Līdz pusnaktij Made klāstīja Vilkatim par muižām un klaušiniekiem, vagariem un kalējiem. Tomu interesēja viss. Kurai muižai sēta, kurai nav. Cik stāvu ērbēģim? Cik suņu? Cik vīru? Kur dzīvo kunga radi, cik muižu katram pieder, kas muižas valdījis poļu laikā? Kuram muižkungam tīk medīt? Kam dūmu plintes? Kur kalpones latvietes? Kurš kungs bargs, kurš labs? Viņš taujāja un taujāja neapnicis. Made juta, ka agrāk teiktais nu gūst svaru un īstu spēku, Sī lēnā, pamatīgā lenkšana iedvesa lielāku bijību nekā skaļi vārdi. Madei atkal reiba galva, viņa vairs nešaubījās, ka vilkača ādā ietērptais viņsaules gars gatavo bruņinieku pēctečiem un nodevīgajām pašu cilts atvasēm sarkanu Pērkoņpirti. Kādreizējās rūgtās pieredzes mācīts un norūdīts, nu strādā rūpīgi un pamatīgi. No tādām domām miesu pārklāja zosāda un locekļi stinga. Bet viņa nebūtu Made, ja nemēģinātu izdibināt kaut ko arī savā labā, Lūkoja uzmanīgi iztaujāt Vilkati, Bet svešais runāja strupi, ar savām atbildēm neskaidro padarīdams vēl neskaidrāku,
— Kāpēc suns tevi jūt pa gabalu un kauc?
— Tā tam jābūt,
— Repulis viņnakt esot redzējis debesīs lielu vilku ar muti pret muižu. Ko tas nozīmē?
— Tā tam jābūt.
— Todien pēc tavas aiziešanas uz dobju kalniņa apsēdās vilks. Vai tu zināji?
— Viņš varēja nākt. Varēja nenākt.
—- Vai šonakt suns kauks, kad tu iesi projām?
— Kauks, ja citreiz kauca.
— Kāpēc gaudo?
— Jūt spēku.
Kas tas par spēku, viņa neiedrošinājās jautāt. Tā būtu elka apgānīšana. Toties viņa saņēmās un noprasīja citu:
— Vai tev ir zobens?
— Nejautā, siev! — Vilkatis noskaldīja kā ar cirvi. — Es nenāku viens. Man jāklusē.
Kas tas par otru, Made netika skaidrībā. Domas arvien vairāk sapinās.
Pēc pusnakts Vilkatis atsēdās pie krāsns, atstiepa muguru pret akmeņiem un nogrima snaudā. Made toties nespēja ne mirkli aizmigt. Baidījās uzmodināt ciemiņu, tāpēc pat nepakustējās, lai gan muguru spieda kažoka vīle.
Vilkatis sēdēja tā, ka rietošais mēness pēc stundas pa lūku iespīda viņam tieši acīs un uzmodināja. Pirms tam Made nebija sapratusi, kāpēc svešais liek atvērt lūku, domāja, ka viņš baidās no nozāļošanas sakņu tvaikos. Atmodies vīrs tūlīt cēlās kājās un devās projām. Labu laiku pēc Vilkača aiziešanas zāļu sieva vēl nespēja nomierināties. Tupsis, kā jau bija paredzēts, gaudoja. Tikai vilka nemanīja. Toties Mades sirds pielija pilna ar neskaidrām atmiņām un nojausmām.
Kad rīta svīdumā Made izgāja pagalmā un paraudzīja taku, pa kuru bija aizjājis Vilkatis, viņa ne tuvāk, ņe tālāk nematīja zirga pēdas (ja neskaita Indriķa klibīša nagus, kas jau bija pa pusei sniega aizpūsti), toties māju atkal bija apstaigājis lielais ulpis. Satrūkusies no vilka klejojuma, viņa steigšus aiztecēja līdz kūtiņai. Ja nu tas zvērs aiznesis viņas vienīgo kaziņu? Aptaustīja ra- gainīti, noglāstīja tai galvu un pēkšņi atskārta, ka baiļojas veltīgi. Kopš dienas, kad pie viņas sācis nākt Vilkatis, bez viņa ziņas neviens vilks šai sētai vairs pāri nedarīs.
