Dzeltenace tecēja pa priekšu, Pelēcis aiz viņas.
— Nebaidies, kumeliņ, — Toms moži uzrunāja Jūci. — Šitie astaiņi ir tādi paši meža vīri kā mēs.
Bet zirgs domāja citādi. Grūdās cilvēkam virsū un bažīgi slaistīja galvu. Viņa nāsis drebēja un acīs atspoguļojās šausmas.
— Ko aušājies, muļķi? — Toms ņurdēja, bet vairs ne tik pārliecinoši. Viņš bija vairākkārt staigājis pa purvu un saskrējies ar vilkiem, bet tad līdzi nenāca zirgs. Cilvēks, kā vectēvs mēdza teikt, nebija vilka īstā barība, toties kumeļš gan.
Kad lopiņš kārtējo reizi tramīgi iekrācās un gandrīz nogrūda Tomu četrrāpus, Pelēcis, liels un lokans kā tumsas gars, jau grozījās tepat divdesmit soļu aiz kumeļa. Toms, aptinis pavadu ap roku, noņēma no muguras maisu ar stopu. «Viņi tam Jūcim laikam uzklups,» vīrs prātoja. «Lops saprot. Sātani, atkal badaini kā velli. * Cik tad ilgi jērs vēderā turēsies? Tiesa kas tiesa. Nesaprotu, ko lai dara. Varētu iebelzt Pelēcim priekškājā, tad viņš. vairs nekāds zirga ķērājs nebūtu. Bet vai tad tāds klibs apgādās vilcēni, ja veselam grūti? Izputēs kucēni … Ej tad meklē citus jūdzēm tālu.»
Jūcis nogrūda zemē saimnieku un pats tam blakus ielēca sniegā.
— Ptrū! — Toms nikni kliedza. Un tūlīt pats nobijās sava skaļuma. Bailes no dzinējiem joprojām bija lielākas nekā no vilkiem. Zirgs piebāza purnu saimniekam pie sejas, kā palīdzību lūgdams. Lopiņa augums trīcēja sīkos drebuļos. Nakts bija satumsusi pilnīgi, bet, tā kā blāvoja mēnesnīca, taku un vilku tumšos apveidus varēja saskatīt gluži labi. Sparīga vēja dzītas, cauri kailajai lapu koku audzei krita retas sniega pārslas. Brīžam starp ātri skrejošajiem mākoņiem pavīdēja pusmēness.
Toms izvilka 110 kabatas linu auklu un piesēja pie pavadas. Palaidis zirgu sev pa priekšu, īgni nodomāja: «Nu tas terpulis pārstās drebēt, ja viņam pie astes nesmirdēs vilka dvaša.»
Bet izrādījās, ka labuma maz. Ticis priekšā, taču neredzēdams cilvēku, Jūcis rāvās vēl spraunāk.
— Stāvi, sātans! — Toms dusmīgi šņāca, abām rokām žņaugdams pavadu. — Neskrien, rupuci! Gatavs maita! —• Kaklā iekārtais stops traucēja brīvi kustēties.
Vilki, galvu slaistīdami, tecēja nopakaļis. «Vajadzēja kāpt Jūcim mugurā,» Toms sūrojās. «Tad tagad šis būtu noguris un rāmāks.» Viņš iedomājās, ka arī patlaban jāšana nekaitētu, un pievilka pavadu. «Iesēdīšos sedlos,» vīrs sprieda. «Lai tad zirga muļķis skrien, cik jaudā. Pats vicināšu zobenu. Ja Pelēcis lēks pie sāna, sitīšu plakaniski pa degunu. Vai nu īsti neatstāsies?»
Ar lielām pūlēm vīram izdevās zirgu apturēt un sagriezt šķērsu takai. Pār sedliem pārmestās labības kules traucēja uzlēkt, turklāt Toms brīdi šaubījās, vai uzvilkt vai neuzvilkt stopu. Nolēma, ka jāuzvelk. Kad vēlreiz atskatījās, Pelēcis stāvēja, galvu pacēlis, bet Dzeltenace tupēja sniegā. Taisni šajā mirklī vējš uzpūta zirgam asu vilka smaku, un Tomam kaut kā vaļīgāk palaidās pavada. Ass rāviens lika tai izslīdēt no rokām. Toms lēca un gribēja ieķerties sedulkā, bet arī tā izslīdēja līdz ar cimdu. «Taisni neticami, ka tā varēja pasprukt zirgs,» viņš vēl tikai rūgti nodomāja. Bēglis aizjoņoja pa taku straujš un iztrūcies. Cilvēku sagrāba niknums.
