— Māsa un sievasmāte, — Andris atmēļoja. — Gudras. Jau desmit gadu vecumā prata cūkas barot un skalus uzraudzīt.
— Nepļurkšķ, puis! — vīrs uzsauca. — Cik pras?
Pēc mirkļa divas segas pazuda pilsētnieka orē. «Viņš,
makans, citā vietā tās pārdos divtik dārgi,» Andris sēri domāja, ar acīm tajā pašā laikā naigi žūrēdams orē, kur rindā gulēja četras vai piecas dūmu plintes ar zilganiem stobriem. «Kad kļūšu par lielkungu, tad iegādāšos šitādu labi daudz,» Andris smējīgi prātoja, jau aizmirsis rakstīto segu lēto pārdevumu.
Arī Toms apstājās pie ores. Ieraudzījis baltas grāmatas ar ķeburīgām rakstu zīmēm, vienu dzīrās pirkt. «Kas zina, varbūt zīmēs ir kāda gudrība, kas man mežā noder,» viņš sprieda.
— Du verstehst? — melnacainais pārdevējs jautāja.
— Nē, nē, — Toms kratīja galvu. — Es to kungam.
Pārdevējs pavīpsnāja. «Ērms gatavais,» nodomāja.
«Vai tad šitā kungam grāmatu pērk? Droši, ka pats ķēmosies un mēģinās izdibināt, kas tur rakstīts.»
Andris pa to laiku kaulējās ar sivēnu pārdevēju.
— Tam tak nav zobu, — jauneklis smēja, bāzdams urkšķim pirkstu mutē. — Manam vecajam kuilim gan ilkņi bija kā zediņi, putras zobi kā lemeši, aste trīskāršā gredzenā. Kad nokāvām, aiz astes gredzena šo pakārām pie vadža… Atlaid pusgrasi, sievastēv! Es savas dreļļu segas vienam pilsētas sprūdzenim atdevu par pusvelti. Ļauj vismaz tu man dzīvot.
Vīrs Andra daiļrunību neizturēja un atlaida pusgrasi. Vēl tikai noņurdēja:
— Par lētu tev dodu. Suķi ir no muižas kuiļa.
— Muižas kuiļa? — Andris satrūkās. — Tad neņemšu …
— Kāpēc? —• pārdevējs brīnījās.
— Godīgs zemnieks tādu gaļu nedrīkst ēst. Vēl kādu gudru vājumu iemantos.
— Nebaidies! — zemnieks mierināja. — Cūka paliek cūka. Vienīgā atšķirība, ka zemnieks tai, sizdams pa ausi, kliedz: ušš, ļurba, bet kungs: fui, lurben.
— Ak tā? — Andris nomierinājās. — Tad es ņemu.'— Un viņš sēja maisam galu ciet.
Sarma, Andra priecīgā garastāvokļa iemesls, bija turējusi vārdu un ieradusies tirgū. Puisis atdeva Tomam maisu ar sivēniem un devās pie iecerētās,
Kad Toms atgriezās pie zirgiem, Miķelis pavēstīja, ka uz muižas pusi aizjājis kāds glūņa. Brāļi sasēja siena maisus, bet zirgus pie akas padzirdīja.
Andris pa to laiku nopirka no Sarmas mātes divus siekus griķu.
— Bitītēm griķu zieds pa prātam, ■— tirdziniece skaidroja. Apmaiņai pret griķiem Andris atdeva trīs pārus rakstītu cimdu. Sarma, cimdus uzlaikodama, kļuva pavisam līksma.
Ieraudzījis šurp nākam Tomu, Andris pamāja sievietēm ar roku.
— Atā! Es žigli vienu līkumu, tad atkal būšu te.
— Jājam, — Toms īsi pateica.
Andris saknūpās. Toms pamācīja:
— Pie kulbas apstāsimies, lai neizskatās, ka bēgam.
