Mājās pārnākušas, viņas dažas dienas klusēja, baidījās no izsmiekla, kā arī sakaitināt Melno Aunu. Beidzot sadūšojās un izstāstīja visu ļaudīm, lai tic vai netic. Patiešām bija redzēts pats nelabais ar zaļām, ugunīgām acīm un šķeltiem lopa nagiem, kā jau zinātāji saka: velns melna sprogaina auna izskatā. Doma, ka aveņu kāds tīšām aizvedis sila dziļumā, lai viņas nobaidītu, šķita pārlieku neiespējama. Turklāt — Ķūcis! Suns nelabā smaku jau bija saodis pa gabalu, tikai viņas, divas neticīgās, to laikā nesaprata.
Pēc pāris dienām notikušo uzzināja Made. Viņa nojauta, ka Melno Aunu mežā iedzinis Vilkatis, tikai nesaprata, kāpēc drūmais vīrs tā darījies. Ne jau sievu baidīšanai.
īstenībā notika tā. Viendien Madara ieminējās, ka melnais ragainis sitot baltos īsradzīšus un bāžoties pie aitām baltajiem priekšā, tālab nākamgad ganāmpulks kļūšot pavisam pelēks — ne vairs varēšot vilnu krāsot, ne villaines darināt. Tomam tas divreiz nebija jāsaka. Viņš sasēja negantniekam kājas, uzmeta to sev mugurā un gāja uz mežu, priecādamies, ka radies labs iemesls aiznest vucenu vilkiem. Pār gādājis auneli pāri gravai, Toms atsēja tam kājas un tālāk veda aiz saites. Savu māju tiešā tuvumā viņš nekad nebaroja vilkus, lai tiem nesamaitātu tikumu.
Piesējis jēru pie sīkas eglītes, pats uzkāpa lielā eglē un ņēmās spaidīt mazo dūku plēšiņas, kas bija iebāztas krekla dibenpusē iešūtā kulē tā, lai no ārpuses nekas nebūtu redzams.
Kad Toms sāka taurēt, nāca jau krietni vakarpuse. Koki stiepa pagaras ēnas, un jaunaudzē žadzināja žagatas. Sēdēdams šķērsenis uz zara, vīrs vēroja apkārtni un klausījās meža trokšņos. Auns plūca mellenājus un reizēm klusi iemēkšķējās. Vienu brīdi Tomam šķita, ka Melno lauku pusē skan suņa rejas. Pārstājis stabulēt, viņš ieklausījās, bet nekā nemanīja. Tad iegrāba no kabatas sauju zirņu un, laiku kavēdams, sāka tos grauzt. Domāja par nākamo ziemu, par Andri un kalēju Jaksi, kam bija pasūtījis stopa spriegu. Made pirms dažām dienām stāstīja, ka kungs solījies Jaksi nopērt.
Aizdomājies Toms piemirsa spaidīt svilpi. Bet nebija jau arī nekāda sevišķa vajadzība. Ja vilki dzirdējuši, viņi nāks tāpat, neko daudz no ceļa nenomaldīdamies, jo zvēram bija sava gudrība.
Tikko viņš atsāka taurēšanu, mežā ierējās sunešs un kļuva dzirdamas sieviešu balsis.
— Ptpu! Vellu! — Toms nospļāvās. — Tā tik vēl trūka!
No apakšas viņu te varēja gluži labi redzēt. Nācās kāpt augstāk egles galotnē, kur no ziņkārām acīm pasargātu zaru vaiņags. Vīrs līda augšup pa stumbru, līdz egle kļuva zārda koka resnumā. Lejā starp skuju zaļumiem pavīdēja balts galvas lakatiņš. Tomam uz zara grozoties, nejauši saspiedās plēšu maiss, un svilpe iedziedājās. Suns vēlreiz noņerdzās. «Vella būšana!» vīrs domās sodījās. «Ko tās vecenes te meklē? Palaidīs vaļā manu aunu vai aizvedīs līdzi, maitas… Tie vilka sātani arī nenāk. Ziemā pie zirga rīšanas gan bija klāt kā naglas.»
Jo vairāk Toms prātoja, jo vairāk sabijās. Ieraudzīs tās večas viņu eglē, sāks klaigāt, izklaigās pa visu pagastu. Briesmu lietas! Taisni šodien viņam nebija līdzi ne stopa, ne zobena, nazis vien. «Ak tu, tētīt manu baltais!» Toms lūdzās. «Vērs nu visu par labu! Atsūti tak vilkus, lai aizbaida!»
Pēkšņi atskanēja kliedziens. Kaut kas brīkšķēja, kaut kas stenēja un sēca. Toms redzēja, ka sievas bēg. Viņš sakampa dūku k.uli un ņēmās spaidīt. Sunešs iekaucās. Lūza zari. Bēdzējas strauji nogriezās jaunaudzē un ātri attālinājās. Toms atviegloti uzelpoja un noslaucīja no pieres satraukuma sviedrus. Tad lēnām kāpa lejā. Vajadzēja vākties projām. Kas zina, vai vēl kāds neatgriezīsies.
Kad viņš ar aunu plecos pārbrida pāri gravas dūkstij un nolika sprogaini zemē, tas sāka pie visām miesām drebēt. Izrādījās, ka vilki tomēr ieradušies.
— Ko ta nu! — Toms nikni uzkliedza pelēkajiem klaidoņiem un, lai zvērus velti nekārdinātu, cēla aunu atkal plecos. Cilvēkam gluži tuvu pieskrēja kāds noguris mazais vilcēns. No mutes tam karājās gara mēle kā sārta saite, kājas streipuļoja. Kreisā auss bija gaišāka nekā labā. «Es tevi nosaukšu par Baltausi,» Vilkatis nodomāja.
Aunu vilkiem Toms atdeva nākamajā dienā. Pats sēdēja eglē un vēroja savdabīgo zvēru skolu. Vecie vilki palika tupam jaunaudzes malā katrs savā stūrī. Mazie vieni paši tuvojās avenam. Pirmais jēram uzklupa Balt- ausis.
Pēc dažām dienām runas par melno aunu nonāca muižā. Kalpone Liene par to pastāstīja kunga meitai Hannai, tā savukārt mātei Ģertrūdei, kura tās pašas dienas vakarā bijīgi pačukstēja šo ziņu vīram. Felsbergs apskaitās.
— Ko tu, Gerda, mani kaitini! — viņš pikti sauca. — Kas mums par daļu, ja zemnieki tic pesteļiem? Tā ir tumša tauta. Tu viņu pļāpās neklausies un nejauc man galvu. Māņticību pēc taisnības vajadzētu bargi sodīt. Un es ceru, ka tāda soda bardzība reiz pienāks.
KUNGS DZEN PĒDAS VILKATIM
KUNGS DZEN PĒDAS VILKATIM
Ja tu ziemā mežā redzi lopa pēdas, kas izbeidzas pie ūdens, labāk pa tādu mežu nestaigā.
Tautas ticējums