Dienas trīs vēlāk Made iedomājās, ka varbūt pēdu jaukšanai svešinieks uzvelk savam zirgam kājās vilka zābakus, Šī atziņa pacēla viņas pašapziņu, bet neizklie- dēja satraukumu.
KALĒJS JAKSIS
KALĒJS JAKSIS
Ja vilkatis vai ragana dusmojas, viņi atstāj uz ceļa vai krūmos glumu spļaudekli.
Tautas ticējums
Kad Toms izjāja uz takas, rietēja ķēmeklīgs pusmēness, sūtīdams savu pēdējo žēlo sarkanumu cauri plikajiem alkšņu zariem aiz zāļu sievas rāceņu bedres. Egļu galotnes melnēja kā smags, robains zemes valnis, aiz kura beidzas šīspasaules lietas. Tumši pelēkajās debesīs mirkšķināja dažāda lieluma zvaigznes, pēc kurām zinātājs pateiktu, ka līdz rītam vēl tālu. Joprojām pūta dienvidvakaru vējš, un Tomam likās, ka no tālā purva dvešs dūņu un miroņkaulu smaka. Vai tā būtu atnākošā pavasara elpa?
Ticis uz lielā ceļa, vīrs noāva zirgam vilka pēdas un dzina kumeļu raitos rikšos. Pusmēness nogrima. Debesis satumsa. Sniegs kļuva pelēki zilgs. Gar debesu pamali cēlās lieli mākoņu blāķi. Jūcis uzticīgi tecēja tumšajā naktī pa ceļa vidu. Pagaisa jūdze pēc jūdzes. Gan muižas, gan zemnieku sētas gulēja tumsā. Kad aiz trešā meža klajumā pa kreisi pavīdēja tumšs ēku puduris, Toms saprata, ka sasniedzis Stenceļmuižu, ko, pēc Mades stāsta, bargs kungs — īstenais bruņinieku ordeņa kavalieris Gothards Vilhelms fon Butbergs rentē ja no kaut kāda Franča Stohviča. «Šiem tiesības. Šie rentē,» Toms pikti domāja. «Bruņu ordeņa kavalieris. Kāds teiciens un amats!» Viņš nolēca no zirga, uzvilka lopiņam kājās vilka čabatas- un aizjāja līdz muižas laidara stūrim. Zirgs, soļos iedams, sita ar pakaļkājām pa priekškājām. «Sātans, sabendēs vilka čabatām nagus,» Toms klusi lādējās. Ar tumsu apradušās acis labi saskatīja pagalma apveidus. Viss bija taisni tā, kā zāļu sieva stāstīja. «Tai vecenei var ticēt. Viņa zina pusi pasaules,» Toms nosprieda un grieza zirgu uz kalpu mājas pusi. Pie kupenā ieputi- nātas istabas ievaukšķējās suns. Toms apcirta apkārt zirgu un piespieda piešus. Suns, bēdzēja sadūšots, lēkšoja pāri kupenai pakaļ jātniekam. «Makans, cik drošs! Kā jau muižas suns,» Toms sprieda un uzšāva zirgam ar plaukstu. Suns dzinās līdz pat lielajai rijai. Te no mājām aizacē jātnieks apturēja kumeļu, noņēma no pleciem maisu, uzvilka stopu. «Savainot nedrīkst, jādabū ar reizi gar zemi,» viņš pie sevis sprieda un aiz satraukuma viebās. Tumsa pēkšņi šķita bieza kā ķīselis. Suns, briesmas nojauzdams, kļuva piesardzīgāks. Toms pajādelēja šurpu turpu, bet vēkšķis pa šāvienam vairs nenonāca. Vīrs jau grieza zirgu olnīcā, kad četrkājainais muižas sargs pēkšņi pielēca zirgam gluži klāt, laikam pēdējo reizi pabaidīt gribēdams. Pēc mirkļa asa bulta iedūrās tam starp ribām. Rējējs paklupa un nosēcās. Toms ķēra pēc zobena.