— Nu, kundzenīt, — viņš bargi uzrunāja salno ķēvi. — Paglābies no vilku zobiem? Ko? Nolādētā kungu tarba! Tev pura siens neģeld? Ko? — Tad, piegājis lopiņam klāt, draudzīgi paplikšķināja pa kaklu. — Nekas, ku- melīt, dzīvosi, pieradīsi.
Pēcpusdienā Toms uzkāpa eglē un pārskatīja laukus. Tīruma malā, kā arvien, vīdēja aļņu sliede — to bija izdzinuši Andris un Miķelis. Vilkatis apvilka nagu kurpes, pasauca Miķeli trepes paturēt un devās apgaitā. Vilku pēdas nemanīja. Toties zaķu cilpu bija papilnam. Arī smalkie stirnu zābaciņi atstājuši zīmes baltajā ziemas grāmatā. Toms iegāja mežā un atspiedās pret kādu resnu egles stumbru. Gaiss bija tīrs un svaigs. Mežs kluss. Tikai tālumā lielo egļu galotnēs tikko dzirdami šalca rītenis. Sirds pukstēja ātri un skaļi.
— Ak debesu tēvs! — Toms pusbalsī teica un nopūtās. — Ar to nebeigsies. Viņi nāks vilkus medīt. Tāpēc ka viņi ir kungi un viņus spēj pārvērst tikai nāve.
Paša vārdi savādi izskanēja baltajā klusumā. «Viņi ir vārgi un bailīgi,» Toms domāja, un viņa lūpās iezagās ironisks smaids gluži kā Felsbergam. «Trijatā mēs katru muižņ izkvēpinātu. Palaistu vēl vilku baru. Paši ar bultām piediegtu neveiklos plinšu kūpinātājus.» Jā. Tas bija iespējams. Bet ko tālāk? Un vai paša sirds klausītu? Izdomāt jau varēja, bet, ja nu tev jāiet svešā sētā un jā- nogalē cilvēks,.ai, kā rokas necēlās. Toreiz viņi noģalēja aiz bailēm. Bailēs var visu. Redzot sakapātu tēvu,.dēls spēj ļaundarus noslepkavot. Tā ir vaidu tiesa, un tās dēļ vēl netop par melno vīru.
Kokā čakstināja vāvere. Toms lēni pacēla acis. Tad tikpat lēni pavērsa stopu. Kuplaste tupēja uz tieva zariņa. Varēja šaut droši, neriskējot salauzt bultu vai pienaglot zvēriņu pie koka stumbra. Bet Toms nešāva. Gluži otrādi: uzspēra ar kāju uz koka un atlaida sprūdu. «Kāda vella dzīts staigāju pa rāmu mežu ar uzvilktu stopu?» viņš pikti domāja. Brīdi stāvēja kā sastindzis un raudzījas uz
oranžajiem saules stariem, kas izlauzās cauri egļu biezoknim.
Pēkšņi pāri vaigiem sāka ritēt asaras.
Nesasniedzamos tālumos lidoja balti sapņi: art zemi sava tēva tīrumā un vērot kaimiņmāju pagalmus, vasaras saulgriežos priecīgā pulkā lēkt pāri ugunskuram, ziemas saulgriežos velt lāci, braukt kamanās ciemos pie mātesbrāļa vai tēvabrāļa, ceļā izlaižot brašus līkumus pāri aizsalušiem ezeriem. Dziedāt, draiskoties, smieties. Satikties ar lielo jokdari Garās Spārkles Jērumu, spēkoties ar draugiem. Ak, dzirdēt tikai reizi droši un brīvi sasaucamies un sadziedamies ganus! Dzirdēt vēlr kā, sienu kasdamas, gavilē kaimiņu meitas: «Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīji.» Ak debess!
Pēkšņi viņa prātu apgaismoja it kā zibens šautra, i «Kur Sarma?»
