— Tom, vai tu ko zini par vēlētiem zemnieku karaļiem? — puisis jautāja Tomam.
— Zinu.
— Topi par karali, ne vilkati.
Toms neatbildēja. Viņš atminējās savu dzimto pusi, bērzu birztalu, tēva cietās rokas.
— Es kļūšu tavs ieroču nesējs, — Andris satraukti turpināja. — Uzticīgs kā suns. Uzticīgs līdz nāvei. Vai nu mis uz mūžu mūžiem jāsten zem kungu rīkstēm? Tu kļūsi karalis, kurš neper nevienu..,
— Tāds karalis nevar būt. Tādu neklausīs, — Toms purināja galvu.
— Es klausīšu!
— Esi mierīgs, Andri! Es tev mācīšu citas gudrības. Kluso taku viltības. Vai zini visas vilkaču spēles?
— Nezinu.
— Re nu! Zemnieku karaļiem allaž nocirta galvu, bet es protu taisīt vilka dūkas un vilkaču šūpoles. Mācies un glabā slepenībā. Krāj prieku un spēkus. Reiz jau
pienāks mūsu laiks, kad mežu gali gavilēs un sudrabota saule lēks, bet tas vēl ilgi.
Andrim galvā drūzmējās vecās mātes nostāsti, juk- dami kopā ar Madaras teikām, ar svešā prūša runām S kroga priekšā. Ausīs zvanīja un acīs ņirbēja. «Saules meitas, saules dārzi, sidrabbirzes svētozoli, tumši sili, vilka bērni, zelta priedes, varoņšķirsti, ķēniņdēlu laiku laiki, trešā dēla pusnakts tumsa, ļaunu ļaužu asins plūdi, mežā kāva dzīvībiņu, Laima tina dzīpariņu veco ļaužu - rakstu rakstos, sala tēva ledus pils.» Asinīs dziedāja svētku balsis, kairas tauru skaņas drebēdamas plūda no aizmūžu laukiem un sētām.,.
Bet Toms runāja pavisam ko citu.
— Te meža labi, — viņš teica, — Vilki jābaro, lai zvēri pulcējas. Jo vairāk zvēru, jo drošāk. Atdosim pusduci aitu. Kunga klaušas un nodevas daudz lielākas, meža junkuri žēlīgāki. Savu bērnu dēļ man zirgu nav žēl.
— Aust asiņaina gaisma! — sauca Andris, uz sarkano pamali raudzīdamies.
Arī Toms palūkojās. Tad novērsās un teica:
— Tev stīva mugura, puis. Ej atpūties!
Izrādījās, ka Andra mugura jau sadzijusi pavisam labi. Stīvums pamazām izgāja. Toms un Miķelis mācīja viņam rīkoties ar zobenu un vairogu, kā arī trāpīt mērķī ar bultu. No rītiem, kamēr turējās sērsna, viņi apstaigāja mežus. Pa sērsnu varēja iet bez aļņa kājām. Klausījās, vai tuvumā nedzirdēs vilka bērnu smalkās ņergas. Parasti vilki midzeni taisīja smalksnē vai vēja izgāztu koku murdzeklī ūdens tuvumā. Tādu vietu Toms zināja, bet izsargājās tai tuvumā iet, lai neaizbaidītu vilcēni pirms laika.
Jo tuvāk nāca pavasaris, jo dabas atmoda kļuva straujāka. Pievakarēs žirgti urdzēja strautiņi, bet naktīs, zvaigznēm auksti spīguļojot, ūdeņus un atlikušo sniegu sastindzināja sals. Sērsna no rītiem turēja virsū ij ragavas, ij zirgu, tālab vīri no rītiem veda mājās vakarpusēs sacirsto malku. Zarus piesardzīgi nokopa, celmus apsedza ar sūnām.
Madara un Ance atgādāja no Mežmalniekiem rudenī iepirktos miežus, auzas un zirņus, rāceņu un citu tupeņu, kā arī kāpostu sēklas. Nogalēto kungu sedlu kulēs kopā naudas bija septiņu sudraba dālderu vērtībā,
par to varēja nopirkt vismaz divus labus zirgus. Tomam no tēva krājumiem vēl turējās vairāk nekā divi duči marku un pussimts grašu, kas kopā svēra turpat vai trīs dālderus. Par vilku saplēsto zirgu viņš vairs nemaz nebēdāja. Palikušos trīs tikko izdevās izvilkt līdz sējas laikam, atraujot ne vienu vien sauju labākā siena govīm un aitām.
Sulu mēneša beigās, pāri pārplūdušām tērcēm un cauri brukstalām brizdams, Vilkatis pārnesa mazu tumšpelēku vilku kucēnu, mīļu, pūkainu un kamolīgu. Par mazuli bija prieks visiem, bet jo sevišķi bērniem. Novakaros vilcēnu palaida brīvē, jo apkārt pagalmam slējās droša mietu sēta.
Kad purvi galīgi pārplūda un vairs nebija jābaidās meža klimstu nākuma, Adarotu ļaudis uzelpoja. Miķelis izstūma pagalmā jaunos ratus, un viņi trīs dienas veda uz tīrumiem mēslus. Izmēza abas kūtis, kas bija netīrītas stāvējušas gadus piecus. Darbā aizmirsās briesmas. Sievietes klusi trallināja, bērni draiskojās, līdzi kumuļoja vilku kucēns. Mežā kliedza sīļi.
Kad sākās sējas laiks, Toma vaigi pielija ar saules gaismu. Liepu lūku vīzēs autās kājas rāmi mina valgu, smaržīgu velēnu. Ausīs skanēja lakstīgalu treļļi un varžu kurksti. Kādā rēnā vakarā viņš ar savu cieto plaukstu noglāstīja Gunas matus, ko nebija darījis veselu gadu.
Vīri bieži vingrinājās zobencīņā. Ar stopiem šāva salmu lelles no desmit, divdesmit, trīsdesmit un piecdesmit soļu attāluma. Tēmēja skrienot, guļot, sēdot un jājot zirgā. Par mērķiem sačunčuļotus vīkšķus iekarināja virvēs un kustināja kā dzīvus. Toms vēlēja dzeldēt bultas tikai vārīgās vietās: plaušās, aknās, sirdī. Mācīja saprast vēju un tālumu, lika naigi izraut no maisa un sakārtot stopus, kā arī uzvilkt tik lēnām, lai ienaidnieka vai medījuma vērīgā acs nepamanītu kustību. Andris dienu no dienas pūlējās centīgāk par visiem, bet nekādi nespēja līdzināties Tomam un Miķelim, kuri no bērna kājas, malu medībās iedami, bija augtin saauguši ar skaudrajiem ieročiem. Toms kā rotaļādamies trāpīja piecdesmit soļu attālumā tupošai caunai, toties Andra raidītās bultas ij no trīsdesmit soļiem lidoja garām meža skaistulei, it kā tā būtu noburta, Puisis turklāt gaužām ilgi vēzējās un tēmēja.
Eh, garā dienai — Toms tādās reizēs pukojās. — Tavs lops, strēli gaidīdams, var badā nomirt.
Miķelis zobojās spīvāk. Ja Andrim izdevās trāpīt un puisis līksmoja kā bērns, Miķelis smīnīgi bilda:
— Tā īsti cauna jau tup Briņķu muižas ozolā, Trāpīji nekustīgā lupatu vīkstoklī vien.