Tā prātodams, viņš atjēdzās vienā no galvenajām Pēterburgas ielām pie senlaicīgā stilā celta nama. Iela bija pilna ekipāžām, viena kariete pēc otras pieripoja pie apgaismotajām durvīm. No karietēm ik mirkli izslīdēja gan jaunas skaistules slaidā kājiņa, gan dārdošs stulmzābaks, gan svītraina zeķe un diplomāta kurpe. Gar dižo šveicaru ņirbēja kažoki un mēteļi. Hermanis apstājās.
— Kam pieder šis nams? — viņš jautāja sargam uz stūra.
.— Grāfienei ***, — sargs atbildēja.
Hermanis nodrebēja. Apbrīnojamā anekdote atkal atausa viņa atmiņā. Viņš sāka staigāt gar namu, domādams par tā īpašnieci un viņas brīnišķīgo spēju. Vēlu viņš atgriezās savā vienkāršajā mītnē; ilgi nevarēja iemigt, bet, kad miegs viņu pieveica, redzēja sapnī kārtis, zaļu galdu, asignāciju žūkšņus un zelta naudas kaudzes. Viņš lika kārti pēc kārts, droši lieca stūrus, nemitīgi laimēja un grāba riekšavām zeltu, un bāza kabatā asignācijas. Vēlu pamodies, viņš nopūtās par savu zaudēto fantastisko bagātību, devās atkal klaiņāt pa pilsētu un atkal atģidās pie grāfienes *** nama. Šķita, nezināms spēks saistīja viņu pie tā. Viņš apstājās un sāka skatīties logos. Vienā viņš pamanīja melnmatainu galviņu, kas, acīm redzot, bija noliekta vai nu pār grāmatu, vai darbu. Galviņa pacēlās. Hermanis ieraudzīja spirgtu sejiņu un melnas acis. Šis mirklis izšķīra viņa likteni.
Vous m'ecrivez, mon ange, des lettres de quatre pages plus vite que je ne puis Ies lire.
Sarakstīšanās
Tikko Lizaveta Ivanovna bija paspējusi noņemt apmetni un cepuri, grāfiene jau sūtīja pēc viņas un lika atkal piebraukt zirgus. Viņas devās sēsties karietē. Kamēr divi sulaiņi pacēla veco un iestūma pa durtiņām, Lizaveta Ivanovna pie paša riteņa ieraudzīja savu inženieri; tas satvēra viņas roku; viņa izbailēs nekā neatskārta, un jaunais cilvēks pazuda; viņai palika rokā vēstule. Viņa paslēpa to aiz cimda un visu ceļu nekā ne dzirdēja, ne redzēja. Grāfiene bija paradusi karietē ik mirkli kaut ko jautāt: ko mēs tur satikām? Kā sauc šo tiltu? Kas tur rakstīts tai izkārtnē? Lizaveta Ivanovna šoreiz atbildēja uz labu laimi un nepareizi, saniknodama grāfieni.
— Kas tev lēcies, mīļā? Tev uznācis stulbums, vai? Vai nu tu mani nedzirdi, vai nesaproti! … Paldies dievam, es nešļupstu un vēl esmu pilnā prātā!
Lizaveta Ivanovna neklausījās viņā. Tikusi mājās, viņa ieskrēja savā istabā, izvilka no cimda vēstuli: tā nebija aizzīmogota. Lizaveta Ivanovna to izlasīja. Vēstule pauda atzīšanos mīlā; tā bija maiga, pazemīga un vārdu pa vārdam norakstīta no vācu romāna. Bet Lizaveta Ivanovna neprata vāciski un bija ļoti apmierināta.
Tomēr saņemtā vēstule uztrauca viņu ārkārtīgi. Pirmo reizi viņa nāca slepenos tuvos sakaros ar jaunu vīrieti. Tā pārdrošība viņu biedēja. Viņa pārmeta sev neapdomīgu rīcību un nezināja, ko darīt: nesēdēt vairs pie loga un ar nevērību atvēsināt jaunā virsnieka patiku viņu vēl tālāk vajāt? Sūtīt viņam vēstuli atpakaļ? Atbildēt salti un noteikti? Viņai nebija kam prasīt padoma, viņai nebija ne draudzenes, ne audzinātājas. Lizaveta Ivanovna nolēma atbildēt.
