Kas par svētkiem dižam caram
Piterburgas mazmiestā?
Kam tās zalves, klaigas garas,
Eskadra kam upē stāv?
Vai būs celts ar jaunu godu
Krievu karogs, durklis ass?
Bargais zviedrs vai guvis sodu?
Naidnieks mieru izlūdzas?
Varbūt zviedram ņemtā pusē
Trauslais Branta kuģis steidz,
Veco tēvu satikusi,
Jaunā flote viņu sveic,
Drosmes pilnie dēludēli
Vecā priekšā rindu kļauj,
Zinātnei skan dziesmas kvēli,
Lielgabalu pērkons grauj!?
Valdniekam vai šobrīd straujāks,
Svinot Poltavu, būs gars,
Kur no Kārļa glāba kaujā
Savu valsti krievu cars?
Katrīnu vai sveic ar dēlu?
Vārda diena valdniecei,
Teiksmu cara, milža cēlā
Mīļai sievai melnacei?
Nē! Ar savu pavalstnieku
Mieru līgst viņš, žēlo to;
Piedod vainu, pats jūt prieku,
Kopā kausus saputo;
Skūpsta to kā draugu savu,
Sirdij, sejai starojot;
Piedošanu svin ar slavu,
It kā kaujā uzvarot.
Tāpēc dziesmas, skaņi vārdi
Piterburgas mazmiestā,
Mūzika un zalvju dārdi,
Tāpēc kuģi upē stāv;
Tāpēc šodien līksme runā,
Cara kauss pārpiepildīts,
Smagā lielgabalu dunā
Līdz pat grīvai Ņeva trīc.
Atdzejojis
Jānis Sudrabkolns
(No Anakreona)
Kļūst jau sirmas, kļūst jau retas
Cirtas, manas galvas gods.
Baltie zobi cauri metas,
Acu spožums aptumšots.
Saldās dzīves priekus baudīt
Dienu palicis nav daudz:
Parcēm rēķins ciets un skaudīgs,
Tartars manu ēnu sauc.
Ko zem kapu kopas zaļās
Nogulda — tas aizmirsts jau.
Turpuceļš ir visiem vaļā,
Atceļa nevienam nav.
Atdzejojusi Vizma Belševica
Kāpēc kausam dibens sauss?
Puisēn, neļauj traukam susēt!
Tikai gribu, lai šis kauss
Liets ar ūdeni uz pusēm.
Skits es neesmu, un man
Netīk dzīrēs zaudēt sātu.
Lai mums dzerot dziesma skan,
Sarunas lai veldzē prātu!
Atdzejojusi Vizma Belševica
Ir pili diženajā zāle krievu caram
Ne zeltu mirdzošo, ne samtu redzēt varam,
Ne kroņa dimants tur zem stikla paglabāts, —
No griestiem augstajiem līdz grīdai gleznām klāts
Viss zāles plašums mirdz. Ar drošu, brīvu otu
Šeit nācis mākslinieks, lai sienas apgleznotu.
Ne lauku nimfas redz, ne šķistas dievmātes,
Ne sievu krūtis spīd, ne fauni kausus nes,
Nav deju, medību — šeit zobeni vien zvēro
Un sejas drosmīgas mūs kareivīgi vēro.
Kas tautas armiju reiz kaujās vadīja,
To spožos attēlus šeit meistars radīja;
Tie visi pušķoti ar kara brīnumslavu,
Tiem divpadsmitais gads dod nemirstību savu.
Nereti staigāju es lēni garām tiem
Un ilgi noraugos uz dārgiem attēliem.
Šķiet, cīņā saukdami, tie varonīgi slejas,
Jau daudzi dzīvi nav, un daudzi, kuru sejas
Kā pati jaunība zied gleznās spožajās,
Ir veci kļuvuši, liec klusi galvas šās,
Ko lauri klāj …
Bet viens šai karotāju barā
Visvairāk valdzina. Un jaunu domu varā
Ikreiz, šeit apstājies, uz viņu raugos es,
Un skatu nespēju uz citu sejām mest.
Tik smagas skumjas spiež, jo ilgāk viņā skatos.
Viņš gleznots augumā. Jau kailums jaužams matos.
Bet piere augsta spīd, un, šķiet, to vienmēr sedz
Dziļš skumju varenums. Tam apkārt miglu redz.
Aiz viņa — nometne. Ar mierīgumu drūmu
Viņš raugās nicīgi, ar kādu domu kļūmu.
Vai spēja mākslinieks šai domai veidu dot,
Ar tiešu nolūku tā viņu attēlot?
Jeb Doua iedvesma tā negaidīta bija,
Kad šādā izteiksmē tas viņu parādīja?
Ak nelaimīgais pavēlniek, cik liktens skarbs!
Kad zemei svešajai bij ziedots viss tavs darbs,
Tu, tumšā pūļa nīsts, kas nesaprata tevi,
Viens gāji klusēdams ar lielu domu sevī,
Un vārdu tavējo, kas svešāds šķita tiem,
Tie nikni pulgoja ar skaļiem kliedzieniem.
Un tauta, nezinot, ka tiecies izglābt viņu,
Šo svēto sirmumu vien apsmiet juta dziņu.
Un viņš, kā asais prāts bij tevi izpratis,
Lai viņiem iztaptu, tev ļāva kaunā krist. ..
Bet, pārliecības pilns, tu biji spēcīgs garā,
Viens nepadevies tiem, kas bija maldu varā.
Un tomēr pusceļā tev bija jāatdod
Gan lauru vainags tavs, lai vēlāk cits to rod,
Gan vara, nodoms tavs, ko dziļi sevi nesi,
Un vientuļš aizgāji, lai pulka rindās esi.
Tur, sirmais vadoni, kā jauneklis, kas skriet
Grib kaujā pirmoreiz, kad svina lodes dzied,
Tu meties ugunīs, lai rastu savu nāvi, •—
Bet veltīgi! —
Ak, ļaužu dzimums sīks! Gan smiekli nāk, gan žēlas.
Vien mirkļa spožumu jums sirdis pielūgt vēlas.
Cik bieži garām jums kāds dižens cilvēks iet,
Ko aklais laikmets prot tik nonievādams smiet,
Bet kura cēlais vaigs spēj nākamības ļaudīs
Degt dziļu sajūsmu, ko dzejnieks aizgrābts paudīs!
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Ko, pēdējais mākoni, vētra kad pāri,
Vēl vientulis klīsti pa mirdzošo āri?
Viens vienīgs tu ēnu pār pasauli svied,
Lai saulainā diena mums skumīga šķiet.
Nesen vēl visapkārt tu debesis sedzi,
Ap sevi vien draudīgus zibeņus dedzi,
Bargs dunēja pērkons un nespēja stāt,
Ar lietu tev zemi bij padzirdināt:
Nu diezgan! Ej projām un gaisti bez steigas,
Jau veldzēta zeme, ir negaisam beigas.
Maigs vējš, kas grib kokus tik glāsmaini vīt,
Nāk tevi no mierīgām debesīm dzīt.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
I
Maurus spāņiem uzkūdīja
Aizvainotais Juliāns, —
Karalim par savu godu
Atriebt sen jau alka viņš.