— Mīļais! — viņa čukstēja. — Kopš šis cilvēks, kuru tu taujā, atvests muižā, visi kaķi un suņi kļuvuši nemierīgi, bet mūsu . ..
— Eh! — kungs viņu nervozi pārtrauca. — Ko tu pļāpā? Ko traucē strādāt? Vai man jāzina suņi un kaķi? Domāju, ka tev kas nopietns, bet…
— Mīļais! — Ģertrūde izmisīgi sažņaudza rokas.
— Klausies taču!
— Klausīties, ko tu domā par lopu izjūtām pirms laika maiņas? — Felsbergs ironizēja. — Pirms puteņa vienmēr lopi kļūst nemierīgi. Jā? To es sen zinu. Tāpat zinu, ka tici zemnieku māņiem. Klusē! Tas ir šausmīgi! Tu reiz apkaunosi mūsu vārdu! Tas reiz notiks!
— Gotfrīd! Uzklausi tak, ko es saku! — kundze paaugstināja balsi. Viņa vairs nečukstēja. Acīs iegailējās liesmiņas. Felsbergs zināja, ka tā ir lielas brēkas sākuma pazīme. Tā vien trūka, lai vilku vīrs dzirdētu skandālu! Kungs mainīja toni.
— Mīļā! Padomā, ko tu runā! Vai tiešām esi kļuvusi līdzīga apmātajiem zemniekiem, kas, redzēdami vāveri pārskrejam pār ceļu, griež zirgu apkārt un neierodas muižā uz klaušām? Tā ir šausmīga tumsonība. Vai varbūt nekaunība. Bet, ja mēs, vācieši, nolaidīsimies līdz māņu ticēšanai, tad . . . Saproti taču! Tevi apskurbinājušas zemnieku Lienes stulbās runas. Zinu, ka trula apkārtne briesmīgi nomāc cilvēku. Labāk padomā, kur mēs tuvākajā laikā varētu aizbraukt ciemos. Teiksim, varbūt pie Šo- mana Piebalgā. Varbūt tur uz ziemas svētkiem viesosies pats valstszviedrs Gildenhelms. Padomā! Varbūt pie Morī, laipnā francūža Lizonā. Tādu patīkami paklausīties. Ja? Par saviem māņiem labāk gan nemini vairs ne vārda, man jau tā rūpju pietiek. Tagad ej, mana dārgā, un netraucē. Lūdzu!
— Tu visu pateici? — kundze salti noprasīja.
— Nu ne jau īsti visu. Mēs varētu aizbraukt arī kur citur — pie Volfiem vai Butbergiem. Pie Volfa nesen bijām, bet…
— Ceru, ka tu tomēr uzklausīsi dažus vārdus, — Ģertrūde nebija satricināma.
— Labi! ■— Felsbergs splīnīgi saknieba smalkās lūpas.
— Klausos.
— Zirgu puisis stāstīja, — kundze klusi iesāka, — ka suņi pēkšņi sākuši ausīties, bozties un skatīties uz kambara pusi, tikko viņš tur ievests. Spalvas uz muguras kā sari. Smilkstējuši, plēsuši durvis. Pati redzēju, kā mūsu mazais Tibo raudzījās uz logu un drebēja pie visām miesām. Pagaidi! Nepārtrauc! Es nupat biju virtuvē, kad pēkšņi Fridriķis palūkojās uz augšu, uz trepju pusi, ar baisi izbolītām acīm, līdz ārprātam nobijies, lēca uz karstas plīts, no tās trauku skapī. Saplēsa divas porcelāna krūzes. Tagad sēd tur iekšā un žēli ņaud. Nāc, paskaties pats, tad sapratīsi, kā īsti rodas tā saucamās tukšās zemnieku pļāpas. Nāc! — Viņa veda vīru aiz rokas. — Es nesapratu, kāpēc Fridriķis skatās uz augšu, — kundze turpināja. — Hanna teica: «Nešķīstais lido pāri mājai!» Kad noskaidrojās, ka viņš pats ir pie tevis augšā, tad vairs nešaubījos, ka lopu nemiers un bailes ir no viņa un ne no kā cita.
