— Ak tu, klibā, greizā pļurka! Nolādētā vilcene! — Toms paskaļi un no sirds nolādējās. — Bēga mežā, glupā tupele. Rupucs, ne vilks.
— Ko teici? — stražņiks jautāja.
— Līze nezina! To teicu! — Toms pikti atkliedza.
■— Tu esi zem sievas tupeles?
— Jā, — Toms nopietni atzinās. Un savukārt naivi pajautāja: — Vai tad tu neesi?
Pie Briņķu muižas kunga Felsberga todien tielējās kāds vīrs no tālajām Mellezera gāršām, acīgs un viltīgs kā jau visi latviešu zemnieki. Vīrelis stāstīja, ka pirms trim dienām vilki viņam apēduši zirgu. Kungs par šo atgadījumu jau bija dzirdējis, tālab aplūkoja pašu zemnieku ar ziņkāri un aizdomām. «Ir gan pasaku sacerētājs,» viņš domāja. «Lai atbrīvotos no klaušām, viņi gatavi izdomāt veselas odisejas. Ej nu tiec skaidrībā, kur taisnība, kur meli.»
— Redzi, kungs, — zemnieks stāstīja. — Tas nebija prātīgs zvērs. Visupirms uztupās man priekšā uz siena maišeļa, apslienāja man bārdu un tad lēca ķēvei mugurā. Zirdziņš skrēja, kā jau nelabā apsēsts, bet šis stāv kā ķēniņš un lepni skatās. Kad nolēca, tūlīt cits liels sumpurnis no sāniem spēra zirgam, ka uz reizi ribas pušu. Es pacēlu ciri, bet viņu bija pulka. Viens man uzkliedza: «Paldies, tētiņ, par kumeliņu!» Tas tāpēc, ka veļu laiks, tad cilvēkam vilki. . .
— Tā viņš teica? Vilks? — kungs prasīja.
— Cienīgs, žēlīgs kungs! — zemnieks iesaucās. — Var jau būt, ka tā īsti neteica, bet man gaužām šķita. Muti gan nolaizīja. Un sēdēja zirga mugurā lepni kā poļu lielkungs.
— Par lielkungiem tā nerunā! — Felsbergs aizrādīja.
— Es jau tā saku, cienīgs, žēlīgs, par poļiem, — zemnieks penterēja tālāk. — Vilks tāds pats cilvēks, ij runāt māk. Spēkā vēl stiprāks, zobi asi, nagi lieli. Lai debesu tēvs žēlīgs! Zirgs pagalam! Ar ko nu es klausībā iešu, ar ko žagarus šļūkšu, ja šitā manu kumeliņu? . . . Ne kauliņa nepalika, ne ādas sloksnītes . . .
— Ej mājās, Jēkab! — Felsbergs teica. — Es padomāšu, kā lemt.
— Cienīgs lielkungs! — zemnieks iesaucās. — Sieva lūdza, kungs, lai es dabūtu skaidrību, vai tas nav bijis pats vilkačs. Kopš viņgada, kad tie lielie gaudi nāca, viņa tāda kā paviegla, kā. . . Saki nu, kungs, vai tas patiesi nebija vilkačs, lai viņai un man mierīga sirds . . .
— Es jau reiz tev sacīju, ka runas par vilkačiem ir māņi, — kungs sarauca pieri. — Ir ļaundari un jokdari.
— Bet, kungs, kāpēc tad . . . Labi; kungs, labi! Eju jau, eju. Vilkam vilka niķis. Tā tas būs, tā tas būs. Veļu laiks, tur visa vaina . . .
Aiz durvīm zemnieks nospļāvās un viltīgi pavīpsnāja. Neizskatījās, ka viņš kungam būtu sevišķi noticējis.
