Tikai tu gan pēdējā laikā esi kļuvis pavisam jocīgs, tiklīdz es ko pasaku, tā uzreiz man uzbrūc. Ko tad es tādu teicu? Inženieris bija īsts gnīda, iedomājies, maksāja man tikai divas kronas dienā, turklāt pašam savs jāēd un jādzīvo, kur pagadās. Negribu nemaz vairāk ar tevi par to runāt, pateicu tikai to, ko domāju, ja tev tik ļoti gribējās zināt.
Taču visa Grīnhusena vāvuļošana liecināja, ka viņš kundzi pazinis un ne mirkli nešaubās, kas viņa ir.
Tagad viss bija kārtībā — kungi mājās, dienas saulainas, raža bagātīga. Ko vairāk vēlēties!
Kundze ar mani laipni sasveicinājās un teica:
— Evrebi vairs nemaz nevar pazīt, tu visu tik skaisti esi nokrāsojis. Kapteinis arī ir ļoti apmierināts.
Viņa šķita mierīgāka nekā tad, kad es viņu pēdējo reizi satiku uz viesnīcas kāpnēm.
Arī elpa viņai satraukumā neaizrāvās, kā ieraugot Grīnhusenu. «Laikam tāpēc, ka viņai patīkami ar mani satikties!» es iepriecināts nodomāju. Bet kāpēc viņa nav atmetusi savu jauno paradumu ātri mirkšķināt acis? Es kapteiņa vietā viņai to pateiktu. Turklāt pie deniņiem viņai ievilkušās tikko manāmas krunciņas, taču tās viņu nebūt nedara neglītu.
— Diemžēl es tomēr neesmu izvēlējusies šo skaisto pelēko krāsu, — viņa turpināja. — Šajā ziņā tu maldies.
— Laikam esmu ko sajaucis. Bet tas jau vienalga, kapteiņa kungs piekrita.
— Arī kāpnes ir gaužām skaistas, tāpat augšējās istabas. Tās kļuvušas divtik gaišas.
Man bija skaidrs — pati kundze vēlējās būt divkārt gaiša un divkārt krietna, es to labi sapratu. Viņai nez kāpēc šķiet, ka viņas pienākums ir izturēties pret mani ļoti laipni, bet es nodomāju: «Labi jau, labi, bet tagad pietiks.»
Tuvojas rudens. Jasmīni ceriņu saaudzē smaržo tik saldi un skurbinoši, bet pakalnos kokiem lapas jau sākušas sārtot un dzeltēt. Visā mājā nav neviena cilvēka, kas nepriecātos par kundzes atgriešanos. Arī karogam te sava loma — viss izskatās tik svētdienīgi, kalpones kundzei par godu apsējušas iestīvinātus priekšautus.
Vakarā es apsēžos uz akmens pakāpieniem, kas ved uz ceriņu saaudzi. Pēc karstās dienas no jasmīniem vilnīt vilnī smarža. Pienāk Nilss un apsēžas man blakus.
— Tagad mūsmājā vairs nav viesu. Un, cik man zināms, nav arī vairs iedzeršanas. Vai tu pēc kapteiņa pārbraukšanas no nometnes pa naktīm esi dzirdējis troksni un ālēšanos?
— Nē.
— Nu jau pagājuši divarpus mēneši. Kā tu domā, vai neņemt nost šito? — Nilss jautāja un norādīja uz savu atturībnieka nozīmi. — Kapteinis vairs nedzer, kundze arīdzan atgriezusies, nav nekādas jēgas vairs plātīties.
Viņš iedod man nazi, un es noārdu atturībnieka zīmi viņam no svārku atloka.
Kādu brīdi mēs parunājamies. Nilsam galvā tikai domas par saimniecības darbiem.
— Jā, rītvakar mums ar dievpalīgu gandrīz visa raža jau būs zem jumta, — viņš sacīja. — Un tad mēs sēsim ziemas rudzus. Vai tas nav dīvaini, Larss te gadiem ilgi sēja ar sējammašīnu un bija pārliecināts, ka tā ir vispareizāk. Bet mēs sēsim ar rokām.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka te ir tāda augsne. Paskaties uz kaimiņu tīrumiem, viņš jau pirms kādām trim nedēļām iesēja rudzus ar mašīnu, bet vēl nav sadīguši. Mašīna pārāk dziļi iesēj graudus.
— Vai tu mani, kā šovakar smaržo jasmīni?
— Jā, ar miežiem un auzām arī pēc dažām dienām būsim galā. Bet tagad laiks iet pie miera.
Nilss piecēlās, bet es paliku sēžam. Nilss paveras debesīs un pareģoja rīt jauku laiku, un tad piebilda, ka te, dārzā, vajadzētu nopļaut šo lekno zāli.
— Vai tu vēl te paliksi? — viņš pēkšņi jautāja.
