Pēc brokastīm es atkal stāvēju uz kāpnēm un krāsoju, it kā nekas nebūtu bijis.
Pienāca kapteinis.
— Vai tu atkal krāso ar pelēko krāsu? — viņš jautāja.
— Labrīt, kapteiņa kungs! Jā. Bet es lāgā nezinu...
— Pie joda, ko tas nozīmē? Kāp zemē!
Es nokāpu. Taču tagad vairs nebiju apjucis, es jau biju izdomājis, ko teikt vajadzības brīdī, ja vien nojausmas mani nemaldināja.
Vispirms es centos kapteinim iestāstīt, ka ir vienalga, kādu krāsu lieto otrreizējai krāsošanai, bet kapteinis mani pārtrauca un teica:
— Kā tā — vienalga? Dzeltens uz pelēka izskatīsies nejēdzīgi, vai tu to nesaproti?
— Tad varbūt vajadzētu arī ar dzelteno krāsot divas reizes?
— Četras kārtas krāsas? Nē! Un cik tu esi izlietojis cinka baltumu? Vai tu maz zini, ka cinka baltums ir daudz dārgāks par okeru?
Šajā ziņā viņam bija taisnība, es visu laiku baiļojos no šā iebilduma. Tad es teicu skaidri un gaiši:
— Atļaujiet, kapteiņa kungs, nokrāsot māju pelēku.
— Pelēku? — viņš pārsteigts vaicāja.
— Tas atbilst šai mājai un tās novietojumam — pret mežu zaļo fonu. Es neprotu jums lāgā izskaidrot, kapteiņa kungs, bet mājai ir savs stils...
— Pelēks stils?
Viņš nepacietīgi pagājās dažus soļus uz priekšu, tad atkal pienāca man klāt.
Es izlikos vēl vientiesīgāks, bet gudrību droši vien man sūtīja debesis. Es teicu:
— Ak dievs, beidzot es atcerējos! Visu laiku es šo ēku iedomājos tikai pelēku. Šo domu es dzirdēju no jūsu kundzes.
Es viņu uzmanīgi vēroju. Viņš satrūkās kā dzelts un, acis iepletis, stingi raudzījās manī. Tad izvilka kabatas lakatiņu un pielika pie acīm, it kā gribēdams izberzēt gruzīti.
— Kundze? Vai viņa tā sacīja?
— Jā, es to skaidri atceros. Lai gan tas bija sen, tomēr...
— Dīvaini gan, — viņš noteica un devas projām. Es dzirdēju, ka viņš pagalmā skaļi nokāsējas.
Laiks aizritēja, bet es stāvēju un nezināju, ko iesākt. Krāsošanu turpināt es baidījos, lai pagalam nesakaitinātu kapteini. Es iegāju šķūnī, saskaldīju malku, un, kad biju atgriezies pie kāpnēm, kapteinis izbāza galvu pa otrā stāva logu un uzsauca:
— Nu labi, turpini, tik un tā puse jau nokrāsota! Kaut ko tādu gan neesmu vēl redzējis!
Viņš aizcirta logu, lai gan tas pirms tam bija plaši vaļā. Es turpināju krāsošanu.
Pagāja nedēļa, es lāgiem krāsoju, lāgiem grābu sienu. Grīnhusens bija labi iemanījies kartupeļu apkaplēšanā un siena grābšanā, turpretī vezumu sakraut galīgi nemācēja. Toties Nilsam visi darbi sekmēt sekmējās.
Kad es kungu māju jau krāsoju trešo reizi un pelēkās sienas ar baltajiem logu ietvariem vērta māju smalku un kundzisku, kādu pēcpusdienu pie manis pienāca kapteinis. Labu laiku viņš klusēdams vēroja mani, tad izvilka mutautiņu, it kā karstums viņu būtu galīgi nomocījis, un sacīja:
— Nu, ja tu esi jau tiktāl, lai ir arī pelēka. Man jāatzīst, ka viņas gaume nav slikta, ja viņa tā ir teikusi. Kaut gan tas ir ļoti dīvaini. Hm... Hm...
Es neatbildēju.
Kapteinis noslaucīja seju ar kabatas lakatiņu un teica:
— Šodien gan cepina! Jā, ko es gribēju sacīt, kopskats tiešām nav slikts. Viņai bijusi taisnība, es gribēju sacīt — tu esi izraudzījis īsto krāsu. Es skatījos no lejas — nudien skaisti. Nav nekādas jēgas pārkrāsot, ja tik daudz jau padarīts.
— Jums taisnība, kapteiņa kungs. Šī krāsa ļoti izceļ māju.
— Jā, jā, var teikt, ka izceļ. Vai viņa runāja arī par mežu? Es domāju — mana sieva. Ko viņa teica par mājas novietojumu pret zaļo fonu?
— Tas bija tik sen, bet es atceros, ka viņa runāja arī par mežu.