Savukārt Felsbergs, palicis viens, nebūt neizskatījās tik pašpārliecināts, kāds dzīrās būt sarunā ar zemnieku. Runas par savādo vilku viņam nepavisam nepatika. Acīmredzot tās neradās no zila gaisa. Ar kalpones, meitas un sievas piepalīdzību viņš zināja gandrīz visus zemnieku nostāstus par vilkačiem. Daudz tajos, protams, bija tīras izdomas un sabaidītu cilvēku pārspīlējumu. Pēc drūmās gaudu nakts viņš aizrakstīja uz Berlīni vēstuli savam skolotājam, protams, šo to noklusēdams. Gudrais draugs uzskatīja, ka vainīgi delverīgi malu mednieki. Felsbergs tālab uzdeva Indriķim un vēl dažiem draudzīgi noskaņotiem vīriem slepeni, pavērot viltīgo meža zagļu un lielo stabuļu taisītāju ceļus un izdarības. Līdz šim diemžēl neko nebija izdevies uzzināt. Nesaprotamās pēdas pazuda. Tas lika domāt, ka ļaundaris nobijies vai arī aizgājis-no šī apvidus. Tomēr vairākas zīmes liecināja, ka notikumus nevar tik vienkārši izskaidrot, bet Felsbergs, kā tas bieži gadās ar mērķtiecīgiem stipras gribas cilvēkiem, tieši šīs zīmes neievēroja, tīši centās tās aizmirst uņ noniecināt. Ja kāds urdīgos notikumus viņam atgādināja, kungs iedegās skaudrās dusmās. Arī Mell- ezeru gāršas zemnieka valodā viņš saklausīja tīšu prie- cāšanos par kunga nevarību, apzinātu neizskaidrojamā pārspīlēšanu, tālab garastāvoklis samācās. «Mārtiņš Luters, prātīgs vīrs, zemniekus salīdzināja ar trakiem suņiem un zvēriem,» Felsbergs sprieda. «Varbūt tas vilks ir traks, tāpēc tik gudri un jocīgi darās . ..»
Mācītājs reiz sprediķī lūdza muižniekus nepadarīt zemniekus par trakiem meža zvēriem, par vilkiem. Kungs iztēlojās apvienotu zvēru un zemnieku priekšrocības. «Tas iznāktu velnišķīgi bīstams pretinieks — vilks ar cilvēka prātu,» Felsbergs sprieda un tūlīt nokaunējās par savu domu fantastisko lidojumu.
— Fui! Kādas stulbas domas nāk galvā! — viņš sevi pusbalsī aprāja. — Pastors toreiz runāja līdzībās.
Šajā brīdī iesteidzās kalps Indriķis un paziņoja, ka krogā noķerts nepazīstams vīrs ar glūnīgām acīm.
— Kur viņš ir? — Felsbergs jautāja.
— Ieslodzījām soda kambarī.
— Gaužām labi.
•— Kungs … A
— Jā.
— Krodzinieks teicis, ka tas esot pats vilkačs.
— Kā šis to izdibinājis?
— Nezinu, kungs. Bet vīrs runā gan savādi, ne tā, kā citi. Un bola acis.
— Ej, Indriķi! Pēc brīža pasaukšu.
Kad kalps izgāja, Felsbergs saviebās. Šī lieta viņam nepatika. Stražņiki gaužām centās. Dormuižas tirgū nesen bija nolaupīta zemnieku jaunava. Zemniekmeitas liktenis šiem bauru puišiem rūpēja daudz vairāk nekā muižkungu dzīvība. «Cik viņi, velni, vienoti! Pat slikta vagara dzimtu aizstāv,» kungs ar skaudību domāja. «Kaut mēsls, ka tik savējais …»
Nomierinājies, kā-arī prātīgi apsvēris, ko ar ieslodzīto runāt, kungs lika to ievest augšējā zālē, kurai bija viens neliels četrrūšu logs. Tur blakus rakstāmgaldam pie labās rokas slējās statīvs ar diviem kailiem zobeniem. «Katram gadījumam ierocis būs pa ķērienam.» Felsbergs nodomāja.
Aizturētais vīrs bija vidēja auguma, pelēkām, skadrām acīm, sarauktu pieri. Stražņika vests un bīdīts, viņš ieslampāja istabā un apstājās pie durvīm. Garais, baltais kažoks sniedzās pāri ceļgaliem. Piedurknes tukšas, tātad rokas bija sasietas zem kažoka. Visi sprūdzeņi kārtīgi aizmesti cilpās. Felsbergs vērīgi nopētīja gūstekni. Kunga uzdevums bija izlemt, vai aizturētais palaižams vai nosūtāms uz novada pili.