Briņķu muižas kungs Gotfrīds Felsbergs bija izglītots vīrs. Juku laikos, kad poļi viņam atņēma muižu un atstādināja arī no pārvaldnieka amata, Felsbergs ar visu ģimeni pārcēlās uz Vāciju, kur papildināja savas zināša- šanas privātā kārtā pie Berlīnes ģimnāzijas rektora Her- maņa Lībsdorfa, vēlākā Tartu asesora un zviedru revīzijas ierēdņa tēva. Felsberga dēls Albrehts vēl mācījās Berlīnē. Felsberga dzimtas senčos bija pārvācojušies latvieši, kā vienam otram to laiku kungam. So ciltskoka īpatnību zināja arī pats Felsbergs un viņa sieva. Viņi ar to nedz lepojās, nedz arī no tā kaunējās. Pagātnē notikušais šķita pārlieku sens un pārdomas neizraisošs. Sieva Ģertrūde, kas sevi uzskatīja par īstenas cilmes vācieti, šad tad gremzās par vīra atklātību, risinot līdzīga satura runas. Gotfrīds viņu tādās reizēs mierināja:
— Vai nu labāk, ja izrādītos, ka, līdzīgi Holcbergam, visi Vāczemes senču radi man būtu zagļi? Lai bērni zina, ka tieši mēs esam īstenie šīs zemes saimnieki, nevis krustnešu soda pulku paklīdeņu pēcnieki.
Diemžēl tādu domu sabiedrībā skaļi sludināt nederēja, tāpēc Felsbergu dzimtā par vecajiem runāja maz. Kaimiņiem un draugiem viņi bija pazīstami kā vācieši, Ja arī kāds zināja vairāk, tas turēja mēli aiz zobiem, jo pats par sevi nejutās drošāks. Kopš pēdējā novada kara neviens muižkungs atklāti sevi neatzina par vietējās izcelsmes kungu. Arī zviedri nopietnās lietās labāk uzticējās vāciem, ne bauriem. Un kas zina — vai zemnieks skaidrā latviešu valodā runājošu kungu vairs turētu par īstu kungu? Dzīve bija sarežģīta. Visas ļaužu domu smalkās cilpas jāņem vērā. Jo īpaši, ja skaities izglītots cilvēks ar galvu uz pleciem. Tā sprieda Gotfrīds Felsbergs.
Jau vairākas nedēļas Made bija vai katram nācējam ierunājusies par trūdu jumja un meža gara jauno gaitu, par miroņkauliem un vilkača parādīšanos. Muižā par to ne visai skaidru ziņu pirmais aiznesa mums jau zināmais kunga kalps Indriķis. Kad Felsbergs par šo lietu tuvāk ieinteresējās un iztaujāja citus zemniekus, uzzināja plašāk un vairāk. Bija ne tikai runas vien, bet arī šis tas skaidri skatāms. Viņmuižā, piemēram, vilkatis norējis suni un apspļaudījis to ar zaļiem vēmekļiem, bet tepat Gaigaliem pārdabīgi negants vilks naktī sasalušā zemē izracis zem kūts lielu caurumu un aiznesis aunu gluži kā pa gaisu, meklētāji ne kauliņa neesot atraduši. Tur bija ko padomāt.
Izglītotais skaidrā prāta vīrs, apsvēris, ka visam tam ir kāds nopietnāks pamats, nolēma apciemot veceni un papētīt apkārtni ap viņas mājām. Pirms izjāšanas brīdi svārstījās, vai ņemt līdzi smago šaujamrīku, kas gan sprāga ar ellišķīgu troksni, bet bija visai neparocīgs. Beigās nosprieda iztikt ar zobenu. Galu galā viņš nekādiem vilkačiem neticēja un nepieļāva domu, ka viņu kāds ļaundaris varētu pieveikt zobencīņā.
Jau vairākas nedēļas laukus un mežus klāja pussprīdi 1 iezs rudens sniedziņš. Iepriekšējā vakarā uzpūta rietenis un sāka pārslot, bet vēlāk atkal noskaidrojās.
