas gan tev nebija nekāds piemērots darbs.
Bet, it kā nevēlēdamies mani iztaujāt par darbu pie inženiera, viņš spēji mainīja sarunu: — Kad tu sāksi krāsot galveno ēku?
— Pēc pusdienas. Bet vispirms jānokasa vecā krāsa.
— Labi. Un, ja kaut kur atlēcis apšuvums, piesit ar naglām. Vai tīrumos jau esi bijis?
— Jā.
Tur viss ir, kā nākas. Pavasarī esat vareni rāvušies. Tikai vajadzētu lietu, it īpaši tiem laukiem, kas piekalnēs.
— Mēs ar Grīnhusenu gājām garām tādiem laukiem, kur lietus daudz vairāk vajadzīgs nekā te. Lai arī šeit ir paugurains, tomēr mālzeme.
— Jā, tā tas ir. Bet kā tu to zini?
— Es te pavasarī palūkojos apkārt, — es atbildēju. — Dažās vietās parakņāju. Domāju — kapteinis agri vai vēlu tomēr ievilks ūdensvadu savā mājā, tāpēc paskatījos, kur ir ūdens.
— Ūdensvadu? Jā, par to es kādreiz domāju, bet... Jā, pirms dažiem gadiem vēl domāju... Taču visu uzreiz nevarēju paveikt, bet vēlāk radās visādi.... Un šoruden man nauda nepieciešama citām vajadzībām.
Starp uzacīm viņam uz mirkli ievilkās grumba, viņš stāvēja, acis nodūris, un domāja.
— Nu, ja nocirtīšu tūkstoš duču koku, tad ne tikai ūdensvadu ievilkšu, — viņš pēkšņi ierunājās. — Ūdensvads jāievelk mājā un visās saimniecības ēkās, vesels tīkls, vai ne?
— Grunti jums te spridzināt nevajadzēs.
— Ak tā? Nu, gan jau redzēsim. Jā, ko es gribēju sacīt, — tev pilsētā droši vien patika? Pilsētiņa nav nekāda lielā, taču iedzīvotāju diezgan daudz. Viens otrs arī atbrauc.
«Jā, viņš zina, kas šovasar atbrauca pie inženiera Lasena,» es nodomāju. Atbildēju patiesību: man pilsētā nepatika.
— Tiešām nepatika? Tā, tā.
Un, it kā šie mani vārdi rosinātu viņu uz nopietnām pārdomām, viņš stingi lūkojās vienā punktā un sāka klusi svilpot. Tad viņš aizgāja.
Kapteinis bija labā noskaņā un daudz valodīgāks nekā jebkad agrāk, aiziedams viņš man pamāja. Es viņu atkal labi pazinu: enerģisks un noteikts, no jauna interesējās par savu saimniecību, nekad nebija iereibis. Arī man ap sirdi kļuva vieglāk. Nē, viņš nebija pagrimis, tiesa, kādu laiku viņa mājā notika iedzeršana un izlaidības, bet, līdzko viņš saņēmās, tam visam pienāca gals. Arī airis ūdenī izskatās salūzis, tomēr patiesībā ir vesels.
Sākās lietavas, man krāsošanu vajadzēja pārtraukt. Nilsam laimējās vēl līdz lietum ievest visu nopļauto sienu. Tagad mēs visi — gan vīrieši, gan sievietes — noņēmāmies ar kartupeļu kaplēšanu.
Kapteinis pa to laiku uzturējās mājās un savā vientulībā un garlaicībā dažreiz paklinkšķināja savas sievas flīģeli. Lāgiem viņš atnāca pie mums uz lauka, lietussarga viņam nebija, un viņš galīgi izmirka.
Lielisks laiciņš! — viņš jūsmoja. — Raža šogad, šķiet, būs bagāta. — Pēc tam viņš atgriezās mājās savā vientulībā. Nilss mēdza sacīt: «Mums ir daudz labāk nekā viņam.»
Mēs pabeidzām kaplēt kartupeļus un ķērāmies pie rāceņiem. Un, kad pabeidzām šo darbu, arī lietus sāka pierimt. Viss notika pēc mūsu prāta. Būs ražens gads! Gan Nilss, gan arī es tā priecājāmies, it kā Evrebe piederētu mums.
Un nu sākās pļauja, meitas gāja aiz mašīnas un ārdīja nopļauto zaļi, bet Grīnhusens ar izkapti izpļāva tās vietas, kur ar mašīnu nevarēja piekļūt. Es krāsoju kungu māju pelēkā krāsā.
Pienāca kapteinis un vaicāja:
— Kas tā par krāsu, ko tu te lieto?
Ko lai es būtu atbildējis? Es mazliet izbijos un, galvenais, ļoti baiļojos, ka kapteinis aizliegs ēku krāsot pelēku. Un es atbildēju:
— Tā ir tā krāsa, ko liek apakšā... — Kapteinis vairs nekā neteica, un es vismaz ieguvu laiku.
Kad es kungu māju biju nokrāsojis pelēku, bet durvis un logu ietvarus baltus, aizgāju pie lapenes un nokrāsoju to tādu pašu. Taču krāsa klājās nevienādi, cauri spīdēja vecā — dzeltenā krāsa, un sienas izskatījās brūnganas. Karoga kārti gan es nokrāsoju koši baltu. Pēc tam es atgriezos pie Nilsa un dažas dienas palīdzēju novākt sienu. Bija pienācis augusts.
Kad sāku kungu māju krāsot otrreiz, es nolēmu to darīt ļoti agri no rīta, lai lielums jau būtu pabeigts, kad piecelsies kapteinis. Piecēlos trijos, ārā vēl bija rasa, un sienas vajadzēja noslaucīt ar maisu. Es nostrādāju līdz četriem, tad iedzēru kafiju, pēc tam strādāju līdz astoņiem, kad mēdza celties kapteinis. Tad es šo darbu pametu un kādu laiciņu palīdzēju Nilsam. Biju paveicis tik, cik gribēju, un aizlavījos prom tādēļ, lai dotu kapteinim laiku samierināties ar pelēko krāsu, ja viņš gadījumā būtu izkāpis no gultas ar kreiso kāju.