Viņa nosēdās pie rakstāmgaldiņa, paņēma spalvu, papīru un nogrima domās. Vairākkārt viņa iesāka savu vēstuli — un saplēsa to: izteicieni šķita gan pārāk laipni, gan pārāk cietsirdīgi. Beidzot viņai izdevās uzrakstīt dažas rindas, kas viņu apmierināja. «Es ticu,» viņa rakstīja, «ka Jums ir godīgi nolūki un ka Jūs negribējāt mani apvainot ar neapsvērtu rīcību; bet mūsu pazīšanās nedrīkstēja sākties tādā veidā. Nosūtu atpakaļ Jūsu vēstuli un ceru, ka man turpmāk nebūs iemesla sūdzēties par nepelnītu necieņu.»
Otrā dienā, ieraudzīdama Hermani nākam, Lizaveta Ivanovna piecēlās no izšuvuma, izgāja zālē, atvēra vēdlodziņu un nometa vēstuli uz ielas, paļaudamās jaunā virsnieka veiklībai. Hermanis pieskrēja, pacēla to un iegāja konditorejā. Norāvis aizzīmogojumu, viņš atrada savu vēstuli un Lizavetas Ivanovnas atbildi. To viņš arī bija gaidījis un atgriezās mājās, daudz domādams par savu intrigu.
Pēc trim dienām jauna, acīga skuķe atnesa Liza- vetai Ivanovnai zīmīti no modes veikala. Lizaveta Ivanovna atplēsa to ar bažām, paredzēdama naudas prasību, un negaidot pazina Hermaņa rokrakstu.
— Jūs, sirsniņ, esat kļūdījusies, — viņa teica, — šī zīmīte nav sūtīta man.
— Nē, taisni jums! — atbildēja drošā meiča, neslēpdama viltīgu smīnu. — Lasiet!
Lizaveta Ivanovna pārlaida acis zīmītei. Hermanis prasīja satikšanos.
— Nevar būt! — iesaucās Lizaveta Ivanovna, kuru biedēja gan viņa steiga, gan paņēmiens, ko viņš lietoja.
— Šī vēstule patiešām nav man sūtīta. — Un saplēsa vēstuli sīkos gabaliņos.
— Ja vēstule nav jums, kāpēc tad to saplēsāt? — skuķe iesaucās. — Es to atdotu tam, kas to sūtījis.
— Lūdzu, sirsniņ! — sacīja Lizaveta Ivanovna, sarkdama no viņas piezīmes. — Uz priekšu nenesiet man vairs nevienas vēstulītes. Bet tam, kas jūs sūtīja, sakiet, ka viņam būtu jākaunas …
Tomēr Hermanis nelikās mierā. Lizaveta Ivanovna katru dienu saņēma no viņa vēstules gan šādā, gan tādā ceļā. Tās vairs nebija tulkotas no vācu valodas. Hermanis tās rakstīja kaisles iedvesmā un izteicās sev raksturīgos vārdos: tur izpaudās gan nevaldāma tieksme, gan neiegrožotas iztēles jūklis. Lizaveta Ivanovna vairs necentās sūtīt tās atpakaļ: viņa apreiba no tām; sāka atbildēt — un viņas zīmītes kļuva arvien garākas un maigākas. Beidzot viņa izsvieda tam pa lodziņu šādu vēstuli.
«Šodien ir balle pie *** jas vēstnieka. Grāfiene būs tur. Mēs paliksim apmēram līdz diviem. Nu Jums izdevība satikt mani vienu. Tiklīdz grāfiene aizbrauks, viņas ļaudis droši vien izklīdīs, priekšiņā paliks šveicars, bet ari tas parasti ieiet savā kabūzī. Nāciet pusdivpadsmitos. Ejiet taisni augšā pa kāpnēm. Ja satiksit kādu priekšnamā, jautājiet, vai grāfiene mājās. Jums pateiks, ka ne, — un neko darīt. Jums būs jāgriežas atpakaļ. Bet cerams, ka nesatiksit nevienu. Meičas sēž visas kopā savā istabā. No priekšnama ejiet pa kreisi un taisni vien līdz grāfienes guļamistabai. Guļamistabā aiz širmjiem redzēsit divas mazas durtiņas: labējās ved kabinetā, kur grāfiene nekad neieiet, kreisās — gaitenī, un turpat ir šauras lokveida kāpnes: tās ved uz manu istabu.»