Pilsētnieka ore ar sniegu aplipušiem riteņiem bija
pircēju apsēsta. Toms pastāvēja brīdi un nopirka adatas, zāģi, zāģu vīli un čuguna podu. Uz galda rindā stāvēja visādi zāģi, cirvji, naži, pannas, gaļas iesmi, dakšu zari, dažāda izmēra ugunspodi, glāžu plāksnes, bļodas, krūzes, susekļi ar balti mirdzošiem nažiem, izkaptis, āmuri, laktiņas, stangas, dzirkles. Saulē mirguļoja zīda audumu baķi, sudraba rotas lietas, stikla vāzes, aužamo steļļu ķemmes ar smalkiem niedru zobiņiem, atslēgas, sienas pulksteņi ar brūnām māla bumbām un daudz citādu mantu.
— Viņa ir šeit, — Andris atgādināja.
— Redzēju, — Toms attrauca. Un piemetināja: — Podus un bļodas nopirksim citu reizi.
Pēc brīža vilkači apstājās pie kalēja būdas. Pretī iznāca kalēja sieva. Viņas acis bija tumšas un skarbas, vaigos rievas. Jaksis gulēja uz vājnieka cisām. Pirms nedēļas muižas kambarī viņu bija pēruši. Nu visa mugura jēla.
— Kas zina, varbūt iekšas atsistas, •— sieva sūrojās.
Toms izsūtīja Miķeli pieskatīt ceļu un sāka Jaksi iztaujāt.
— Asini nespļauj?
— Nē.
— Vai vēl tevi pērs?
— Nezinu.
— Ko darīsi pēc tam?
— Nezinu.
# —- Vai stipri sāp?
— Nezinu.
— Par ko sodīja?
— Nezinu.
— Vai esi pie pilna prāta?
— Nezinu.
— Kāpēc tad tu nekā nezini?
— Nezinu.
Toms iesmējās. Jaksis pagriezās, no sāpēm piemiedza vienu aci un noprasīja:
— Kam smej, kurmi?
— Tu esi vella pilis, — Toms teica.
— Cūku būšana, — Jaksis nostenējās. — Atmini, ko sacīju par baltajiem auniem? Nikns kungs ir nositams kā suns. Ne tālab, ka viņš kungs, bet tālab, ka maitā tautu. Saprati?
— Bet kungs ta beigts? — Toms brīnījās.
— Atnāca vietā brālis. Vecais un vagars viņu kūda.
— Būs jāpadomā.
— Tagad rudens. Kalējs šiem nav vajadzīgs. Nu Var pērt. Kungi visi jāapbeda. Citādi nelīdz.
«Labi, ka šito runu nedzird Andris,» Toms nodomāja.
LĪGAVAS ZAGŠANA
Tumšā mežā melli vīri, aplok sniega līķauts sērst.
Veca dziesma
Jādami atpakaļ uz krogu, kur vēl murdēja tirgus drūzma, vilkači ņēmās spaidīt vilku dūkas. Toms un Andris pārkrāva pirkumus un siena maisus uz Miķeļa zirga un atstāja viņu priedainē.
Līdz kroga stūrim jāja lēni, apkārtni vērodami. Tikuši drūzmā, abi reizē ieaurojās:
— Ceļu! Stražņiki jāj! Preč motlohu! Nost, salašņas! Hoļera, hoļera!
Pūlis negribīgi šķīrās. Ļaudis drūmi raudzījās uz miera traucētājiem.
— Ko? Godu neprotat? — Toms iekliedzās un izrāva no maksts zobenu. Tas līdzēja. Ļautiņi pašķīda uz abām pusēm. Toties trīs dūšīgi puiši, naidā acis zibinādami, manījās jātniekiem aizmugurē. Diviem bija rokās tikko pirktas lāpstas, vienam siena dakšas. Toms pamanīja viņus, apcirtās un uzkliedza tuvākajam: