Indriķis pusdienlaikā sasniedza attālo Volfu muižu. Izlasījis sūtījumu, Volfs iesauca Indriķi un iztaujāja:
— Kā kungiem klājas?
— Ne vainas.
— Vai medībās jāj?
— Neko.
— Pastāsti par vilkaču nakti!
Indriķis sabijās. Jau pavēra muti, lai stāstītu, bet attapās, ka Felsbergs piekodināja nerunāt ar svešiem par savas muižas būšanām.
— Nedrīkstu, mīļais lielkungs! Felsberģis aizliedza.
Indriķis sakniepās un gaidīja, ka Volfs dusmosies, bet
notika citādi. Kungs uzslavēja.
— Labi, baur! Labi! — viņš teica. — Ja visi dzīvi un veseli, tad man sirds vietā.
Indriķis pēkšņi sadūšojās.
— Man lūgums.
— Jā.
— Tikai nesaki kungam.
— Runā!
— Tie vilki ir paša vilkača zvēri, Tagad pienākuši vilkaču laiki, tāpēc vilkus labāk neaiztikt
— Ko tu tur muldi?
— Vilkatis labiem ļaudīm ļaunu nedara. Bet, ja viņu tracinās, tad būs beigas ,,,
Volfs vienaldzīgi pamāja ar roku.
— Izej kalpu gaļā un pagaidi.
Vēstuli Felsbergam sacerēja vismaz trīs stundas. Saule laidās vakarā, un ēnas stiepās garas un zilas. Kungs rakstīja: «Tas viss, mīļais Gotfrīd, patiešām izklausās pēc kārtīgas vācu pasakas, kurai Tu diemžēl esi iedvesis pārāk bezcerīgu garu. Ticu, ka Tavs pagalms pieskrēja vilku pilns. Badā šie radījumi ir varen nadzīgi un bezbailīgi. Par to stāstīja mans vectēvs, kurš savā laikā pievārējis kādus trīsdesmit zvērus. Ticu, ka vilki varēja attaisīt kambara durvis un izlaist ieslodzīto, ja ļaundaris tos apmācījis. Toties par suņu un kaķu trakošanu labāk nevienam nestāsti. Var jau būt, ka laupītājs dod tiem kādu zīmi, ko lopi jūt, cilvēki nejūt, bet tad jau viņš ir dikti gudrs, un tas nevar būt. Man liekas, Tu par tām zīmēm esi stipri pārspīlējis. Varbūt rakstīji, mani ķircinādams, vai varbūt aiz pārliekas dvēseles teiksmainības, kas mums, vāciešiem, patiesi piemīt, tad viss kļūst skaidrs. Tavas strofas par ziemas Loreleju ir ļoti skaistas. Man arī, jājot ziemas spulgumā gar mežmalām, dažkārt šķiet, ka no priedīšu vai jauno eglīšu apsnigušajām skupsnām iznirs jauna, skaista sieviete un viņas aicinošā balss ieskanēsies kā reibinoša burvju stabule. Jā. Tādi vārdi nes veldzi un atpūtu mūsu brīvajām dvēselēm pēc drūmās ikdienas šajā saltajā mežoņu zemē.»
Vēstules nobeigumā Volfs paziņoja:
«Jau šovakar sacerēšu vēsti visiem medību draugiem. Ceru, ka piedalīsies arī jaunais Piebalgas kungs Kārlis Gildenhelms (zviedrs!), kas mums arī citādi var būt krietni noderīgs. Tikai žēl, ka sasnidzis tik dziļš sniegs. Tādos spilvenos, kas zina, veltīgi novāļāsies gan zirgi, gan mednieki. Vēl nesen bija labs laiciņš medībām, bet nu būs jāgaida vai nu uz pavasara sērsnu, vai līdz nākamajam rudenim. Ja vilki kļūst pārlieku nekaunīgi, liec zemniekiem sarakt vilku bedres, kādas tie taisījuši kopš mūžseniem laikiem.»
Kad Indriķis atgriezās Briņķu muižā, bija tuvu pusnaktij. Debesis pletās skaidras un zvaigžņotas. Sniegs dusēja tumši zils, gandrīz tāds pats kā naksnīgais jumols. Reižu reizēm ziemeļos noplīvoja lokani kāvu blāzmas stari. No tālā plīvura vēdām sniegs tūdaļ samirka asins sārts un saviļņojās kā dzīvs. Indriķis mazāk raudzījās uz blāzmu kā uz zvaigžņu tūkstošiem, un sirdi viņam žņaudza cilvēka niecīguma apziņa. «Arī kungi tādi puteklīši vien ir lielo debesu ērģeļstabuļu priekšā,» viņš domāja.
SARMAS LIKTENIS
SARMAS LIKTENIS
Kas aiziet garām Vilka tupeklim, no Vilkačsila neatgriežas, tikai pēc gadiem var atrast sūnās viņa kaulus.
Vecu laužu teika
Tonakt Toms ar Andri pārradās mājās uz rīta pusi. Aizkavējās vilku dēļ. Kad uzlēca mēness un aklā puteņa tumsa vērtās kaut cik caurredzama, arī vilki bija tikuši ar zirgu puslīdz galā. Toms izdzenāja pelēčus. Andris stāvēja pie zirgiem, jo mežaiņi turpat netālu slaistīja asiņainos purnus. Toms urķējās pa puteņa sakulto sniegu, meklēdams zirglietas: apaušus, sedlus un sedlu somas ar visiem vilku zābakiem. Zvēri savā badainībā daļu asinīm aplipušo mantu bija saplēsuši un daļu izvazājuši. Toms jaucās pa sniegu pacietīgi un ilgi, nevēlēdamies atstāt pēdu dzinējiem nekādu zīmi.
Pēc tam viņi jāja garu apkārtceļu. Toms iedomājās, ka ' nākamajā dienā lielkungi dzīsies viņu meklēt ar veselu pulku stražņiku, tāpēc neatlaidīgi centās pēdas noslēpt, cik vien labi iespējams.
— Pārstās snigt, un beigas klāt, — viņš visu laiku atkārtoja. — Pārstās snigt, un beigas klāt. . .
Bet putenis grieza arvien alkanāk.
Mājās pārradās nosaluši un izvārguši. Vai nu vainīga bija ilgā salšana un rakāšanās ar plikām rokām pa sniegu, vai pārdzīvotais uztraukums, vai viss kopā, Toms rītā no miega cisām nepiecēlās. Visas septiņas puteņa dienas nogulēja lāviņā, mētādamies murgos un karstumos. Nerunāja ne vārda. Gunai nācās minēt, kas viņam kuru reizi vajadzīgs. Kad beidzot atgriezās savā prātā, izskatījās pavisam pārvērties. Acis galīgi iekritušas dobumos, vaigu kauli izspiedušies, pierē divas dziļas grumbas, lūpu kaktiņos rievas. Nomodā viņš klusēdams gulēja kādu laiku, tad gurdi izrunāja pirmos vārdus:
— Vai pēdu neredz?
Kad Guna izstāstīja, cik dziļš sniegs sakritis nedēļas laikā un cik mežā mierīgi, viņš atlaidās atpakaļ uz smaržīgā zāļu spilvena un aizmiga par jaunu spirdzinošā miegā. Nākamajā rītā piecēlās, it kā nemaz nebūtu slimojis, un devās uz stalli apskatīt atjāto kunga zirgu. Vērās uz lopiņu ļaunām acīm, it kā kumeļnīca būtu pie notikušā vainīga.