— Tas jau galu galā vienalga. Man jāatzīst, es negaidīju, ka iznāks tik labi. Bet vai tev pietiks baltās krāsas?
— Pietiks. Hm... Es apmainīju dzelteno pret balto. Kapteinis iesmējās, nogrozīja galvu un aizgāja. Tātad nojausma nebija mani maldinājusi.
Tikmēr, kamēr siena vākšana nebija pabeigta, tā aizņēma visu manu laiku. Toties pēc tam Nilss pa vakariem man palīdzēja, lapeni nokrāsoja tieši viņš. Pat Grīnhusens ķērās pie otas. Prast šo darbu viņš neprata un arī pats to apzinājās, tomēr es varēju viņam uzticēt sienas nogruntēšanu. Jā, Grīnhusens bija pavisam atkopies.
Visas ēkas jau bija nokrāsotas, tās vairs nevarēja ne pazīt. Mēs iztīrījām arī ceriņu saaudzi un mazo parku, un viss tagad izskatījās atjaunots. Kapteinis mums sirsnīgi pateicās.
Kad pienāca laiks pļaut rudzus, sākās rudens lietavas; tomēr mēs nepārtraucām ražas novākšanu, jo lāgiem atspīdēja arī saule. Mēs paspējām izžāvēt gandrīz visu labību. Rudzu druvas līka no vārpu smaguma, bet mieži un auzas vēl nebija nobrieduši. Saimniecība bija liela. Sēklas āboliņš jau bija sadīdzis, taču rāceņi lāgā neauga. Saknes vājas, kā mēdza teikt Nilss.
Kapteinis mani bieži sūtīja aiznest un pārnest pastu. Reiz viņš man iedeva nogādāt uz staciju vēstuli viņa sievai. Starp citu, viņš iedeva daudz vēstuļu, un šī atradās pašā vidū, uz tās bija viņas mātes adrese Kristiansandā. Kad es vakarā pārnācu mājās, kapteiņa pirmais jautājums bija:
— Vai tu nodevi vēstules?
— Jā, — es atbildēju.
Pagāja vēl pāris dienu. Lietainās dienās, kad mēs uz lauka nekā daudz nevarējām padarīt, kapteinis lika man šo to nokrāsot kungu mājas iekšienē. Viņš parādīja man šim nolūkam iegādātās lakas un krāsas un teica:
— Sāc ar kāpnēm. Krāso tās baltas, esmu jau pasūtījis sarkanu grīdceliņu. Pēc tam krāso logus un durvis. Taču pasteidzies, laika vairs nav daudz.
Šo kapteiņa domu es atzinu par labu. Ilgus gadus viņš bija staigājis apkārt svilpodams un nelicies ne zinis par savas mājas izskatu. Tagad viņam bija atvērušās acis, viņš bija it kā pamodies no miega. Viņš izvadāja mani pa abiem stāviem un parādīja visu, kas krāsojams par jaunu. Viņam sekodams, es redzēju daudz gleznu un krūšutēlu, lielajā istabā lielu marmora lauvu un Askevolda un pat izcilā Dāla gleznas.
Tie visi droši vien bija ģimenes dārgumi. Kundzes istaba otrajā stāvā šķita kā apdzīvota, katrs nieciņš atradās savā vietā, skapī karājās drēbes. Visa māja bija senatnīgi dižciltīga, griestus greznoja ciļņi, un sienas klāja zīda tapetes, taču tās vietām bija izbalējušas un atlupušas. Kāpnes bija platas un ērtas, ar laukumiņiem un sarkankoka margām.
Kad es krāsoju kāpnes, pie manis reiz pienāca kapteinis un teica:
— Ražas novākšana ir pilnā sparā, taču arī šo darbu nedrīkst atlikt, jo drīz pārbrauks mana sieva. Tiešām nezinu, ko iesākt. Ļoti gribētos savest kārtībā māju.
Tātad tajā vēstulē viņš aicināja sievu atpakaļ, es nospriedu un risināju tālāk savu domu. Ir jau pagājušas vairākas dienas, kopš nosūtīju viņa vēstuli, esmu bijis vairākas reizes pastā, bet kundzes atbildi neesmu saņēmis, es viņas rokrakstu pazīstu jau sešus gadus. Kapteinis droši vien iedomājas — ja viņš aicina sievu mājas, tad viņa tūlīt brauks. Var jau būt, ka viņam taisnība, kundze jau gatavojas ceļam. Kā lai es to zinu?
Krāsošanu vajadzēja steigšus pabeigt, tāpēc kapteinis pats aizgāja uz līdumu pēc Larsa Falkenberga un lika viņam strādāt uz lauka manā vietā. Nilss ar šādu maiņu nebija visai apmierināts, jo Larsam ne visai patika pakļauties cita pavēlei tur, kur viņš pats reiz bija visu izrīkojis.