riskēja, ka tiks uzdurts uz mieta, ja to atklās, jo turki nepavisam
neatbalsta misionāru darbu. Jaunais Hiacints, daudz negudrodams,
nolēma pamest savu kungu, kas, tāpat kā vairākums bosniešu,
bija diezgan bargs vīrs; bet, mukdams prpm no kunga nama, viņš
gribēja atriebties par slikto izturēšanos. Kādā negaisa naktī Hia-
cints atstāja Livno, paņēmis līdzi sava kunga kažoku un zobenu,
kā arī dažus cekinus, ko bija izdevies nočiept. Mūks, kas viņu
bija kristījis, pavadīja viņu bēgšanā, kas droši vien bija izdarīta
pēc mūka padoma.
No Livno līdz Siņai Dalmācijā ir kādas divpadsmit jūdzes.
Bēgļi drīz vien atradās Venēcijas valdības aizsardzībā un bija
droši no aijana vajāšanām. Šai pilsētā tad arī Maglanovičs sace-
rēja savu pirmo dziesmu: viņš apdziedāja savu bēgšanu balādē,
kam radās daži apbrīnotāji un ar ko sākās viņa slava[2].
Bet viņam nebija nekādu līdzekļu iztikai, un pēc dabas viņš
nebija nekāds strādīgais. Morlaku viesmīlība palīdzēja viņam kādu
laiku pārtikt no laucinieku žēlastības dāvanām, par kurām viņš
tiem atmaksāja ar kādu vecu romanci, ko zināja no galvas un
dziedāja gusļu pavadījumā. Drīz viņš pats sāka sacerēt dziesmas
kāzu un bēru gadījumiem un iemanījās kļūt tik nepieciešams, ka
vairs nevieni svētki netika uzskatīti par jaukiem, ja tajos nebija
klāt Maglanovičs ar saviem gusļiem.
Tā viņš dzīvoja Siņas apkaimē, neko daudz nebēdādams par
saviem tuviniekiem, par kuru likteni vēl tagad nekā nezina, jo
kopš savas nolaupīšanas nav ne reizes bijis Zvonigradā.
Divdesmit piecu gadu vecumā Maglanovičs bija skaists jau-
neklis, spēcīgs, veikls, labs mednieks, turklāt slavens dzejnieks un
muzikants; visi viņu labi ieredzēja, it īpaši meičas. To, kura viņam
vislabāk patika, sauca par Mariju, un tās tēvs bija bagāts morlaks,
vārdā Zlarinovičs. Puisis viegli iekaroja meitenes pretmīlestību un,
pēc turienes paražas, nozaga viņu. Maglanovičam bija sāncensis,
kaut kas līdzīgs turienes senjoram, vārdā Uļjans, un tas bija uzzi-
nājis par līgavas zagšanas nodomu. Pēc ilīriešu paraduma atstum-
tais mīļotais viegli samierinās un neskatās šķībi uz laimīgo sān-
censi; bet šis Uļjans sadomāja būt greizsirdīgs un Maglanoviča
laimei likt ceļā šķēršļus. Līgavas zagšanas naktī viņš ieradās kopā
ar diviem kalpiem tieši tai brīdī, kad Marija jau bija zirgam mu-
gurā un gribēja sekot savam iemīļotajam. Uļjans draudpilnā balsī
uzsauca, lai viņi apstājas. Abi sāncenši, kā tas parasts, bija apbru-
ņojušies. Maglanovičs izšāva pirmais un nogalināja senjoru Uļ-
janu. Bijusi Maglanovičam ģimene, tā būtu par viņu iestājusies
un tāda nieka dēļ viņš nebūtu atstājis to novadu; bet viņam nebija
radinieku, kas viņu atbalstītu, un viņš viens pats bija pakļauts
visas nelaiķa ģimenes atriebībai. Viņš aši pieņēma lēmumu un
kopā ar sievu aizbēga kalnos, kur pievienojās haidukiem'.
Viņš ilgi nodzīvoja ar tiem kopā un tika pat ievainots sejā
kādā sadursmē ar pandūriem2 . Beidzot, sapelnījies kaut cik nau-
das, kā man šķiet, ne visai godīgā ceļā, viņš pameta kalnus, no-
pirka lopus un kopā ar sievu un vairākiem bērniem apmetās uz
dzīvi Kataro. Viņa māja ir Smokovičas tuvumā, Vrana ezerā iete-
košas upītes vai strauta malā. Viņa sieva un bērni noņemas ar
govīm un nelielo fermu; bet viņš pastāvīgi ceļo; viņš bieži apmeklē savus agrākos draugus haidukus, taču viņu bīstamajā amatā vairs nepiedalās.
Pirmo reizi es viņu satiku Zarā 1816. gadā. Tai laikā es pa-
visam brīvi runāju ilīriešu valodā un ļoti vēlējos dzirdēt kādu
slavenu dzejnieku. Mans draugs, cienījamais vojevoda Nikolajs,
bija sastapis Belgradā, kur viņš dzīvoja, Hiacintu Maglanoviču, ko
jau agrāk pazina, un, zinādams, ka tas dodas uz Zaru, iedeva tam
man adresētu vēstuli.
1 īpaši laupītāji.
2 Policijas zaldāti.
Viņš man rakstīja, ja es gribot kaut ko izdabūt no gusļu spēl-
maņa, tad vajagot to piedzirdīt; jo iedvesma pār viņu nākot tikai
tad, kad viņš esot gandrīz piedzēries.
Tai laikā Hiacintam bija ap sešdesmit gadu. Viņš bija liela
auguma vīrs, ievērojot viņa vecumu, vēl zaļoksnējs un spēcīgs,
platiem pleciem un stipri resnu kaklu; seja viņam apbrīnojami
iedegusi; acis mazas, ar mazliet uz augšu uzrautiem kaktiņiem;
viņa ērgļa deguns, diezgan sarkans no stipru dzērienu lietošanas,
garās, baltās ūsas un kuplās, melnās uzacis — tas viss kopā rada
tēlu, ko grūti aizmirst, ja tas kaut reizi redzēts. Tam visam pievie-
nojiet klāt garu rētu pāri uzacij un vaigam. Pavisam dīvaini, kā
viņš nepazaudēja aci no tāda ievainojuma. Galva viņam bija no-
skūta pēc gandrīz vispārēja paraduma, un viņš valkāja melnu
jērenīcu; apģērbs viņam bija visai apdilis, bet vēl ļoti tīrs.
Ienācis manā istabā, viņš pasniedza vojevodas vēstuli un bez
kādas ceremonēšanās apsēdās. Kad biju beidzis lasīt, viņš man
šaubu pilnā balsī diezgan nicīgi sacīja: — Tātad jūs runājat ilī-
riski. — Es tūdaļ atbildēju šai valodā, ka ilīriešu valodu saprotu
pietiekami labi, lai spētu novērtēt viņa dziesmas, kas man ārkār-
tīgi saslavētas. — Labi, labi, — viņš atbildēja, — bet es esmu
izsalcis un izslāpis: es dziedāšu, kad bušu paēdis. — Mēs kopā
ieturējām pusdienas. Man šķita, ka viņš vismaz kādas četras die-