— Nāc, nāc! — Made caur durvju šķirbu sauca.
Vilkatis klusēdams pārkāpa pār slieksni. Kā vienmēr,
viņš vispirms gribēja dzirdēt jaunumus no Mades.
Zāļu sieva stāstīja žirgti. Pirmām kārtām par Felsberga apciemojumu.
— Ja vien nav uzklājies misens sniegs, aizvienam eju tavas pēdas žūrēt, — viņa mundri runāja. — Tā todien ar. Veros: kungs, ak tu, pasaulīt, aizgājis pa tavu aļņa sliedi! Domāju: laikam tak atpakaļ neatnāks, iebāzīs galvu nāvītei zobos. Zēl tapa. Pie paša vakara skatos: atjājis, makans, dzīvs. Nesapratu nekā. Ij tagad neatjēdzu, kā tas var būt… Kā tad tu viņu apmānīji? Ko?
— Mm, — Toms īgni norūca. Mades ziņkārība viņam nepatika. — Kas ar Dormuižu?
Made ņēmās stāstīt par Dormuižas šausmu nakti. Stallis nodedzis. Kungs nogalēts. Vilku pēdu bijuši pilni apkārtējie tīrumi. Visā aizmežā tonakt gaudojuši un kaukuši suņi. Dūderu kalniņā vilki saplēsuši zirgu. Pēdas vedot uz ziemeļu pusi. Tiesu kungi atjājuši tikai otrā dienā, kad sākušies puteņi, tālab vairs neesot varējuši īsti izošņāt. Vietējie zemnieki no sniega atkasuši dažus lielus vilku mi- numus un rādījuši tiesas kungiem, bet tie par viņu pūlēm tikai dusmojušies. Stenceļmuižā atkal suns nokauts. Meklētāji aizsūtīti uz Gulbenes un Alūksnes novadu robežām. Vēl jo vairāk aizdomas par ļaundaru nākšanu no tās puses radušās tālab, ka šajos pagastos jau cltgad kungi kauti un muižas dedzinātas. Pērn izkūpējušas veselas divas. Muižkungs ar preileni naktī puspliki diebuši pie draudzīga saimnieka glābiņu meklēt.
Beigās Made sāka slavēt Vilkati par veiklo darbu un apjautājās, cik viņi skaitā bijuši un no kurienes jājuši.
— Ko tu, Made, taujā? — Vilkatis sapīka. — Mani vīri savu darīja. Kur nākuši, kur gājuši, to viņiem pašiem zināt.
Made pēc tādas atbildes apsviedās uz citu pusi.
— Mācība derēja, — viņa priecājās. — Felsberģis mani todien varen tramdīja. Esot jātic lietām, ko saredz acs. Teicu, ka pats drīz matīs nešķīstā zīmes. Nu jau šim vajadzētu saprast, ka Vilkačs dusmo.
Vēl Made stāstīja, ka stražņiki tincinājuši abus Ber- kuļa dēlus un kalēju Jaksi, bet drauvēt un pērt pagaidām netaisījušies.
— Vai dienā te ap tavu māju kāds ošņājās? — Toms noprasīja.
— Nē. Pa ceļu gan, kā manu, kungs jādelē vai ik dienu. Aļņus meklē. Cita nemana.
— Būs jāapbed, — Toms sprieda.
— Tui, tui! — Made bažīgi papurināja galvu. — Kam tā darīt?
— Ko citu?
Made ievilka dziļi elpu un pabailīgi nopūtās.
-— Vai rāmāk nevar? — viņa jautāja.
— Ko? —■ Toms sabozās, it kā nebūtu īsti sapratis, un cieši pavērās drebelīgas skala guns apēnotajās zāļu sievas acīs.
— Viņa cilts esot no Lielmalnavas zara, — Made turpināja čukstus, neskaidra iekšēja nemiera tirdīta.
— Pie vella! — Vilkatis viņu skarbi pārtrauca.
