Izjājis no dižsila dziļuma gaišā bērzu birzē, kur caur kailajiem zariem vīdēja skaidras debesis un zem kājām sniegā rotājās oranžu saules staru nedrošie pirksti, Felsbergs sakaunējās par savu bailīgumu un nosprieda, ka viņš neprot izsekot aļņus. Vai tāpēc jāizsapņo neticami brīnumi? Sava goda un sirdsmiera labad par neveiksmīgo gājienu nolēma nevienam nesacīt ne vārda, bet klusībā pavērot mežu.
Iepriekšējā vakarā Toms patiesi ciemojās pie zāļu sievas. Tas bija viņa pirmais gājiens toruden pa apsnigušu zemi ārpus salas. Made pastāstīja par notikumiem Dor- muižā. Pats kalējs Jaksis atjājis pie viņas un sūrojies. Dormuižas kungs licis nopērt Berkuļa dēlu Krišu. Krišs guļot karstumos, bet kungs gaidot, lai šis atlabojas, tad pēršot vēl. Muižas kalējs lūdzis, lai padod ziņu mežai- jiim, par kuru šim citreiz Made minējusi, jo Krišs esot jādabū projām, citādi cilvēkam beigas. Piebildis vel, ka nākamais varmācības upuris būšot viņš pats, Jaksis, jā vien kāds slepens spēks laikā neiedzīšot muižniekiem bijāšanu.
Smagu sirdi Toms devās mājās. Cauri egļu zariem spīdēja mēness. Debesis bija pilnīgi skaidras. Vēlāk gan pārskrēja viens padebesis, nobirdināja dažus putraimiņus, bet vairāk nekā. Vilkatis izbrida riņķi gar gravas stāvumu līdz livenim un kalna piekājē atgriezās atpakaļ uz vecajām pēdām. Pie viņa kājām aļņa nagi bija piesieti otrādi, lai sekotājam liktos, ka šķeltnadzis iznācis no meža, nevis tur iegājis. Nonācis vēlreiz gravas stāvumā, Toms savilka ciešāk mugurmaisu ar stopu, pakāpās krastmalas eglē un atraisīja tur pie zara piesieto virvi, apmeta to ap vidukļa siksnu, cieši savilka. Ietaukotā virve karājās lejup no augstās aizlauztās egles galotnes. Tumsā šķita, ka tā nāk vai no pašām debesīm. Ar vienu kāju atbalstījies pret egles stumbru, Toms pašūpojās, lai pārbaudītu virves garumu. Uz laika maiņām kaņepājs te sarāvās, te izstiepās, tāpēc vajadzēja uzmanīties. šurp nākot, viņš bija ieķēries par zemu, tālab izbraucis krasta sniegā strīpu. Pārliecinājies, ka viss kārtībā, Vilkatis izstiepās, nedaudz palēcās un ļāva virvei sevi nest kā šūpolei pāri muklenim uz gravas otru krastu. Sejā uz mirkli iepūta vējš, pazibēja sniega un debesu baltums, un tad viņš jau atradās tajā pusē. Iecirta kājas zemē aiz sīku eglīšu pudura, kuru rudenī tur pats bija rūpīgi iestādījis, lai sekotājam nebūtu redzamas lēcēja pēdas. Atsējis virves galu no siksnas, aizmeta to aiz zemē iedzīta egles kāša, ko varēja noturēt arī par gluži parastu zemē iedūrušos zaru, un, noņēmis sev no muguras nesamo, uzrāpās balsta eglē, kuras sānos bija piestiprināta tieva, pagara kārtiņa ar div- žuburu žebērkli galā. Toms paņēma kārtiņu, ar stakli aizķēra koka sprūdeni, kas turēja virvi pie aizlauztās galotnes virs pašas gravas, un izcēla virves galu no kāša. Pievilcis to pie sevis, viņš virvi sašūpoja, lai cilpa izkristu no apakšējā kāša, pēc tam veikli saritināja ritulī, uzmauca plecā un kāpa lejup.
Pēc brīža viņš jau bija mājās.
Aiznākamās dienas rītā, brienot kārtējā apgaitā pa salu, Toms, savas parastās piesardzības mudināts, aizgāja arī līdz gravas krastam pavērot šūpuļu vietu un palūkoties uz savām viņnakts pēdām gravas otrā krastā, lai pārliecinātos, ka neviens nav sekojis. Cauri krūmiem pamanīja kaut ko nelabu. Nodīžļāts bija kraujas stāvums līdz pat ūdenim. Jā, un augstāk, ja labi palūkojās, kļuva redzamas zirga pēdas. Turpat čurnēja zirga mēslu čupa, kas liecināja, ka pēdu dzinējs piekrastē uzturējies ilgāku brīdi.
Toms notupās eglīšu aizsegā un veselu stundu ar uzvilktu stopu rokā pētīja kalna nogāzi. Lai kas būtu nācējs, viņš to tūlīt bez žēlastības nošautu, ja vien sagaidītu upuri pietiekami tuvu. Mežs tomēr bija un palika tukšs un kluss, tikai mazie čiekuru putniņi vien žēli čiepstēja un reizēm sērīgi iekārkstējās aizsmakusi vārna. Pēdu dzinējs acīmredzot jau sen bija aizjājis, un debesu tēvs vienīgais zināja, .vai viņš jebkad vēl atgriezīsies.
VILKAČA DUSMAS
VILKAČA DUSMAS
Mošķim soļi ir citādi nekā vilkam, pēdas netek rindiņā, bet dažkārt arī tek.
Tautas ticējums
Debesis mākuļojās, bet snigt nesniga. Pēcpusdienā vilkači savīkšīja kules un sedlu somas. Jāja pa Sarkan- purva stigu. Dumbru laikā tā bija vienīgā zirgu pāreja. Te mūklim pamatos jaudās sena ceļa vieta, kuru vasarās izmantoja aļņi.
Izbriduši dūņekli, vilkači raiti drasēja tālāk pa sirm- egļu gāršu gar mazajiem ezeriem un īsi pirms pusnakts nonāca Dormuižas robežās. Kumeļu spalva spīdēja no vilku riebes zieduma. Toms sauca vilkus. Zvēri parādījās Dorzemes līča lanlcās pie siena kaudzēm un tecēja līdzi kā uzticīgi suņi. Reizēm pazuda brikšņos un birztalās, lai atkal iznirtu uz ceļa priekšā vai aiz muguras. Zirgi, raudzīdamies zvēru lunkanajās ēnās un saozdami mūžīgo ienaidnieku pretīgo smaku, sprausloja un purināja galvas.
Muižas pievārtē gan vilki, gan vilkači kļuva piesar: dzīgāki. Pelēči apskrēja pusloku un paslēpās priežu skupsnā. Jātnieki piesēja kumeļus rijas galā, lai tie nebūtu redzami no pagalma, un devās izpildīt zāļu sievas un likteņa lēmumu.
Toms, ēnā slēpdamies, pievilināja un nošāva kunga suni, kas, svešiniekus un vilkus saodis, neganti rēja. Pēc trāpījuma dzīvnieks noīdējās un aizstreipuļoja sienmalē. Andris pierāpoja pie upura, izrāva tam no sāniem bultu, pārcirta rīkli un saskrāpēja vēderu ar susekli. Pēc tam apsmērēja ar puvekli.
Klusi kā ēnas vilkači kustējās ap staļļa stūriem: pienesa pie pakšiem sveķuļus, salmus, zarus un citu ku- rekli. Miķelis atlauza durvis un izveda no stiliņa zirgu, kas atradās tuvāk durvīm. Andris atvēra pelnu dozi un piespirdza iekuram uguni.