Kad degs šī pilsēta, bargs negaiss pāri ies;
Par pelnu kopiņu tai nolemts pārvērsties —
Ja nepaglābsimies, mūs gaida pazušana.
Kur patvērumu rast? … Ak bēdas, bēdas manas!»
III
Bet tuviniekiem tas bez jēgas likās viss,
Un viņi domāja, ka prāts man aptumsis.
Vēl tikai cerēja, ka dusa māņus kliedēs,
Miers drudzi remdinās un manu kaiti dziedēs.
Pie miera devos gan, bet nespēju to rast,
Miegs tonakt nenāca, un plūda asaras.
Jau agri piecēlos. Kad radus ieraudzīju,
Es atkārtoju to, ko vakar teicis biju.
Bet viņi brīnījās, bij neuzticīgi,
Tad lēma pārmācīt: gan smējās nicīgi
Par manām iedomām, gan ari bargi rāja,
Pie prāta lūdza nākt un rimties pierunāja.
Bet, viņu padomus pat neklausīdamies,
Es skaļi vaidēju, no posta bīdamies,
Līdz visiem apnika, ka es tā vaimanāju, —
Ar roku atmetot, prom tuvinieki gāja,
It kā no sirdzēja, lturš brēc un ālējas,
Un kuram vajadzīgs bargs dziednieks, cits nekas.
Viens stepē aizklīdu, ar izbailēm un bažām
Ap sevi vērdamies kā vergs, kas grib no važām
Tikt vaļā, ceļu rast, kas brīvē aizvedīs,
Vai ceļinieks, kas cer rast pajumti, pirms līst.
Tā vilkos noguris zem tumšā debess loka.
Tad nāca jauneklis, kam grāmata bij rokā.
Viņš acis pacēla un apjautājās rāms,
Kādēļ es nododos tik rūgtām asarām.
Es teicu: «Uzklausi, vai ļaunāk gan var klāties!
Man nāve nolemta. Kā soģa priekšā stāties
Gan drīkstu viņsaulē, ja nesagatavots
Vēl jūtos, mirt man bail?»
«Ja tev ir nolemts sods,
Viņš bilda, «un ja tu patiesi nožēlojams, —
Ko šeitan gaidi vēl? Kālabad nebēdz projām?»
Es vaicāju: «Kurp bēgt? Kā ceļu izraudzīt?»
Viņš: «Skaties, — vai kaut ko tu neredzi šobrīd?»
Un tālē rādīja. Es vēros klajā laukā
Ar acīm ieplestām, kā pārsteigts sirdzējs raugās,
Kam acugaismu ārsts patlaban atdevis.
Un beidzot atteicu: «Tur it kā gaisma viz.»
«Tad ej,» viņš sacīja, «lai ceļu nestaigātu
Šī gaisma rāda tev, līdz šaurie vārti klātu,
Un tiksi atpestīts tu, izgājis caur tiem.
Ej!» Un es metos skriet uz vārtiem tālajiem.
Bet mājās izbijās, ka pēkšņi projām traucu.
Drīz sieva sāka kliegt, tad ari bērni sauca,
Lai taču atgriežos; un, dzirdot klaigas šis,
Daudz manu paziņu bij pulcējušies drīz;
Cits mani lamāja, cits sievu pamācīja,
Cits draugu žēloja, kas jāzaudē nu bija,
Cits skaļi ņirgājās, ka apsēsts esot es,
Cits mani ieteica ar varu mājās vest;
Jau sekoja dažs labs — tādēļ vēl ašāk skrēju,
Jo šauro ceļu rast man taču vajadzēja
Un šauros vārtus tos, caur kuriem gājis var
Gūt beidzot glābiņu un pestīšanu gars …
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Tai zemes stūrītī, kur trimdā reiz
Es mitu divus gadus nemanāmus.
Kopš laika tā jau desmit gadu gājis
Un daudz kas dzīvē pārmainījies man
Un, vispārīgai likumībai pakļauts,
Es arī mainījies, — bet atkal šeit
Nu pagājušais mani spriegi apņem,
Un šķiet, ka tikai vakar klīdu vēl
Es šajās birzīs.
Lūk, tur trimdas namiņš,
Kur mājoju ar veco aukli es.
Vairs vecenītes nav — un es aiz sienas
Vairs nesamanu viņas gurdos soļus,
Ne viņas gādību ik sīkā lietā.
Lūk, meža pakalniņš, uz kura bieži
Es stingi sēdēju un raudzījos
Uz ezeru, ar skumjām atceroties
Daudz citādākus krastus, citus viļņus . ..
Starp druvām zeltītām un zaļām pļavām
Tas, zili mirdzot, tālu izplešas.
Pa viņa noslēpumu pilnām dzīlēm
Brauc laivā zvejnieks, un tas līdzi sev
Velk tīklu trūcīgu. Pa lēzniem krastiem
Stāv sādžas izkaisītas — un aiz sādžām
Ir greizas dzirnavas, kas, vējam pūšot,
Ar pūlēm spārnus kustina …
Tēvtēva zemju robežām tai vietā,
Kur ceļš, ko lietus dziji izvagojis,
Pret kalnu paceļas, trīs priedes stāv •—
Tā viena tālāk nost, tās citas divas
Jo tuvu kopā — šeit, kad senāk garām
Es jāju, mēnesnīcai gaiši spīdot,
Ar pazīstamu šalku mani sveica
Trīs galotnes. Nu pa to pašu ceļu
Es jāju un jo drīz vien savā priekšā
Tās atkal ieraugu. Tās tādas pašas,
Tā pati ausij pazīstamā šalka. —
Bet tagad pie to vecām, cietām saknēm
ļKur kādreiz viss bij tukšs un kails)
Ir saaugusi jauna, kupla birzs,
Košzaļa dzimta, krūmi drūzmējas
To ēnā it kā bērni. Lūk, bet nostāk
Stāv viena viņu sadrūmusi biedre
Kā kalsna vecmeita, un apkārt tai
Viss kails tāpat kā senāk,
Tu jaunā, nepazīstamāI Ne es
Vairs pieredzēšu tavus spēka gadus,
Kad pāraugsi tu manas paziņas
Un cieši noslēpsi to vecās galvas
No garāmgājēja. Bet lai mans mazdēls
Dzird jūsu apsveikuma šalkoņu,
Kad, pārnākot no sarunas ar draugiem,
Pilns priecīgu un patīkamu domu
Nakts dziļā tumsībā viņš ies jums garām
Un mani atcerēsies.
Atdzejojusi Elma Zālīte
Vairs nespēj aizrauties un ciest.
Kas bijis kādreiz, pats sev teicu,
To neatgriezt! To neatgriezt!
Ne jūsmai vairs, ne skumjām ļaušos,
Ne sapņiem lētticīgajiem .. .
Bet atkal pamosties, es jaušu,
Liek visvarenais daiļums tiem.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Es tavu rūgto mācību! Par ko