— Es, vai? Nē, man arī laiks likties gulēt.
Nilss pagāja dažus soļus, bet tad atgriezās un sacīja:
— Pietiek tev te sēdēt. Nāc, iesim.
— Ak šitā, — es atsaku un tūdaļ pieceļos. Es sapratu, ka Nilss te atnācis tādēļ, lai mani aizvestu projām, un viņam šajā ziņā ir savs iegansts.
Vai tiešām viņš būtu mani izpratis? Jā, bet ko gan? Vai tad es pats zinu, kādēļ nācu šurp sēdēt? Atceros, ka gulēju uz vēdera un košļāju zāles stiebru. Kungu mājas otrā stāvā kādā istabā dega gaisma, es skatījos uz to. Tas arī viss.
Es nemaz nebiju ziņkārīgs, tomēr vaicāju Nilsam, kas noticis.
— Itin nekas. Kalpones man tikai teica, ka tu te guļot, un es atnācu. Kas tad varēja notikt?
«Nu tad jau kalpones būs mani izpratušas,» es īgni nodomāju. «Tā būs Ragnhilda, šis sātana meitietis, viņai ir tik asa mēle, viņa droši vien būs pateikusi vēl kaut ko, tikai Nilss negrib sacīt. Un ej nu sazini, vai pati kundze nav mani ieraudzījusi pa savas istabas logu!» Es nolēmu būt vienaldzīgs un salts kā ledus līdz pašam mūža galam.
Ragnhildai tagad ir zaļa dzīve. Biezais paklājs uz kāpnēm noslāpē soļus, tāpēc viņa jebkurā acumirklī var klusām staigāt augšā un lejā.
— Es kundzi nesaprotu, — Ragnhilda saka. — Tagad viņa pārbraukusi mājās, viņai vajadzētu justies līksmai un laimīgai, bet viņa raud un bēdājas. Kapteinis viņai šodien saka; «Esi taču prātīga, Lovīz!» — «Piedod, es vairs tāda nebūšu,» kundze atbild un raud tāpēc, ka nav bijusi prātīga. Viņa katru dienu apgalvo, ka tāda vairs nebūs, bet viss paliek pa vecam. Nabadzīte, šodien viņai tā sāpēja zobi, ka viņa raudāja skaļā balsī.
— Ej labāk rakt kartupeļus, Ragnhild, mums nav laika kulstīt mēli! — Nilss viņai uzsauca.
Mēs atkal visi strādājam uz lauka. Darba ir atliku likām, Nilss baidās, ka nopļautā labība varētu sadīgt, tādēļ iesaka to pārvest mājās vēl mitru. Labi! Bet tad mums vienā rāvienā jāizkuļ lielākā daļa labības un graudi jāizber žāvēties pa visām grīdām. Pat saimes istabā grīdu klāj bieza kārta graudu. Bet vai mums tik vien rūpju kā žāvēšana? Darbu bez gala, un viss ir steidzams. Laiks atkal apmeties slikts un var kļūt vēl sliktāks, tāpēc nedrīkst kavēties. Kad būsim beiguši kulšanu, mitrie salmi jāsakapā un jāapkaisa ar sāli, kamēr vēl nav sapelējuši. Taču tas nebūt nav viss. Darba vēl kalniem. Grīnhusens un kalpones rok kartupeļus. Nilss izmanto dārgo laiku un pēc lietavām apsēj vēl dažus ārus ar ziemas rudziem, zēns ar ecēšām viņam seko. Larss Falkenbergs joprojām ar. Lāga Larss ir kļuvis pavisam rāms pēc kungu pārbraukšanas. Ja zeme tīrumā no lietus pārāk uzrūgusi, viņš uzar papuvi, bet, tikko pāris dienu atspīdējusi saule un pūtis vējš, viņš atgriežas tīrumā.
Darbs veicas labi. Pēcpusdienās mums pievienojas arī kapteinis. Mēs ievedam pēdējo labību.
Kapteinis lauku darbos nav nekāds nepraša. Būdams liels un spēcīgs, viņš dod augšā auzas veseliem vāliem, patlaban viņš krauj jau otru vezumu.
Kundze iznāk no mājas un dodas šurp. Viņas acis mirdz, droši vien viņai patīk redzēt vīru strādājam.
— Dievs palīdz! — viņa novēl.
— Paldies! — kapteinis atbild.
— Tā mēdz teikt pie mums Nurlandē, vai ne? — viņa turpina.
— Ko, ko?
— Tā saka pie mums Nurlandē.
Kapteinis nepārtrauc darbu, salmi čaukst, viņš lāgā nedzird sievas vārdus un bieži pārvaicā. Tas viņus abus kaitina.
— Vai auzas ir nobriedušas? — kundze jautā.
— Jā, paldies dievam.