Made apvainota ilgi klusēja. Klusēja arī Toms. Nodzisa
skals. Roka nesniedzās iedegt jaunu. Tā varbūt bija labāk. Lai gaisma nevilina vēlīnu ceļa gājēju. Caur cūkas pūsli iespīdēja bāls mēness stars. Toms saspringti domāja: «Dormuiža dega. Felsbergs ložņāja. Bet te sēž Made, kungu aizstāve. Izkāpusi no ilksīm, nolādētā! Te tev bija! Arkls un izkapts pa vasaru mani sabendējuši, atmiekšķējuši,..»
— Tu, Vilkati, kā skatos, ņem par strauju, — zāļu sieva, apvainojumu pārvarējusi, ierunājās. — Allaž būs vajadzīgi vīri, kas novadu un muižu valda.
Un pēc brītiņa piebilda;
■— Kā nu kurš skatās? Gudru galvu nav daudz.
Vilkatis klusēja. Domāja: «Gudrība jau laba, bet bez godaprāta pārtop ļaunumā.» Tumsa viņam pinās apkārt kā dzelžu saites. To vajadzēja izkliedēt.
Zāļu sieva cauri melnajam klusumam juta Vilkača acu dzēlīgumu, viņa smagās dusmas, kas lēnām, bet neatvairāmi brieda, pamazām tapdamas smagākas, līdz sieviete neizturēja mēmo spaidu un jautāja:
— Manai valodai tak kāda jēga ir?
Toms saviebās. Viņš patlaban rēķināja, cik lokanas, pi- neklīgas gudrības, cik ļaunuma un viltības ir Mades vārdos. Gribējās visām aplinkus runām atmest ar roku. Bet prāts atturēja. Kā tad cilvēks var darīties, ja nejaus skaidrību? Skaidrība vajadzīga it īpaši tādā reizē, kad tu citu dvašām liec izdzist un savējo bāz zem zobena asmens.
— Felsbergs ir labs, žēlīgs kungs, — Made vēlreiz iesāka, pati klusībā sodīdamās par saviem vārdiem un juzdama, ka starp viņu un Vilkati sāk plesties baiga plaisa.
Dzirdot zāļu sievas teikto, Tomā beidzot pamodās pienācīgā briesmu izjūta. Kā no tālienes, kā no miglas iznira atskārsme: «Es gribu dzīvot savējo dēļ, bet kādu svētumu dēļ Felsbergs, lubraks, lien pa pēdām? Tur, lūk, visa atšķirība un gudrība. Viņa nāvi un dzīvošanu lai izšķir paša soļi. Bet Made, Made…» Tomam pār muguru pārskrēja saltas tirpas. «Made! Labi, ka viņa visu nezina, labi, ka nezina viltības. Nolādētā! Re, kā sirds pareizi paredzēja.»
Skaļi viņš teica:
— Sargies, Made! Esmu Vilkatis! To nekad neaizmirsti!
Viņa balss bija klusa un cieta.
— īsts vilkatis?
— Vilkatis! — Toms cieti apstiprināja.
«Viņa neticēja! Nu vismaz tas ir skaidrs,» Toms domāja. «Viņa vairs nemaz netic.»
— Tu netici? — Toms jautāja drūmā aizkapa balsī.
Made klusēja. Sieviete juta, ka no skarbā vīra plūst
dusmu viļņi. Tie lija kā melns ūdens, Sunešs, kas pa sarunas laiku bija izlaists pagalmā, pēkšņi iegaudojās un lēca pret durvīm ar tādu sparu, it ka to kads butu metis.
— Tu netici? — Vilkatis jautāja otrreiz,;
Madei sāka trūkt elpas. Viņa ķēra pie kakla, pavilka vaļīgāk lindraku. Nelīdzēja. Kaklu žņaudza Vilkača dusmu spēks. Kā lai to nemana, kā lai netic?