Felsbergs izjāji priekšpusdienā, tērpies vieglā lapsādas vestē un drēbes apmetnī. Galvu sedza caunādas cepure. Kopš poļu laikiem viņš nevalkāja kundzisko sltivmici ar spalvu un seksti pie apsēja, jo tādas nēsāja iedomīgie poļu stārasti.
Kad viņš nokāpa no zirga zāļu sievas pagalmā, pa durvīm pabāzās izbiedēta vecenes seja.
— Kungs? — Made brīnīdamās vaicāja.
— Labasdienas, dziednieci — Felsbergs teica skaidrā latviešu valodā.
— Vai die, kungs! — Made atkārtoja. — Vai nāksi iekšā?
— Var ieiet. Tikai zirgs jānodēj. Apsnigs sedli.
— Pūnē, kungs! Tur jau citi kumeļi stāvējuši.
Vecā pieklibodama steidzās vērt durvis. Pārkāpdams pār pūnes slieksni, zirgs skaļi nopūtās un savādi no-
krācās.
— Ko tu, vai vilka smaku jūti? — Felsbergs teica un uzmeta ašu skatienu Madei.
Sieva izlikās neko nedzirdam. Vedināja kungu uz istabu.
— Ejma, lielskungs, ja jau kāda vajadzība.
Felsbergs lēnīgi aplūkoja Mades istabu, cik nu puskrēslā to varēja saredzēt, apsēdās uz bluķa un sāka iztaujāt. Ko dziedina? Cik prasa maksas? Vai burt prot? Vai meža garus pazīst?
Made atbildēja izvairīgi. Dziedinot visus, kāda nu kuram kaites gan vēdera, gan kaulu sāpes. Maksu neprasot. Ja nu kāds dodot, tā esot paša darīšana. Viņa varot pārtikt no kaziņas piena un meža augļiem. Burt neprotot, bet zinot mierinošus vārdus, kas līdzot ļaudīm gan bēdās, gan priekos. Meža garu vilkati viņa patiešām reizi redzējusi. Galvā tam bijusi ausaine, deguns spics, bet acis ļaunas kā vilkam. Pirms vilkača atnākšanas labu brīdi iepriekš Tupsis sarojies un rūcis. Kad vilkacis iečāpojis pagalmā, sunešs līdis viņai vai zem brunčiem…
— Vai tu ar viņu runāji? — kungs taujāja.
— Runāju, kungs, runāju, — Made apstiprināja. — Cilvēks kā cilvēks, tikai acis un deguns kā vilkam. Un tāda kā zvēra smaka… Suns visu laiku drebēja kā apšu lapa. Man ar tādas kā trīsas vien gāja, trīsas vien.
— Kā tu saprati, ka tas ir vilkatis?
— Ak, kungs! Tas tak skaidri jūtams. Gan jau pats, kad redzēsi, sapratīsi. Daudzreiz esmu matījusi, ka šis kaut kur tuvumā. Varbūt kraukļa izskatā vai vilka ādā… Vai nu man, glupai vecenei, jāstāsta, kā tas viss darās. Lielskungs pats mācīts un visu labi saprot.
— Made! Vai tu pati tici tam, ko runā?
r— Ak, kungs! Tas tak visiem skaidrs. Ir cilvēki, kas redzējuši visas vilkaču pārvērtības, bijuši viņu dzīrēs.
*-? Kas tie ir?
Kas?
Nu, tie redzētāji,
— Visi miruši, kungs, miruši. Palikuši tikai viņu vārdi, viņu gudrība un ticība.
0 Tu tici viņu pasakām?
me Katrā pasakā sava tiesa, kungs. Bet šitās jau nav
pasakas. Vai to dievu, ko tas jūsu pastars māca, kāds redzējis, bet visi tic. Kā lai neticam radījumam, kas tepat pa zemi staiga?