Kungs iegāja virtuvē. Raibā runča Fridriķa tur vairs nebija. Liene stāvēja ar sadauzītu krūzi rokās un bažīgi vērās uz nācējiem.
— Kur kaķis? — kungs jautāja.
— Es viņu, cienītais kungs, izlaidu. Viņš, nabadziņš, to ļauno smaku nejaudāja ciest. Plēsās un tik žēli lūdzās…
— Kur viņš ir? — Felsbergs bargi atkārtoja.
— Varbūt guļamistabā. Man tur bail iet.
Kungu meita Hanna ar dzīvu ziņkāri raudzījās te uz vienu, te uz otru. Viņu, šķiet, notiekošais nemaz nebaidīja.
Felsbergs iededza sveci un gāja meklēt Fridriķi. Ne patrepē, ne gaitenī viņu neredzēja. Uz Hannas istabu durvis bija pavērtas. No turienes pūta auksts vējš. Izrādījās, ka izsista loga apakšējā rūts. To acīmredzot bija izsitis bēglis. Dzīvnieku dzinušas mežonīgas bailes. Vai biedēklis nāca no sagūstītā vai no kāda cita, tas katrā ziņā cilvēkam nebija jūtams, bet gāja cauri sienām un aizvērtām durvīm. Augsti mācītajam muižkungam pēkšņi kļuva baigi. Tie nebija māņi, bet prātam neaptverams ļaunums, kuru neiespējami apvaldīt un apturēt, jo tas palika nezināms. «Vai tiešām šie tumsoņas, šie muļķības un ļaunuma pilnie zemnieki gudrāki par kungiem?» Felsbergs drūmi sprieda. Un pēkšņi saslējās pretestībā. «Nē, nē! Nekas vēl nav skaidri pierādīts, nekas nedrīkst būt pierādīts, jo tas nozīmētu padošanos svešajam spēkam, sakāves atzīšanu!»
— Nu? — Ģertrūde jautāja, redzēdama vīru satrauktu atgriežamies virtuvē.
— Izsitis logu un izlēcis, — vīrs rāmi teica, it kā tas nebūtu nekas sevišķs.
Sievas sejā izbailes mijās ar uzvaras prieku.
— Kā tu to izskaidrosi? — viņa cirtīgi jautāja.
Felsbergs paraustīja plecus.
— Varbūt kļuvis traks.
Ģertrūde nicinoši iesmējās.
— Bet suņi?
Felsbergs sadusmojās. • '
— Varbūt tagad tu beidzot ļausi man strādāt? — viņš nikni jautāja.
Ģertrūde neatbildēja. Viņai kļuva vira žēl. Sieva vēlējās, kaut Gotfrīdam būtu taisnība, lai slepenie vilkaču draudi reiz beigtos, lai izrādītos, ka tie ir tukšs apmāns, kas turpmāk vairs nespēj aptumšot viņu dzīvi. Sieviete piegāja pie loga, raudzījās uz pelēkajām debesīm, un viņai šķita, ka agri vai vēlu visiem kungiem nāksies sadurties ar šo baigo draudu vaigu vaigā. Un tad… Kas būs pēc tam, viņa nespēja iedomāties.
Felsberga priekšā atkal stāvēja vilkatis, dzēlīgs un nesaprotams.
— Kāpēc šodien gāji krogā?
— Podus pirkt.
— Kāpēc nezagi vai nenolaupīji?
— Nav ļauts.
— Kas aizliedza?
—■ Kas aizliedza laupīt? Atbildi!
— Nedzirdu, kungs.
— Vai tu kādam kungam klausi?
— Klausu.
— Kur viņš dzīvo?
— Debesu sētā.