-— Tas tak Kaspara Sperliņa kučieris no Zeltiņmuižas. Vai tev prāts viņu tirdīt! Kungs gaidot krogā pie Ozola.
Vagars pētoši lūkojās uz Tomu. Neticēja.
— Kas tie tādi? — viņš rādīja uz vilka nagiem.
— Kamansegas āķi, — kalējs atmeta.
-— Kādas segas?
— Pakulu segas, — Jaksis vīpsnāja,
Vagars piesarka.
— Pirmo reizi mūžā redzu, viņš augstprātīgi raustīja plecus.
— Es arī pirmo reizi, — kalējs atsaucās. — Tie kungi, kurmji, vienmēr kaut ko izdomā.
Vagars vēl brīdi pētīja kamanu segas āķus, pa laikam uzmezdams bažīgu skatienu Tomam, kas vērās viņā dzel- dīgām acīm.
— Tu, vagariņ, laikam taisies par kalvi, — Jaksis ierunājās. — Ik dienu skaties un lūko, skaties un lūko. Būs jālūdz vācietim, lai piemaksā par tevis mācīšanu. Tā par velti tā lieta nevar iet.
Vagars izlikās nedzirdam,
,— Ptu! Vellu! — kalējs pēkšņi iekliedzās, t— Iznāca šķībs! Ej projām, vagariņ! Tu man maisi sitienus.
Vagars sakniepās. Abi brīdi raudzījās viens otram sejā. .Beidzot vagars novērsās un gāja projām.
Toms nopūtās.
— Nu tev būs manis dēļ… Šitādu labāk neaiztikt. Vai tūliņ zem zemes — un miers.
— Būs labi, — Jaksis atmeta. — Kungs ir cūka, bet tik daudz saprot, ka amats derīgāks par suņa dvēseli. Še tev seši, — viņš teica, iebērdams Tomam saujā vilka nagus. — Pārējos citu reizi.
Pēc brīža piebilda:
— Viņš sūtīs sargus tevi ķert. Kopš Simašu kalnā nokāva to jauno kungu, katru svešu taisa par slepkavu.
— Tu vellu! — Toms grozīja galvu.
— Labi, sābr, ej ar dieva palīgu. Par sprūdu padomāšu. Ienāc citreiz. Ar šito biksi grūti sadzīvot. Visi godavīri tam kā dadži acīs. Berkuli jau kapā iedzina. Nezinu, kā tas beigsies. Būs kā ar Meža Prukstu baltajiem auniem. Vilks divus baltos aiznesis, tagad tikai melni jēri dzimst. Prukstienei trūkst baltuma villainēm, mums godavīru. Vaina, redz, tā, ka tumsā baltais labāk atšķirams, tālab to ulpis givn … Labi, bāliņ balto! Steidz! Viņi dzīs tev pēdas. Vai tev ir ar ko atkauties?
Toms pakasīja aiz auss.
— Ta ir jau! Tikai zeme cieta, būs grūti apbest.
— Ha, ha, ha, ha! — kalējs priecīgi iesmējās. — Tu esi dzelžu kurmis. Sitais man neienāca prātā, ka grūši apbest. Ptu! Nelabais!
Toms nopirka no Jakša divus siekus miežu, divus rudzu un devās ceļā. Klausīdams kalēja padomam, noau- ļoja ceturtdaļ jūdzi pa lielceļu, tad nogriezās meža ceļā, kuru no rīta bija iebraukuši muižas klaušinieki. Tur piesēja zirgam pie kājām vilka pēdas, sev aļņa nagus un devās biezoknī, vezdams Jūci aiz pavadas.
No kāda tīruma līkuma pamanīja pa tālo lielceļu aiz- lēkšojam divus jātniekus. «Prātīgi vīri,» Toms atzinīgi nodomāja, atcerēdamies Jakša mundro jautrību. «Patiesi šitādā sniegā un salā grūti ar aprakšanu. Kaulus nāktos skrubināt Pelēcim un Dzeltenacei. Tāds darbs, kas zina, kaitētu zvēru tikumam.»
