Bet nu laiks gulēt — jau bez ceturkšņa seši.
Tiešām, jau ausa gaisma; jaunie cilvēki izdzēra savas glāzes un devās mājās.
II paralt que monsieur est decidēment pour Ies suivantes.
— Que voulez-vous, ma- dame? Elles sont plus Iraiches.
Saruna sabiedrībā
Vecā grāfiene *** sēdēja savā ģērbistabā pie spoguļa. Ap viņu rīkojās trīs meičas. Viena turēja vaigu ziedes trauciņu, otra kārbu ar matspraudēm, trešā augstu aubi ar lentēm uguns sārtumā. Grāfienei nebija ne mazākās tieksmes pēc sen novītušā skaistuma, bet. viņa bija saglabājusi savas jaunības paradumus, stingri sekoja septiņdesmito gadu modei un ģērbās tikpat ilgi, tikpat rūpīgi kā pirms sešdesmit gadiem. Pie loga izšūdama sēdēja jaunava, viņas audzēkne.
— Labdien, grand'maman, — sacīja ienākdams jauns virsnieks. — Bon jour, mademoiselle Lise. Grand'maman, es gribu jums ko lūgt. Atļaujiet jums stādīt priekšā vienu no maniem draugiem un atvest piektdien pie jums uz balli.
— Ved viņu taisni uz balli un turpat stādīsi man priekšā. Vai tu biji vakar pie ***?
— Kā ne! Bija ļoti jauki; dejojām līdz pieciem. Cik daiļa bija Jeļecka!
— Bet mīļais! Kas tur par daiļumu? Vai tāda bija viņas vecmāmiņa, kņaziene Darja Petrovna? … Bet klau: šķiet, viņa jau krietni novecojusi, kņaziene Darja Petrovna?
— Kā, novecojusi? — Tomskis izklaidīgi atbildēja. — Viņa jau kopš gadiem septiņiem mirusi.
Jaunava pacēla galvu un deva jaunajam cilvēkam zīmi. Viņš atcerējās, ka no vecās grāfienes slēpj viņas laikabiedru nāvi, un iekoda sev lūpā. Bet grāfiene noklausījās jauno vēsti ar lielu vienaldzību.
— Mirusi! — viņa sacīja. — Bet es nemaz nezināju! Mūs reizē iecēla par galma dāmām, un, kad mēs stādījāmies priekšā, tad ķeizariene …
Un grāfiene simto reizi stāstīja mazdēlam savu anekdoti.
— Nu, Paul, — viņa sacīja pēc tam, — tagad palīdzi man piecelties. Lizaņka, kur mana tabakdoze?
Un grāfiene ar meičām devās aiz sirmjiem pabeigt savu tualeti. Tomskis palika ar jaunavu.
— Ko jūs tur gribat stādīt priekšā? — klusi jautāja Lizaveta Ivanovna.
— Narumovu. Vai jūs viņu pazīstat?
— Nē! Viņš ir karavīrs vai civilais?
— Karavīrs.
— Inženieris?
— Nē! Jātnieks. Bet kāpēc jūs domājat, ka viņš inženieris?
Jaunava iesmējās un neatbildēja ne vārda.
— Paul, — grāfiene iesaucās aiz širmjiem, — atsūti man kādu jaunu romānu, tikai, lūdzu, ne no tagadējiem!
— Kā tā, grand'maman?
— Tas ir, tādu romānu, kur varonis negalinātu ne tēva, ne mātes un kur nebūtu noslīkušu cilvēku. Man briesmīgi bail no slīkoņiem!
— Tādu romānu tagad nav. Varbūt gribat kādu krievu romānu?
— Bet vai tad ir krievu romāni? … Atsūti, mīlīt, lūdzu, atsūti!
— Palieciet sveika, grand' maman, man jāsteidzas… Ardievu, Lizaveta Ivanovna! Kāpēc gan jūs domājat, ka Narumovs ir inženieris?
Un Tomskis izgāja no ģērbistabas.
Lizaveta Ivanovna palika viena; viņa atstāja darbu un sāka raudzīties pa logu ārā. Drīz vien ielas otrā pusē pie stūra nama parādījās jauns virsnieks. Lizas vaigos iedegās sārtums; viņa sāka atkal strādāt un nolieca galvu pie paša izšuvuma. Šai brīdi ienāca grāfiene pilnīgi apģērbusies.
— Lizaņka, — viņa teica, — liec iejūgt karietē, mēs brauksim pavizināties.
Lizaņka piecēlās no izšuvuma un sāka novākt savu darbu.
— Ko tu, mīļā! Kurla, vai! — grāfiene iesaucās. — Liec drīzāk iejūgt karietē!
— Tūlīt! — jaunava klusi atbildēja un skrēja uz priekšnamu.
Ienāca sulainis un pasniedza grāfienei grāmatas no kņaza Pāvila Aleksandroviča.
— Labi! Pateikties, — grāfiene sacīja. — Lizaņka, Lizaņka! Kur tad tu skrej?
— Ģērbties.
— Gan jau, dārgā. Sēdies te. Atver pirmo sējumu: lasi priekšā …
Jaunava paņēma grāmatu un izlasīja dažas rindas.
— Skaļāk! — grāfiene iesaucās. — Kas tev ir, mīļā? Balss pazudusi, vai?… Pagaidi, piebīdi man soliņu tuvāk … nu!
Lizaveta Ivanovna izlasīja vēl divas lappuses. Grāfiene nožāvājās.
— Liec nost to grāmatu, — viņa teica, — kādas blēņas! Aizsūti to kņazam Pāvilam un liec pateikties … Bet kas ar karieti?
— Kariete piebraukta, — sacīja Lizaveta Ivanovna, pametusi skatienu uz ielu.
— Bet kāpēc tu neesi apģērbusies? — grāfiene iesaucās. — Vienmēr vajag tevi gaidīt! Tas nav ciešams, dārgā.
Liza skrēja uz savu istabu. Nepagāja divas minūtes, grāfiene sāka zvanīt, cik jaudas.
Trīs meičas ieskrēja pa vienām, bet kambarsulainis pa otrām durvīm.
— Ko jūs nevar sasaukt? — grāfiene viņiem teica. — Sakiet Lizavetai Ivanovnai, ka es viņu gaidu.
Lizaveta Ivanovna ienāca apmetnī un cepurīti galvā.
— Taču beidzot, mīļā! — grāfiene sacīja. — Kā uzposusies! Kam tas vajadzīgs?… Kas tev jāvaldzina? Bet kāds laiks! . .. Liekas, vējš.
— Nebūt ne, jūsu gaišība! Ļoti rāms! — atteica kambarsulainis.
— Jūs vienmēr runājat bez jēgas! Atveriet vēdlodziņu. Kā tad — vējš! Un cik auksts! Jūgt nost! Lizaņka, mēs nebrauksim; nebija ko posties.
«Un tāda ir mana dzīve!» Lizaveta Ivanovna nodomāja.