Neviens par meitu mājās neteica ne vārda. Bet jaunavas nemanīja ne vakar, ne šodien. «Kur Sarma?» Andris, šķiet, no rīta vēl bija, bet Sarmas nejuta nekur.
Toms skriešus skrēja uz mājām. Pēdas mina nepareizi, tas ar viņu nekad citreiz nebija gadījies. Pieskrēja pie rijas aizelsies. Mute lāgā neprata izsvilpot putna dziesmiņu. Tikko ievēlās rijā, noprasīja Miķelim}
— Kur Sarma?
— Pazudusi.
— Kad?
— Tajā naktī.
—- Uņ tu neteici?
—* Ak, Tom! Mēs visu purvu apgriezām otrādi.
— Skaidrs. Nu nāks stražņiki un paņems mūs kā aunus.
— Kāpēc? Viņa tak nav tikusi līdz mājām.;
— Jūs tur bijāt?
— Bijām.
— Kur tad palikusi?
— Nezinu. Neviens nekā nezina,;
— Kur pēdas?
— Pēdu nebija, brāl. Puteņi.
— Sātans, cik viltīga.
— Nelaimīga, brālīt, „
— Vilkaču mācīta, Nešķīstā laikā bēgusi. Viņa varbūt mājās nemaz negāja, zināja, ka tur mēs viņu sasniegsim
— Tā nebūs, brālīt, Man ļauna jausma.
— Kāda?
— Ance pa ausu galam dzirdējusi.
— Ko?
— Redzi, brāļuk, Andris ir viltīgāks, nekā tu domā. Viņš iestāstījis Sarmai aplamu ceļu. Saproti? Pāri Dziļūdeņu akačiom pie Čūsku saliņas.
— Tur meklējāt?
— Otrās dienas vakarā. Pats zini, cik tur vaļēju velna acu un raganaku. Vai visas var izsukīt? Ko tas līdzētu?
— Pie Mades biji?
— Biju.
— Pie Anša?
Miķelis pamāja ar galvu.
— Pie Jakša?
Brālis vēlreiz pamāja.
— Nezina?
— Nezina.
— Ko Andris?
Miķelis paraustīja plecus.
— Esot cerējis, ka Sarma viņu iemīļos. Ceļu aplamu, domājams, stāstījis, meitu pārbaudīdams. Sak, ja negrib, lai lien akačā. Tā nu šī labāk ielīdusi velna acī.
Toms ilgi tincināja Miķeli. Sarmas pazušanu, kā izrādījās, viņi bija pamanījuši tikai pēc tumsas iestāšanās, kad putenis jau aurojis uz nebēdu, Pirms tam viņa vēl izstaigājusi birztalu uz aļņa kājām un atnesusi priežu zarus. Noāvusi čabas, atstājusi pusatvērtas rijas durvis un acīmredzot tūlīt atgriezusies atpakaļ mežā. Pēdējo reizi Ance redzējusi viņu skrienam pāri pagalmam kailu galvu mazajā kažociņā, it kā savās vajadzībās. Lakatu bēgle acīmredzot nesusi azotē. Pusstundu vēlāk Madara, nākdama garām pūnei, aizvērusi durvis, iepriekš uzsaukdama: «Kas tur tik ilgi darās!» Neviens viņai neesot atbildējis. Sapratusi, ka paviršībā vainīga Sarma, un gra- sījusies meitu par to rāt, bet izrādījies, ka istabā viņas nav. Nolēmusi pagaidīt.
Tad no meža pārnācis Miķelis, atnesdams zaķi, un sievietes Sarmu piemirsušas. Pēc brītiņa, kad celts galdā vakariņu pods, Miķelis pēkšņi satrūcies un iejautājies: «Kur Sarma?» Sākuši meklēt, saukt. Nekādas atbildes. Putenis pa to laiku savērpies biezs un dzeldīgs. Nolaidusies tumša nakts: bāz kaut pirkstu acī, neredzēsi. Miķelis tomēr izjājis. Meklējis visu nakti. Atgriezies rīta