Debesis klāja mākoņi, tālab bija grūti noteikt virzienu. Toms vadījās pēc vēja un koku bārdām. Jaunas takas mīšana bija gan grūta, gan bīstama. Ja dzinēji tiek uz pēdām, tad beigas, t , Tas ir, ne jau nu īsti beigas, bet nepatīkams jampadracis. Kaut nu tiktu uz īstas zvēru takas, tad vismaz nedraudētu klaja ieskriešana kādā mež- maļa sētā,
Beidzot parādījās veca, labi nomīta aļņu sliede, kas locījās pa mežu tērcēm, dažbrīd iziedama līdzenos klajumos, kur vietām vēl stāvēja siena kaudzes, ko zemnieki no meža pļavām nebija saveduši, šķērsoja vairākus sīkus lauku ceļus, bet mājām netuvojās. Lai gan taka neveda īsti purva virzienā, Toms brida tik uz priekšu cerībā, ka pēdas reiz uzgriezīsies uz tām aļņu stigām, kuras viņš pazina no senākiem aizpurva sirojumiem. Tā arī notika. Pie Apšu sila avotiņa, kur mēdza padzerties aļņi, Toms izbaroja Jūcim no maišeļa pēdējo sienu un padzirdīja viņu.
Līdz purva malai vēl bija atlikusi kāda jūdze, kad sāka krēsloties. Miesā jautās -gurdenums. Prāti bija atslābuši, vajātājus nemanīja. Viņš varētu sēsties sedlos un atpūsties, jo pa puslīdz iemīto taku zirgs gluži labi nestu, bet zemniekam bija lopa žēl.
Biezoknī tumsa vakars. Apklusa alkšņu pumpuru knābātā] i, midzeņos vai koka dobumos noslēpās vāveres, sniegā ierakās irbes un rubeņi. Egles smagi, vienmērīgi šalca, it kā vēstīdamas kaut ko biedīgu.
Toms satrūkās. Šķita, ka tālumā ierejas suņi. Māju tuvumā nebija, tālab riet varēja tikai dzinēji. Made bija stāstījusi, ka tādi dzinējsuņi esot Cesvaines kungam un novada fogtam. Vīrs apstājās un klausījās, bet rejas vairs nedzirdēja. Acīmredzot tie bija dzirdes maldi.
Un tad sāka snigt rets, pūkains sniedziņš, palsi vizēdams bālajā pusmēness gaismā. «Tas apsegs visu,» Toms atviegloti nodomāja.
VILKAČA KLIEDZIENS MEŽĀ
VILKAČA KLIEDZIENS MEŽĀ
Kāda ir vilkača gauda, neviens nezina, jo katrs to dzirdējušais vairs ilgi nedzīvo.
Tautas ticējums
Plušķaini mākoņi skrēja garām mēnesim. Pārslas sitās sejā. Starp melnajām eglēm rēgojās kailas, kaulainas apses. Pēkšņi zirgs nokrācās un iegrūdās ar plecu saimniekam mugurā. Šķita, ka tālumā atkal atskan suņu gaudas. Vēja pūtiens tās reizēm it kā tuvināja, reizēm noslāpēja. Vilkatis saspringa. Tuvojās briesmas, to, šķiet, saprata pat zirgs. «Suņus diez vai varēšu šaut,» viņš lietišķi prātoja. «Jāmēģina ar zobenu. Bultas jātaupa cilvēkiem. Kas zina, cik to būs?»
Zirgs nokrācās vēlreiz. Toms atskatījās. Taka veda pa baltu mežvidus tērci, un Vilkača vērīgā acs tūlīt pazina Pelēci un Dzeltenaci. Viņš atviegloti uzelpoja. «Ak, paldies, dižais debesu tēvs! Ja jau te vilki, tad īsto vajātāju tuvumā nav.»