— Nolādētie sumpurņi! — Toms skaļi kliedza uz vilkiem. — Zirgu nobaidījāt, razbainieki! Es jums, suņiem, parādīšu!
Viņš gaidīja, ka vilki tūlīt skries garām, lai dzītos pakaļ lopam, un jau draudīgi pacēla stopu. «Laidīšu vecajam ribās zem priekškājas, lai tūlīt apmet kūleni un izlaiž garu,» viņš sprieda. «Es viņiem putnus šāvu, bet šie par atmaksu manu Jūci ēdīs! Tā tā lieta neiet!» Bet vilki nesteidzās. Viņi izskatījās apjukuši.
Toms klumburoja pa taku pakaļ Jūcim un sauca: i — Šuk, šuk, šuk!
Aļņa nagu kluči traucēja iešanu. Vīrs lēca gariem soļiem, neskatīdamies, vai pēdas iznāk kaut cik pareizas.
— Šuk, šuk, šuk! — Balss skanēja mīlīgi un nedaudz sērīgi.
Jā, tur jau tas muļķis tērces līkumā stāvēja un, galvu pacēlis, klausījās saimniekā.
•— Šuk, šuk, šuk! Kumeliņ manu! Labo, skaisto pelē- cīti! Nāc pie manis, zirgulīti! Šuk, šuk, šuk!
«Kaut nu tiem vella zvēriem zaķis deguna priekšā izlēktu!» Toms klusībā lūdzās. Nožēloja, ka no kalēja nav nopircis kaut vai pliku jēra cisku, ko pasviest rīmām. Viņš bez rimas sauca zirgu un jau cerību pilns tuvojās tam, kad pēkšņi pamanīja, ka garām pa mīksto, dziļo sniegu piecu soļu attālumā aizlingo tumšpelēks liels kamols, te baltumā iegrimdams, te iznirdams. «Vella Pelēcis!» Toms tikai paspēja nodomāt. Pēc mirkļa garām aizlēkšoja otrs pelēks kamols, nedaudz mazāks un apaļāks.
Toms nospļāvās un pārstāja skriet. Pats to nemanīdams-, viņš bija mēģinājis skrieties ar vilkiem. Tīrais ģeķis! Nospļāvās vēlreiz un tad izdzirda, ka tālumā aiz eglāja kādā citā tērces līkumā jau izmisīgi iezviedzas zirgs.
— Eh! «—» Toms nostenējās. *— Saplēsīs, ļurbas, ij maisus, ij sedulku! Izbārstīs miežus, rupuči!
Zirgs gulēja soļus trīs no takas jau pamatīgi uzšķērsts un pat sniegā ieviļāts. Abi vilki ņēmās pa virsu kā miesnieki. Pelēcis paslēja galvu uz Toma pusi, it kā gaidīdams uzslavu par veiklo darbu. Zvēra acis uz mirkli iezalgojās kā divi mazi lukturīši. Toms saprata, ka pie sedlu kulēm, maisiem un čabatām šobrīd netiks. Vismaz ne ātrāk, pirms zvēri nebūs remdējuši lielo izsalkumu. Tāpēc apsēdās turpat uz briežu takas, izvilka no azotes plāceni un arī pats ieturēja vakariņas. Ko padarīsi liktenim?
Mēness puslode joprojām ātri skrēja pa mākoņu plus- kām. Mirkļos, kad spīdekļa bālais vaigs noskaidrojās, sniegs dzidri iemirdzējās, un tad kļuva redzami asinīs notašķīti smailie vilku purni, kārās mēles un trīcošās ausis. Toms, lēni grauzdams plāceni, domāja par cilvēka nespēcību ļaunuma priekšā. Tā bija nepatīkama doma. Viņš nospļāvās un izmeta bēdu no galvas. «Es viņus varēju nogalēt,» sprieda, «bet labāk, ja mira zirgs. Zirgu var nopirkt. Bet kā tu dabūsi jaunu vilku pāri ar bērniem? Man, mežiniekam, vilks tagad tuvāks brālis par zirgu. Sargs.» Tad Toms atminējās- savu māti un bērnību. Uz brīdi šķita, ka dziļi krūtīs ieraudas mazs mežā nomaldījies puisēns. Mazotnē viņš ļoti baidījās no vilkiem, tālab skriešus skrēja cauri tuvējai birztalai. Māte mierināja: «Nebīsties, puika, vilks nav tas ļaunākais!» Mātei, kā redzams, bijusi taisnība,,,