Rodriks bija viņa meitu
Paņēmis ar varu sev,
Tālab ienaidnieka pusē
Nostājās aiz dusmām grāfs.
Mauru karaspēka straumes
Vēlās pāri Spānijai,
Rodriku no troņa gāza,
Bojā gāja gotu valsts.
Taču varonīgie goti
Nepadevās naidniekam,
Mauri ilgi nezināja,
Kurš šai cīņā uzvarēs.
Tikai astotajā dienā
Kaujas troksnis sāka rimt;
Viens bez karaļa pa lauku
Aizauļoja viņa zirgs.
Bruņu cepure un vairogs
Bija zemē nosviesti,
Visi domāja, ka Rodriks
Cīņā ticis nonāvēts.
Taču Rodriks nebij kritis,
Turējās kā lauva viņš;
Sākumā pēc slavas alka,
Vēlāk — nāvi meklēja.
Tomēr itin visas bultas
Garām spindza karalim
Un nevienā vietā bruņas
Pušu nepāršķēla šķēps.
Beidzot, noguris līdz nāvei,
Viņš no zirga lēca nost,
Izlaida no rokas gurdās
Asiņaino zobenu.
Svieda zemē bruņcepuri,
Spožās bruņas meta prom
Un, neviena nepamanīts,
Pusnakts tumsā steidza zust.
Ticis prom no kaujas lauka,
Rodriks tālāk iet aizvien
Un par savu bojā eju
Drīz vien runājam viņš dzird.
Sirmgalvji un sievas vārgas
Viņam ceļā garām steidz, —
Prom no mauru kara pulkiem
Pārbiedētie ļaudis bēg.
Bēgļi raudot lūdzas dievu,
Lai no pagāniem tos glābj,
Rodriks dzird, kā izmisumā
Nelaimīgie viņu lād.
Galvu nodūris, viņš pūlas
Ātrāk visiem garām tikt
Un pat sacīt neuzdrīkstas,
Lai par viņu aizlūdz kāds.
Galu galā trešā dienā
Jūras malā nonāk viņš
Un pie paša krasta klintīs
Aizgruvušu alu redz.
Alā krusts pie sienas piesliets,
Kaktā veca lāpsta rūs,
Un pie neaizbērtas bedres
Vientuļnieka līķis guļ.
Taču neapraktās miesas
Trunējušas nav nemaz,
Gaidīdamas, kad, kā nākas,
Zemē guldītas tās tiks.
Aizlūdzis par nomirēju,
Līķi aprok karalis
Un šai vientuļajā alā
Apmetas uz dzīvi pats.
Tā nu viņš no augļiem pārtiek
Un, kad slāpst, no strauta dzer,
Un ar vientuļnieka lāpstu
Pats sev alā kapu rok.
Taču pamestībā* šajā
Viņam piestāj ļaunais gars
Un ar kairinošiem sapņiem
Katru nakt pie viņa nāk.
Trūkstas viņš no miega augšā,
Izbaiļu un kauna mākts,
Apgrēcīgais kārdinājums
Viņa pieri sviedriem klāj.
Grib viņš dievu lūgt, bet nevar,
Sātans viņam ausī čukst,
Kāda slava gaida kaujās
Un kāds saldums glāstos mīt.
Augām dienām, augām naktīm
Rodriks alā stingi sēž
Un, par senām dienām skumdams,
Noraugās, kā viļņi zib.
III
Taču vientulis, ko Rodriks
Kapā guldinājis bij,
Debesīs par viņu dievam
Labu vārdu aizlika.
Kādu pusnakti viņš sapnī
Ieradās pie karaļa,
Sidrabainā rizā tērpies,
Gaiša nimba apstarots.
Karalis, no bailēm drebot,
Nokrita pie kājām tam,
Taču parādība teica:
«Celies — un tev piedots taps.
Kroni zaudējis tu esi,
Taču dievs ar tevi būs,
Un tu maurus uzvarēsi,
Un tev mieru atgūs sirds.»
Pamodies viņš dieva gribai
Steidzās paklausīt tūlīt;
Tā no vientuļnieka dzīves
Atvadījās karalis.
Atdzejojusi
Ārija Elksne
Sēž un nedara nekā.
Būtu labāk gājis projām,
Nepienākas tak šis gods.
Dunduks tomēr sēž joprojām —
Viņam sēžamais ir dots.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Un rakstīt mēdzu es labprāt,
Jūs, draugi, vēlat stāstu manu,
Jau piemirsušos, turpināt,
Un sakāt man, ka tas nav ciešams,
Ka nepieklājīgi patiešām
Ir romānu, kas nepabeigts,
Tā apraut, tūdaļ iespiest steigt;
Ka varonim, lai ceļā kādā,
Man beigās vajag sievu rasi,
Vai viņu nozūmēt vismaz,
Ka personas man jāizgādā
No labirinta saudzīgi,
Tām paklanoties draudzīgi.
Un vēl jūs sakāt: «Dievam slava!
Oņegīns dzīvs, bet, kamēr tā, —
Vēl romāns īsti pabeigts nava,
Jel raksti, nebēdz laiskumā.
Vēl slavas nodevas — gan lamas,
Gan atzinība — ievācamas,
Vēl jātēlo tev franti mums
Un jaunavas, kas mīl un skumst,
Kā arī balles, pilis, kari,
Vai harēms, mansards, būdiņas.
Par to tev atmaksai ņem maz:
Par grāmatiņu prasīt vari
Tu kādus piecus rubļus vien —
Tas nebūs dārgi, jānudien!»
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
I
Reiz, vientuļš ceļodams pa stepi mežonīgu,
Es pēkšņi noskumu un rūgtās domās slīgu,
Tā iztrūcināts bij un sadrūmis mans prāts
Kā slepkavam, kas tiek pie tiesas aicināts.
Tad, galvu nokāris un bailēs lauzot rokas,
Es gausties iesāku un izvaidēju mokas
Kā smagi sasirdzis, tik vienu daudzinot:
«Ko tagad iesākšu? Kā izeju lai rod?»
II ,
Kad, sūrodamies tā, es atgriezos jau mājās,
Tur manu nelaimi pat saprast nejaudāja.
No sievas, bērniem pats vēl slēpu, kā sirds cieš,
Cik baisas nojautas, kas dvēseli man spiež;
Bet grūtāk vien ikbrīd bij spēkoties ar bēdām,
Līdz beidzot atklāju it visu negribēdams.
«Ak sieva, bērni, jums ir jazin, kāds draud postā,
Cik liela nelaime!» es viņiem atzinos.
«Dziļš, sāpīgs izmisums man pārņēmis ir prātu
Un drausmas. Jo tās nāk! . . . Tās dienas tuvu klāt jau,